Pagājušajā vasarā Mazsalacā nejauši satiku kultūrvēsturnieku no Zviedrijas karaliskās bibliotēkas Jāni Krēsliņu. Sarunā aizklīdām šajā gadsimtā latviešiem tik daudzo un nozīmīgo simtgažu svinību virzienā, pieminot, protams, gan 1905.gada
revolūciju, gan neskaitāmos literāros notikumus un jubilejas, kam pavisam drīz un tikai tagad apritēs gadsimts. Atcerējos, ka pirms dažiem gadiem, tolaik, kad visi aizgūtnēm gaidīja jaunā gadsimta un tūkstošgades atnākšanu un domās mēģināja pārcilāt aizejošo, preses izdevumos ik pa laikam pavīdēja rezignētas pārdomas par to, ka simt gadu patiesībā ir minimālais laiks, kas ļauj izvētīt, kas no visa uzrakstītā (jo runa ir par literatūru) bijis paliekošs, bet kas vienkārši aizmirsies. Cik no tā, kas uzrakstīts, pēc simt gadiem kāds vēl pieminēs, atcerēsies un lasīs.
Atceros, Jānis Krēsliņš kaismīgi iebilda, teikdams, ka tieši te paveras plašs darbalauks tiem, kuri mēdz apmeklēt bibliotēkas un to krājumos meklēt laika gaitā piemirstas grāmatas. Izcelt dienasgaismā, nopūst putekļus un zirnekļu tīklus un parādīt arī pārējiem. Un Jānis Krēsliņš ar to arī nodarbojas.
Šo sarunu atminējos, kārtējo reizi pārkārtojot grāmatplauktu un pārcilājot romānu, kas, šķiet, nav iekļuvis nevienā no latviešu literatūras vēsturēm, turklāt ir krietni vien jaunāks par simt gadiem. Mana tēva pašrocīgi iesietais (tēvs vēl arvien ik pa laikam iesien kādu grāmatu) sējumiņš violeti rozīgos vākos ir J.Ģirupnieka grāmata Ekspedīcija Zemes dziļumos. Kā teikts priekšlapā, tas ir «zinātniski-fantastisks romans.» Ilustrējis Uga Skulme. Rīgā, 1939, Valtera un Rapas A/S apgāds.
Nav grūti saprast, kāpēc šī grāmata latviešu literatūras vēsturē nav atrodama. Pēcvārdā autors raksta: «Tā daiļliteratūra iekarojusi sev katru lasītāju, bet tikai nedaudzi pievēršas zinātniskai literaturai. Jaunatne tikai pamazām pieradinas šīs literaturas lietišķai valodai. Bet tas vienīgi sausās izteiksmes dēļ, kamēr zinātniskos sacerējumos atzīmētos faktus jaunatne uztver ar nedalītu interesi. Minētais apstāklis rosina dažus autorus arī zinātnes atziņu popularajiem aprakstiem izvēlēties daiļliteratūrā sastopamo stāstījuma formu.»
Acīmredzot šādi cildeni nodomi rosinājuši ķerties pie krievu rakstnieka G.Adamova grāmatas Pioņeri ņedr un radīt tās lokalizēto versiju. «Es savai grāmatai no Gr.Adamova aizņēmos tikai ģeoloģisko daļu, to attiecīgi pieskaņojot Latvijas ģeoloģijai un svītrojot mums svešo. Tā kā mēs esam zemkopju tauta, tad romana fabulu saistīju ar zemkopju vajadzībām un dzīvi, lauksaimniecības techniku un norisēm, skarot arī ģeoloģijas un meteoroloģijas, fizikas un bioloģijas atziņas.»
Rezultātā tapis, liekas, viens no ambiciozākajiem latviešu romāniem, kuru turklāt papildina izsmeļošas zemsvītras piezīmes ar shematiskiem zīmējumiem, kuros izskaidrota Arhimeda skrūves vai, piemēram, transformatora darbība. Kā jau ar šāda žanra romāniem gadās, tas ir aizkustinoši novecojis kaut vai ar minētajām «zemkopju vajadzībām», kuras birokrātiski spoguļojas pat ulmaniski latvisko varoņu vārdos: Juris Zemnieks, Valdis Ziemelis, agronoms Birze, Milda Ausekle. Arī ar ticību, ka «zemkopju zemē» valdīs inženieri. Pat pazemes kuģa nosaukumu tas ir Kurmis. Laikam ir tiesa, ka zinātniskā fantastika nav par nākotni, bet par laiku, kurā tā tapusi, tas redzams arī Ugas Skulmes ilustrācijās. Un ko tas līdz, ka bija «2140.gada Jaungada diena, tomēr Kurzemes jūrmalā, kur tā vistālāk iespiežas krēpotajos viļņos, sniega nemanīja. Laiks atgādināja drīzāk vēlu rudeni, nekā ziemas mēnesi. Pūta skarbs ziemeļvakara vējš, krita arī pa sniega pārslai, bet tās zemei tuvodamās it kā sadila un sasniedza to jau kā sīkas lietus pilītes.» Jo ļaudis izskatās tādi paši kā 1939.gadā. Spējīgi ticēt mācītam vīram, kas atlidojis ar lidmašīnu, un čakli ziedojumu vācēji piedevām.
