Par Haralda Matuļa dzejas krājumu "Eksistenciālisms" (biedrība "Ascendum", 2020).
Pēdējā laikā iznāk daudz dzejas grāmatu, un vairākas no tām autoriem ir pirmās (Lauris Veips, Ivars Šteinbergs, Lote Vilma Vītiņa). Haralda Matuļa pirmā grāmata – 2018. gada spilgtākā debija literatūrā "Vidusšķiras problēmas" – ir īsprozas krājums, bet "Eksistenciālisms" esot tīra dzejproza un tātad – arī pirmā.
Līdzīgi Vērdiņa konceptuālajam krājumam "Gatavā dzeja", kas paredzēts "plašam lasītāju lokam" [1], "Eksistenciālisms" paredzēts "plašai auditorijai", t.i., "visiem, ko nomāc dzīves neskaidrība, tiem, kas ir nelaimīgi, kas piedzīvojuši šaubas par dzīves jēgu, pusmūža cilvēkiem pirms un pēc 35 gadu vecuma, dzejniekiem". [2]
Grāmata ir mīkstos, pelēkos vākos, ar glīti dzeltenu un gotisku, grūti salasāmu nosaukuma sakni "Eksistenc-" uz pirmā vāka un tā turpinājumu "-iālisms" aiz atloka; dizainu veidojis Aleksejs Muraško. Bet uz ceturtā vāka redaktors Dens Dimiņš raksta: "Lieli dzīves jautājumi, uz kuŗiem dažkārt gribas rast atbildes." Iekšpusē 62 dzejprozas teksti izkārtoti sešās nevienāda garuma nodaļās, kas nosauc it kā eksistenciālas metastāzes: "Gaidas", "Trauksme", "Pamestība", "Sabrukšana", "Pārmetumi", "Mierinājums". Katras nodaļas sākumā aprakstītas Galvenā varoņa un viņa lirisko "es" attieksmes, pārdzīvojumi un noskaņas. Tekstus pavada metaliterāri komentāri retās marginālijās, kas veidotas 19. gadsimta pirmās puses rakstībā fraktūras burtiem (t.i., vecajā drukā). Bet grāmatas ievadā ("Sākums") – Dimiņa tulkots fragments no vēlākā nežēlības teātra praktiķa un teorētiķa Antonēna Arto un literārā žurnāla "La Nouvelle Revue Française" redaktora Žaka Rivjēra sarakstes [3].
Eksistenciālais neizteiksmīgums
Kritiķim veltītā marginālijā Matulis norāda: "Nevajag recenzijā rakstīt [..], ka "līdzās dzejoļiem prozā ir īsprozas teksti, un autors atkal apliecina sevi kā…" Un tamlīdzīgi." (19. lpp.) Lai arī tekstu žanriskā piederība var šķist otršķirīgs jautājums, kuru atrisina vienkārši – ja tā nav ne proza, ne zinātniskā literatūra, ne dramaturģija, tai jābūt dzejai, piesardzība ir vietā, jo nav grūti iztēloties kādu no "Vidusšķiras" īsprozas tekstiem ietvertu dzejas krājumā (un otrādi). Taču, kopš Matulis ieviesis liriskā "es" kategoriju, viņa "unikālais, stilīgi neveiklais rokraksts" [4] un lasītājā iedvestās šaubas ("tas tā ir domāts vai tomēr nav" [5]) iegūst jaunu pavērsienu. Valodas lietojums, kas iepriekš bijis vien individuāla stila īpatnība vai sižetu pavadoša noskaņa, nu kļūst par poētiku, kuras sižetos valodai apmesties.
Dzeju Matulis rakstījis jau ilgi pirms 2018. gada 23. septembra, kad piedzīvojis atklāsmi, kas ļāvusi tapt šai grāmatai, taču pirmās dzejas publikācijas parādījās tikai 2019. gada otrajā pusē. Eksistenciālisma tekstus ģimeniskā līdzībā vieno netradicionāla interpunkcija un eksistenciāli prātojumi, tos balsta noteiktas pamatnostādnes ("Mēs gribam sasniegt nevis skaisto, bet to, kas ir aiz [saprašanas] robežas." 20. lpp.) un caurstrāvo noskaņas, par kurām iespējams domāt arī nodaļu nosaukumu piedāvātajās kategorijās, it kā tās aicinātu pievērst uzmanību te trauksmes, te pamestības aspektam tekstos, kuros dažkārt grūti identificēt kādu tīru eksistenciālu attieksmi.
