Foto: Juris Justs
 
Proza
03.02.2021

Ekskursija

Komentē
1
Saglabā

Pirmās jaunā darba nedēļas beigās kaut kas aiziet šķērsām. Es turpinu mehāniski kustēties un darīt visu, kas jādara, tomēr bez kādas klātbūtnes sajūtas. Vairākas reizes sastingstu un attapies vairs nevaru atcerēties, ko tieši pirms mirkļa darīju. Tajā ir kas vairāk un baisāks par vienkāršu izklaidību, bet es nejūtu arī nekādu vēlmi pretoties šim stāvoklim. Uz savu pusi mestos kolēģu skatienus uztveru ar kaut kādu sev svešādu uzjautrinājumu. Visu pabeidzis, tā īsti neatvadījies, nesos prom, ielecu trolejbusā, bet pāris pieturas tālāk no tā atkal izmetos pie Matīsa kapiem. Man nav ne jausmas, ko te meklēju – varbūt vēlos vienkārši pastaigāties, kaut gan tad būtu varējis izvēlēties arī piemērotāku vietu. Kopš brīvdienu puteņiem pa kapiem īsti neviens nav staigājis, un es velkos tiem cauri sniegā pāri potītēm. Jau pēc neilga laika zābaki ir pilnīgi slapji un es, nedaudz pārsteigts, sadzirdu, kā klab mani zobi. Apstājies, lai aizsmēķētu,  pievēršu uzmanību tam, ka kaut kas guldz plecu somā, un, atvēris to, atrodu pudeli vīna, par kuru uzreiz pēc nopirkšanas aizmirsu. Interesanti, ko vēl esmu aizmirsis – es prātoju, rakādamies pa kabatām, bet nekā cita interesanta vairs neatrodu. Man vajadzētu savest kārtībā to bardaku galvā, saprast, kas vispār notiek. Bet tas šķiet sasodīti komplicēti, jau pati šī doma ir pārāk smagnēja. Katrā ziņā – es domāju, turpinot brist tālāk, – nekas pārāk slikts nav noticis. Vai tomēr ir?

Visās filmās, kuras man ļoti patīk, galvenais varonis beigās atceras ko tādu, kas visu pilnībā maina. Kaut ko tādu, ko viņa prāts, nespējot sagremot, paslēpis tālākajā apziņas kaktā. Ir taču jābūt kādam iemeslam, kāpēc mani tā apbur tieši tāds otršķirīgs sižeta risinājums? Vai tā ir vienkārši banāla vēlme pēc sava veida deus ex machina, pēc fināla, kurš atrisina sevi pats? Man nav ne jausmas. Es stāvu, iznācis uz sliedēm, un blenžu uz kāda liela suņa atstātajām pēdām, tad dodos pa tām uz priekšu. Iespējams, tas viss kaut kā saistīts ar rētām uz manas muguras. Nedaudz virs jostas vietas tur ir tādas trīs garas švīkas, kuras izskatās kā ar nez kādiem dzelzs nagiem ieplēstas. Un es nezinu, kad tās uz manis parādījās – tās tur bijušas, cik vien sevi atceros. Uztverot tās kā pašsaprotamas, es par tām nebiju domājis līdz vecumam, kad par tām sāka vaicāt meitenes. Man nebija, ko atbildēt, un arī vecāki nemācēja man neko pastāstīt. Varbūt viņi meloja, kaut gan tas liekas gauži mazticams – mūsu ģimenē par bēdīgām lietām nekad nav ticis melots, par tām, taisni pretēji, vienmēr runāts labprāt un pārmēru daudz.

Suņa pēdas apraujas pie kāda noplukuša nama ārdurvīm, es apstājos un pārlaižu skatienu skumja paskata iekšpagalmam, kurā esmu nonācis, tad apsēžos uz kāpnītēm un izvelku pudeli. Vīns somā ir nez kā sasilis un garšo kā tās sulas no lielajām stikla burkām bērnībā. Un es piepeši sasodīti skaidri atceros, kā pagājušajā vasarā nesos meklēt vietu, kurā sulu no tādas burkas dzēru pēdējo reizi. Tā bija skolas ekskursija pirmajā klasē. Mūs todien ar autobusu aizveda uz kolhozu "Uzvara" pie Lielupes ietekas jūrā – it kā tur būtu, ko redzēt. Izkāpuši no autobusa galapunktā, mēs, skaļi čalojot, ienesāmies pie pieturas esošajā veikalā, kur par vecāku līdzi iedoto naudu tika sapirktas sulu burkas un bulciņas.

Nesaprotamu iemeslu dēļ pirms gadiem pieciem atmiņas par šo braucienu piepeši sāka mani bezmaz vajāt. Atkal un atkal es pieķēru sevi pie tā, ka domāju par to dienu, cenšoties restaurēt atmiņā sen izdzisušos fragmentus, kuros nebija nekā nozīmīga vai simboliska. Līdz pagājušo vasaru es kādu rītu piecēlos un devos turp. Izkāpis no vilciena Lielupē, atlikušo ceļa gabalu nogāju kājām kā tāds svētceļnieks. No viegla satraukuma, kuram pats nekādi nevarēju izgudrot nevienu ticamu iemeslu, ceļā sparīgi sadzeroties. Pāris reizes pat grasījos doties atpakaļ, pusapzināti metu garus lokus, pauzēju, sauļojoties pludmalē, un visādi citādi vilcinājos. Tomēr beigās, veltījis stundas trīs gājienam, kuru var pieveikt vienā, es biju klāt – pieturā pretī tam pašam sasodītajam veikalam. Un es nezinu, ko nodomāja tā pārdevējas, redzot slimīgi kalsnu, jaunu vīrieti gaišā pletkreklā stāvam otrpus skatlogam un stiklainu, neko neredzošu skatienu blenžot iekšā. Es tikai ceru, ka viņas neredzēja to, ka raudu. Lai mani sasper zibens, ja es zinu, kāpēc. Ja es zinu, kas vispār, pie velna, tas viss bija.