Pauls Bankovskis
J. Ģirupnieks
Ekspedīcija Zemes dziļumos
4.nodaļa
Tautas balss
Bija jau vēls rudens, kad Zemnieks lietpratēju komisijā aizstāvēja savu projektu. Ar jautājumu par jaunu enerģijas krājumu nepieciešamību viņš viegli tika galā. Agronoma Birzes ietekmēti, zemkopju pārstāvji cieši prasīja palielināt enerģijas devas. Kaut gan pagājušā pavasara salna bija tikai nedaudz apsaldējusi augļu kokus, tomēr ar to jau pietika, lai augstas kulturas zemkopju zemē tādas parādības uz visiem laikiem novērstu.
Daudz grūtāk bija ar projekta technisko izpildīšanu. Inženieri visos sīkumos pārbaudīja gan projektu, gan arī aplēses, pieķērās katrai nenoteiktībai. To viņiem nevarēja ņemt ļaunā, jo pasākumā taču riskēja ar cilvēku dzīvībām. Apakšzemes ceļojuma ierīcei vajadzēja būt izturīgai un darboties nevainojami, jo tās ceļā remonta darbnīcu nebūs un rezerves daļas arī nevarēs piegādāt. To saprata visi, un arī Zemnieks neņēma inženieriem viņu pedantismu ļaunā. Toties, kad visas bažas un iebildumi bija novērsti, tieši inženieri nāca pirmie ar vislabākiem novēlējumiem jaunā pasākuma ierosinātājam.
Tās pašas dienas vakarā lietpratēju komisijas priekšsēdētājs profesors inženieris Madis Vītols Dabas spēku izmantošanas biedrības valdē cildināja ģeologa Zemnieka projektu. Biedrības valde atzīmēja apspriest apakšzemes spēka stacijas jautājumu nākošā rajonu pilnvaroto sapulcē. Tur Zemnieka drošais projekts sākumā daudzus samulsināja, bet pēc agronoma Birzes enerģiskās iestāšanās par jauno pasākumu, arī šī sapulce projektu vienprātīgi pieņēma. Lietas nokārtošanai ievēlēja Apakšzemes enerģijas izmantošanas komiteju ar priekšnieku inženieri Jēkabu Kalniņu un sevišķu lietpratēju komisiju eksepdicijas techniskai sagatavošanai un apakšzemes kuģa uzbūvei, uzliekot darbu atbildīgo vadību profesoram Vītolam.
Vītols nekavējoties ķērās pie darba un jau tai pašā vakarā komisija noturēja ražīgu darba sēdi, kur tā sīki jo sīki pārrunāja Zemnieka projekta techniskās izpildīšanas sīkumus, aplēsa iekārtas un atsevišķo tās daļu izgatvošanu un izmaksu, uzstādīja budžetu un izvēlējās fabrikas kuģa atsevišķo daļu pasūtīšanai.
Tagad, kad projekts bija galīgi izstrādāts, lielisko pasākumu vispilnīgāk varēja pārskatīt un novērtēt ierīču lietišķību.
Vienojās, ka ekspedīcija tālāk par 15 km nebrauks. Apakšzemes kuģis ņems līdz bez nepieciešamajiem materialiem un darba rīkiem trīs ekspedicijas dalībniekus pēc Zemnieka paša izvēles.
(..)
Miera dienas bija beigušās. Tiklīdz jaunie lēmumi par apakšzemes ceļojuma organizēšanu parādījās presē, mazajam lietpratēju pulciņam sāka dzīvot līdz visa sabiedrība un tauta. Kritiski ieskanējās arī ārzemju technisko aprindu preses balss: jaunajā pasākumā tiešām bija daudz varbūtību, varēja rasties nejaušības, kas laupītu ekspedicijas dalībnieku dzīvības, sagraujot arī pasākumu pašos pamatos. Varēja pat manīt, ka daži par tādu iznākumu nemaz nebēdātos, lai pēc tam paši savā zemē pirmie gūtu labus panākumus.