Līdztekus vienojošajam, apkopojošajam un formējošajam spēkam pastāv pretējs, kurš, tiecoties pēc daudzējādības, panāk "domu fundamentālo neskaidrību" izsakošu un ilustrējošu "eklektiku" [6]. Tekstus atšķir izspēlētās situācijas, tonis un liriskās lomas, aprakstītie stāvokļi kontrastē pietiekami, lai radītu grūtības pēc viena dzejoļa tūliņ iejusties nākamajā. Matuļa balss klaiņo dažādos neskaidrības reģistros un atskan no dažādām vietām: no bezaizspriedumainiem nodaļu aprakstiem, no iemīlējušās vidusskolnieces, no marginālijām, kas izliekas senākas par komentējamo tekstu, tā svārstās starp eksaltētu paniku un nosvērtu izklāstu, starp dzeju un īsprozu, reizumis nostājoties īsprozai bezkaunīgi tuvu (piem., "Reiz, kad es biju bērns", 102.–104. lpp.) un reizumis ķeroties pie negaidītiem paņēmieniem, pēkšņi ieviešot dialoga formu ("Dzirdēju pa radio vienu pretīgu dīdžeju", 80. lpp.) vai laužot rindas (nodaļā "Sabrukšana"), kā arī neievērojot nekādu konsekvenci no teksta uz tekstu lielo/mazo teikumu un dažu īpašvārdu sākumburta lietojumā. Tā divos apjomā, tonī un vēstījumā tuvos dzejoļos, kas novietoti blakus, teikumi sākti vienā ar lielo, otrā – nez kāpēc – ar mazo burtu ("par dabu man nestāstiet" un "Es neko negribu zināt par citām saulēm", 26.–27. lpp.).
Eklektika kā izteiksmes līdzeklis jādomā ne vien saistībā ar Matuļa piekopto rakstības neizteiksmīgumu (sk. margināliju 76. lpp.), ar neskaidrības un nejēdzīguma noskaņām, kas grāmatā liedz saskatīt vienotu sistēmu un kategorizēt izlasīto, ne vien ar valodas bezspēku dabas daudzējādības priekšā, bet arī ar šķietami tik vulgārajām bažām par lasītāja spēju krājumā iedziļināties: "..vai nu šos mazos dzejoļus viņš uzlasīs kā pērļu graudus, vai arī [..] uztvers visu kopumā, un tur, kur bijušas veselas, pilnas, pašpietiekamas pasaules, lasītājam būs tikai akcents [..] kopējā iespaidā." (86. lpp.) Eklektiskais krāšņums, izceļot katra teksta individualitāti un vēršot uzmanību pie konkrētā, aicina lasītāju uzkavēties un apmesties atsevišķu tekstu pašpietiekamajās pasaulēs, kurpretim formāla tīrība un grāmatas sakārtotība lasītāju tikai iedrošinātu krājumu uztvert abstraktā kopumā, radot mākslīgu skaidrības un pabeigtības priekšstatu.
Neticēdams, ka spēj panākt iedziļināšanos, Matulis vēlas vismaz aizkustinoši atzīties sakāvē un trīsdesmit devītajā lappusē vēršas pie lasītāja ar novēlotu lūgumu lasīt lēnāk. Runa nav par to, ka lēnlasījumā spētu atklāties kāda par citām dziļāka jēga, kuru "vairums", kas "šo grāmatiņu tikai pāršķirstīs" (47. lpp), nav spējīgi satvert. Tekstus vēlams lasīt lēni, ar rūpēm un iedziļināšanos tā vienkāršā iemesla dēļ, ka tekstam būt lasītam nozīmē pastāvēt, eksistēt.
Vispirms pastāv dzejolis un tikai tad tas, kas pastāv dzejolī
Jau Arto raksta: "Man būtu ļoti svarīgi, lai šīs dažas manas garīgās eksistences izpausmes [..] netiktu uzskatītas par neesošām tajās saskatāmo trūkumu un izteiksmes neveiklības dēļ." (8. lpp.) Un Matulis krājumu atverošajā "Going places": "Es gribu lasīt tikai pats sevi, es gribu pārlasīt pats sevi, es pārlasu un pārlasu vēlreiz, ko es esmu uzrakstījis." (13. lpp.) Teksta pamatuzdevums ir pastāvēt (būt lasītam) un apliecināt tā autora pastāvēšanu. Jo vairāk, ilgāk, lēnāk, rūpīgāk "Eksistenciālismu" lasa, jo vairāk tas eksistē un jo vairāk eksistē tā autors, kurš no valodas poētiskās pierobežas, kur "atronas pulka dzejas" (20. lpp), tiecas aizsniegt to, kas pastāv aiz saprašanas robežas.