Droši vien nekas tāds, kas nebūtu atgadījies jau iepriekš – piemēram, tagad, kad sēžu iekšpagalmā, skumji atspiedis zodu pret pudeles kakliņu un domājot par šeit dzīvojošo suni, kurš pastaigājas viens un pa kura pēdām esmu šurp atbridis bez kāda saprotama nolūka. Un man taču ir bail no suņiem. Tās rētas uz muguras – tās tak arī noteikti ir kāda suņa atstātas. Vienkārši augušas, stiepušās līdz ar mani un tāpēc sākušas izskatīties pēc kāda monstra iešņāptām, lai arī sākotnēji bijušas pavisam parasta suņa ķepas izmērā. Varbūt vecāki kaut kur mani aizmirsa nepieskatītu – tā taču var gadīties. Varbūt vecāki aizmirsa mani kaut kur uz visiem laikiem. Vai es viņus? Tā varētu būt. Nē, tā arī ir. Ja mans tēvs nebūtu tik nejēdzīgi un skumji nomiris, es ap šo laiku tāpat būtu pārstājis ar viņu runāt. Tāpat kā esmu pārstājis runāt gandrīz ar visiem. Un nav taču tā, ka man nebūtu, ko viņiem pateikt, vai – ka negribētu. Es vienkārši vairs nemāku. Nemāku skatīties acīs, ieturot pareiza garuma pauzes, un, izrādot pārsteigumu, cilāt uzacis.

Un arī ar viņu taču ir viss tas pats – es domāju, beidzot piecēlies un ejot tālāk, maldoties pa kaut kādu pilnīgi svešu šķērsielu mezglu – viss tas pats, tikai vēl trakāk. Viņa grib, lai esmu laimīgs un nesēžu kaut kādos iekšpagalmos pirmdienas pievakarēs, vienatnē tempjot vīnu, bet es taču nevaru kļūt laimīgs tikai tāpēc, ka viņai tā vajag. Nevarētu arī, ja tā vajadzētu visai pasaulei – tā tas nestrādā. Tas strādā taisni otrādi. Es būtu laimīgs, ja tāda būtu viņa. Pata situācija. Man garām piepeši skrien dažādi cilvēki – es jau esmu paguvis aizmirst par viņiem un viegli salecos no šiem pēkšņajiem skatieniem. Sākumā katra otrā, bet pēc mirkļa jau visas garām slīdošās sejas man liekas pazīstamas. Es atpazīstu tajās bijušos klasesbiedrus, bijušos kolēģus, bijušos draugus un bijušās draudzenes. Es atpazīstu tajās cilvēkus, kas reiz palīdzējuši man piecelties, kad noģību uz ielas, atpazīstu cilvēkus, kuri mani uz ielas spārdījuši barā, atpazīstu cilvēkus, kuri stāvējuši ar mani rindā uz pasu kontroli visās iespējamajās lidostās. Un es kautri, bet noteikti sāku māt viņiem visiem ar galvu, vienlaikus domājot par to, ka tā notiek sapņos – esmu par to reiz lasījis. Sapņos mēs redzam tikai sejas, kuras mūsu atmiņa saglabājusi. Sapņojot nav iespējams ieraudzīt nevienu svešinieku – visus svešiniekus tajā tēlo cilvēki, kurus pazīstam.

Un tomēr man nav ne jausmas par to, kas noticis. Droši vien es pārspīlēti daudz prātoju par visām tām lietām, kuras tāpat it nekādi nespēju mainīt. Bet vai tad tā nav visiem? Un, ja nav, tad par ko gan prāto šie pārējie? Par nākamajām brīvdienām un par to, ko apēst vakariņās? Cik ilgu laiku šādas pārdomas var prasīt – divas, piecas minūtes? Un par ko tad viņi domā visu pārējo laiku? Es stāvu, idiotiski sastindzis kā tāds jubilārs pārsteiguma ballītē uz krustojuma pilsētas centrā, svešiniekus tēlojošu garāmgājēju ielenkts – uz manu pusi tiek mestas kaut kādas neskaidras lamas un sašutuma pilni skatieni. Mirkli iepriekš es nez kāpēc esmu centies šķērsot brauktuvi pie sarkanā signāla. "Es atvainojos," murminu maskā, "es atvainojos visiem, lūdzu."

"Ta nu gan guļava jūs esat, jaunais cilvēk," man saka kundze, kuru pavisam noteikti atceros no skolas gadiem. Viņa pasniedza man mūziku, bet tagad nevarētu būt jaunāka par gadiem 120. "Vakars jau nāk, bet jūs vēl guļat. Mostieties taču!"

"Jā," es saku.

Jā.

Tēmas

Aksels Hiršs

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!