Tautā tomēr svarīgajam nodomam ticēja. Inteliģentā latviešu daļa nosvērti pārrunāja dažādas iespējas, kamēr vienkāršie ļaudis no visa dzirdētā radīja zinamu sava laikmeta leģendu, kur varonis Juris Zemnieks brauc zemes dziļumos, lai pašam velnu virsniekam atņemtu pekles siltumu. Sieviņas bažijās, vai tādu elles siltumu varēšot cilvēki lietot, vai tas tikai neodīšot pēc sēra un nesmacēšot cilvēkus.
«Nav un nav tas pekles siltums tāds kā debesu saulītes dotais. Bet arī tas reizēm iekož cilvēkam tā, ka ilgi nevar atgūties,» stāstīja Birzes māju vecā saimniece turienes kalpu mātei. «Mans dēls, redz, katru gadu sarīko klētī to kalnu sauli, nezinu, no kādiem kalniem to nesuši, bet spīd gan tādā nelāgā gaismā, ka cilvēki izskatās pēc mirušiem. Nu, un mūsu Jēkabs jau pagājušā gadā pie tās kalnu saules strādāja, teicās nekad no tāda nieka neesot baidijies, nelika ne tumšās aizsargu brilles, nekā… Kas nu notika? vēl tai pašā vakarā Jēkabs sūdzējās, ka nevarot pret gaismu skatīties zilas, zaļas varavīksnas krāsas vien acīs staigājot. Otrā rītā acis bija sarkanas un asarām pārplūdušas, teica, ka stipri graužot, it kā smiltīm piebērtas. Baidījāmies, ka Jēkabam visu mūžu nāksies bez acu gaismas nostaigāt. Ārsts gan paglāba, bet Jēkabam vairāk kā nedēļu vajadzēja dzīvot tumšā istabā un vēlāk vēl ilgi nēsāt tādas dzelteni zaļganas brilles. Tā, ja jau nu tāda debesu gaisma gandrīz nobeidza cilvēku, ko tad gan darīs elles karstums? …»
«Ir gan tāds kalnu saules spēks liels: redz kaimiņu Aizsilnieks iepriekšējā gadā nebija savu sēklas labību apstarojis, un labība bija kā ar melniem sodrējiem piekaisīta. Teic, ka arī uzdīgusi esot daudz vēlāk, tādēļ arī nevarēja laikā nopļaut.»
«Mūsu saimnieks ikgadus šai saules gaismā graudus peldināt peldina, un tādēļ raža arī ir tīra no slimībām, izaug lieli graudi un agrāk pļaujami. Tikai vienreiz nezin, kas tur bij, kas nē, pats vēlāk teica, ka graudi esot par ilgu atstāti kalnu saules gaismā, tad gan sēkla slikti uzdīga.»
«Lielā gaisma bija graudu aizkodusi, kā kalpa Jēkabam acu gaismu…»
«Tāpēc arī tāds elles siltums var daudz ļauna padarīt, ja tam nebūs pienācīgas apvaldīšanas.»
«Gan jau būs, gan jau būs,» tā strādniece. «Dzird, ka zemnieka cilvēks braukšot tam elles siltumam pakaļ, tas jau zemes strādātājiem ļaunu nevēlēs.»
«Tam jau tāds vārds, Zemnieku viņu sauc, bet pats viņš ļoti mācīts vīrs, zemei cauri redzot. Āre, pavasarī viņš bija arī mūsmājās ar lidmašīnu atbraucis… Mūsējais viņu ļoti uzliela.»
Zemnieka vārds bija visur tautas mutē: viņu pieminēja, uz viņu lika daudz cerību, viņam ticēja. Tādēļ arī neviens nebija pārsteigts, ka Dabas spēku izmantošanas sarīkotā ziedojumu vākšana apakšzemes ekspedīcijas organizēšanai drīzā laikā atnesa miljonus. Ziedojumu vācēji saņēma naudu no visiem: zemes īpašnieki nežēloja pa vairāk desmit, pat simt latu, savu latu populārajam pasākumam deva arī strādnieks, un pat mazais lauksaimniecības māceklis būtu aizvainots, ja ziedojumu vācējs nepieņemtu viņa santimus. Katrs dvēseles dziļumos izjuta organizējamā darba lielo nozīmi, kaut arī sīkumos to vēl neizprata.
###
0