Rakstīt šajā apgabalā nozīmē mēģinājumu tuvoties transcendencei, viņpus valodas un dabas pastāvošajam kaut kam, kas, lai arī nekad tā pa īstam neiegūst trīsvienīgā Dieva aprises, tām tomēr neglābjami tuvojas. Rakstīt šajā apgabalā nozīmē centienus aptvert absurdo izmisumu, kas rodas, cilvēkam sastopoties ar sevi, ar vienaldzīgo un bezjēdzīgo dabu un citiem cilvēkiem. "Es lepojos ar savu izmisumu, bet nevaru to satvert," Matulis raksta 13. lpp. Šādas dzejas saturs pēc būtības ir neizsakāms.
Līdzīgi kā runājot ar iemidzināmu bērnu, runā pat tad, kad prātā ir tukšums, un, līdzīgi kā Galvenā varoņa nicinātie un apskaustie dīdžeji katrs savā fiksētajā ētera laikā runā, runā un runā, kaut reizēm tas tiešām nav gudri, tāpat – līdzīgi šūpuļdziesmai un ēteram – pastāv arī dzejolis, un, kamēr tas pastāv, autors – pilns pārmetumu vai mierinājuma – raksta, kas nu viņam kurā brīdī ir rakstāms. Un mēs lasām: "..ja šis mirklis pastāv, un par to, tieši to, mēs esam diezgan droši, tad kas ir šis mirklis? [..] laiks ir garumā izstiepta domāšana, no mirkļa uz mirkli. laiks ir cilvēki, kas iet pa ielu, gar logiem." (109.–110. lpp.) Un mēs iztēlojamies, ka ejam pa ielu, kur līdzīgi logiem namu fasādēs viens aiz otra savirknēti vārdi. Vārdi ir apziņas saturs, bet mēs, kas ejam pa ielu, esam laiks, un laiks – tā ir apziņas forma. Matuļa teksti, pirms tie iegūst saturisku noteiktību, vienkārši pastāv – no mirkļa uz mirkli. Bet rakstīšana – tāpat kā lasīšana un domāšana vispār – mirkļus strukturē sintaktiski.
Likumsakarīgi – eksistences poētika ir izteiksmīgumā fluktuējoša, nejauša un pašatkārtojoša. Apziņas dzīvi stenografējošais teksts ir refleksīvs. Tas prāto par savas pastāvēšanas nosacījumiem un jautā: "vai eksistē cilvēcība pirms valodas?" (109. lpp.); tas vaicā par savu novietojumu un kautrējas cita (sava un otra) skatiena priekšā ("varētu pārlīst pāri metāla žogam, bet tad tu zaudē savu cilvēciskumu [..] kā cilvēks, kurš sagrābts par ķīlnieku operas teātrī un kakā orķestra bedrē." 25. lpp.). Teksta plūdumam ir fenomenoloģiska ievirze, tas uzsver apziņas vērstību [7] un tās satura secīgumu; tā prāta stāvokļi nomaina viens otru, atklājot liriskā "es" nemiera pakāpi un procesu [8].
Dažkārt liriskais "es" sastop šķietamu tukšumu, kuru tiecas aizpildīt ar atkārtojumu "par ko lai domā, par ko" (64. lpp.), ar nereto interjekciju "ō" (33., 34., 48., 53., 58., 102. lpp.) un sabrukšanai veltītajā nodaļā ievieš pat grafiski atveidotu hiātu, kur daba pārtrauc domāšanu vai domāšana pārtrauc dabu: "— — —". Dažkārt domas pārtrauc citas, it kā svešas domas, kuru avots meklējams nevis teksta iekšējā loģikā, bet tā absurdajā atvērtībā pasaulei, un dzejolis, kas romantiski apcer kādu pilsētu dienvidos, pēkšņi atceras par Pikaso septiņdesmito gadu sākumā un ka "par to vajadzētu uzrakstīt" (88.–89. lpp.).
Tīšā neizteiksmīguma poētikai ir vēl kāda iezīme – tā ir vienmēr nepabeigta, bet šī kļūdainā un tizlā nepabeigtība atklāj to, ko apslēptu nevainojama izteiksmes precizitāte. Tās neizteiksmīgums nevis sniedz kaut ko saprastu un vārdos fiksētu, bet atklāj šaubu, baiļu un kauna pieredzes struktūru, tas dauzās gar valodas robežu centībā izteikt neizsakāmo un piedāvā nevis meklējumu galarezultātu, bet maldīšanos pašu.
Eksistenciāls risinājums
"Eksistenciālismā" (49. lpp.) ir viens ļoti skaists dzejolis, kura liriskais varonis pārdzīvojis tik daudz vientulības un izmisuma, ka nav spējīgs uz patstāvīgu, jēgpilnu rīcību, pasaule ar viņu it kā gadās. Kad viņš ir bērns, viņš sēž pamests ar tukšām telpām aizpildītās mājās pie telefona un baidās, ka neviens nepiezvanīs. "Pasaule ir liela tumša telpa," viņš domā. Bet vēlāk: "Mani satika tāda meitene", "mēs bijām viens otram kā mājiņā", "Es uzzināju, ka pasaule ir arī citādāka vieta." Un: "Tad arī tas beidzās. Pēc tam es strādāju. Es iemācījos būt aizrauts no darba. Bet vienā brīdī arī tas beidzās. Kā šo turpināt, nav skaidrs."
Kad cilvēks aptver savu neskaidrību, tā ir kaila. Nekas visā pasaulē viņam neliek domāt šīs vai citas domas, nekas neliek iet uz darbu vai bibliotēku un iestāties par ideāliem. Taču, būdams brīvs, viņš jūtas mazs un nenozīmīgs, apjucis, nesaprasts un vientuļš. Un padošanās vientulībai var būt iznīcinoša: "tu nes somas, kopā ar mani, bet iekšā tev jau ir izveidojusies skaidrība, ka dziļi dziļi ikviens cilvēks ir viens." (29. lpp.) Cilvēkam, kuram citi cilvēki ir tikai viņa vientulības apliecinājums, viss ir atļauts, viņš ir nodevies bīstamai lepnībai, noraidījis saprašanās iespējamību un atteicies no dzīves, kas kļuvusi par murgainu sapņojumu, atteicies no cilvēcības un lēmis sevi pašizolācijai ("māja ir aizslēgta, es esmu atstāts viens iekšā. es esmu visa šī bardaka vidū. es neesmu cilvēks..", 58. lpp.).
Bet izmisums var panākt arī pretējo, un cilvēks saprot, ka jāiet līdz galam, ka runa te tomēr ir par būšanu vai nebūšanu, par derībām Paskāla garā, par eksistenci. Ar trīsām un dziļas neskaidrības apjautu viņš atgriežas pie domām par izšķīšanu pirmvielās vai augšupielādēšanos datorā, viņš domā par citiem dzejniekiem baltos treniņtērpos, ka viņi ir skaisti, talantīgi un spoži, un nomācoši, un, kad viņš tos lasa, tie šķiet runājam svešās valodās; viņš raksta grāmatu un cer, ka tā savā neveiklumā pārsteigs, bet neatbaidīs; viņš daudz ko gribētu uzrakstīt un uzrakstīt tā, kā dzeja būtu jāuzraksta.
"Eksistenciālisms" ir dzīvi apliecinošs darbs. Izlasiet tajā to, ko Haralds ir uzrakstījis; visi, kam ir skumji un grūti izkāpt no gultas, kas nogurst ikdienas gaitu ierastajās darbībās, – mēs tomēr pastāvam un lasām. "Eksistenciālisms" ir mierinošs un atgādina, ka neesam vieni, tas aicina mūs katru pašu pie sevis, vienu pie otra un pie skaistās un klusējošās dabas, aiz kuras varbūt, varbūt ir vēl kāds transcendējošs spēks. Kāda roka, kas vada, kāda laba roka.
Nobeigumā Matuļa Galvenais varonis tuvojas neskaidram apveidam, kaut kam, kas paliks neizskaidrots un neaprakstīts, viņš tuvojas nevis ar dabaszinātnisku ziņkārību, bet ar jautājošu atvērtību, ar eksistenciālu noskaņu, kurā jaušams prieks.
[1] Vērdiņš, K. Gatavā dzeja. Rīga: Neputns, 2020. XXX lpp.
[2] Sk. relīzi: https://satori.lv/book/eksistencialisms.
[3] Jāatzīmē, ka mēnesi pirms "Eksistenciālisma" iznākšanas šī sarakste (pilnā apjomā) Laura Veipa tulkojumā publicēta žurnālā "Žoklis".
[4] Andas Baklānes komentārs par "Vidusšķiras problēmām" (sk. https://laligaba.lv/index.php/lv/vidusskiras-problemas).
[5] Ilmāra Šlāpina komentārs (sk. https://www.rigaslaiks.lv/agora/rl-lasa/haralds-matulis-vidusskiras-problemas-19444).
[6] Beigās bija aizmiglots logs. Saruna ar Haraldu Matuli (sk.: https://satori.lv/article/beigas-bija-aizmiglots-logs-saruna-ar-haraldu-matuli).
[7] Piemēram, dzejolī "Ir daudz lapu mežā" (34. lpp.), kur risinātas attiecības starp jēdzieniem "cilvēki" un "lapas", uzmanībai nepārtraukti ceļojot no viena pie otra un atkal atpakaļ.
[8] Piemēram, pirmās trīs rindkopas no krājuma pēdējā teksta "Es lēni tuvojos kādam apveidam" (115. lpp.), kur pakāpenisks izklāsts pārtop saraustītās frāzēs, lai pēc brīža atkal atgūtu mierpilnu noteiktību.
0