"Eiropā romu tautas tēma ir ļoti aktualizējusies," intervijā avīzei "Kultūras Diena" brīdi pirms 31. augustā Dzintaru koncertzālē paredzētā koncerta "Romani rat" jeb "Čigānu nakts" stāstīja dziedātāja Marija Naumova. "Mēs dzīvojam blakus šai tautai, klausāmies viņu mūziku un spriežam par viņiem pašiem, bet patiesībā neko par viņiem nezinām. Romiem ir daudz dažādas mūzikas, un man šķita interesanti to visu apvienot uz vienas skatuves."
Par koncertu, kas bija iecerēts kā vasaras koncertzāles sezonas noslēguma izrīkojums, tika ziņots, ka tas "apvieno mūziku, deju un video, kā arī izpildītājus no Francijas, Spānijas, Beļģijas, Rumānijas un Latvijas, Marija Naumova iepazīstinās klausītājus ar romu kultūras vēsturi un vairākiem mūzikas stiliem, kas radušies, romu mūzikai sintezējoties ar citu tautu muzikālajām tradīcijām".
Neliela atkāpe. 19. gadsimtā Ziemeļamerikā, bet pēcāk arī dažviet citur pasaulē par iecienītu popkultūras tēlu kļuva tā dēvētie "melnģīmji" (blackface) – par melnādainiem cilvēkiem ar korķa koka pelniem pārkrāsojušies baltie artisti, kas dažādās ceļojošās menestreļu izrādēs skatītājiem cēla priekšā par komiskām uzskatītas un balto cilvēku priekšstatos balstītas izklaidējošas ainiņas no "melno dzīves". Jau pēc pilsoņu kara melnģīmjus sāka tēlot arī paši melnādainie amerikāņi, bet tad pienāca 20. gadsimts, kustība par cilvēktiesībām, un kaut kad 60. gados "melnģīmji" ASV izgāja no modes. Citviet pasaulē – teiksim, allaž no pārējās pasaules nedaudz attālinātajā Lielbritānijā – "melnģīmji" bija skatāmi TV ēterā līdz pat 20. gadsimta 70. – 80. gadu mijai.
Ja vēl lielāko daļu 20. gadsimta šādas vai tādas menestreļu izpausmes daudzviet tika uzskatītas par itin labu izklaidi vai vismaz pieciestas, 21. gadsimtā kas tāds – ja vien nav runa par vēlmi dokumentāli atainot tajā pašā 20. gadsimta pirmajā pusē iecienītas izklaides – vairs nepieder pie labā toņa. Palūk, ne vienu vien skatītāju nepatīkami satrauca arī Andra Keiša melni noziestais vaigs Jaunajā Rīgas teātrī iestudētajā režisores Māras Ķimeles Šekspīra "Otello" – zinātājiem tā rādījās pēc nepārprotamas norādes uz melnģīmju tradīciju.
Iecirtīgāki vai "konservatīvāk" noskaņoti ļaudis, saprotams, šādu vērību varētu norakstīt uz liberāļu vēlmi pārgrozīt pasauli pēc sava ģīmja un līdzības, viņi kārtējo reizi piesauktu politkorektuma kaitīgo ietekmi uz mūsdienu jaunatni un būtu gatavi parunāt par "tradicionālo" vērtību vispārēju norietu. Ar iecirtīgākiem un "konservatīvāk" noskaņotajiem es domāju tos, kam vēl arvien šķiet, ka vārdu "žīds" vai "nēģeris" lietošana tādu cilvēku klātbūtnē, kurus tie aizskar, ir neatņemama viņu cilvēktiesību daļa. Un, ticiet man, nu jau kādu laiku ar šiem vārdiem iespējams aizskart ne jau tikai ebreju vai melnādainu cilvēku.
Kā apliecina aptuveni 100 gadus ilgusī melnģīmju vēsture, ļaužu tikumi, priekšstati, aizspriedumi, pat humora izjūta – un kur nu vēl valodas lietojums – laika gaitā mēdz pamatīgi pārmainīties. Izpratne par cilvēku tiesībām un līdztiesību ir ļāvusi nonākt pie šķietami vienkāršas atskārtas, ka nevajag citus saukāt vārdos, kam līdzvērtīgi un, iespējams, laika gaitā nievājoši apzīmējumi varētu aizskart tevi pašu. Ja tev nepatīk, ka tevi sauc par čiuli, čangali vai gansu, kāpēc gan tev šķiet, ka "nēģeris", "čigāns", "žīds", "eskimoss", "čurka" būs vienīgie vārdi, ar kuriem šādi nodēvētajiem būtu jāidentificējas?
Tagad atgriezīsimies pie "Romani rat" jeb "Čigānu nakts". Atzīšos, visu šo pārdomu iedvesmas avots bija daudzviet Latvijas pilsētās redzamā Marijas Naumovas koncerta afiša. Kaut gan par koncertu lielas intereses nebija un negrasījos to apmeklēt, pati afiša mani intriģēja. Vai tiešam varētu būt tā, ka Marija Naumova ir cēlusies no čigāniem jeb romiem? Koši sarkanas lūpas, sarkani pušķi matos, pretī sarkanajam likts spilgti zaļš – uz zaļās kleitas daudz dažādu zelta rotu, ausīs lieli zelta riņķi, uz pleciem uzmests apdrukāts lakats ar košu rožu rakstu, bet fonā – zirgs. Ja būtu vēlme pārģērbties par čigānieti un, kā pie mums pieņemts sacīt, "iet čigānos", būtu grūti atrast vēl rūpīgāk atlasītu aksesuāru un butaforiju komplektu. Taču "Kultūras Dienā" publicētajā intervijā izlasīju Marijas Naumovas sacīto: "Es neesmu čigāniete vai spāniete un nebūšu, tāpēc nosaucu šo koncertu par muzikālu izrādi, kurā spēlēšu lomas."
Starptautiska dažādu mūziķu sadarbība nu jau vairs nav nekas pārsteidzošs. Vienalga, vai tas būtu Pols Saimons ar savu dienvidafrikāņu mūzikā balstīto 1986. gada albumu "Graceland", Pīters Geibriels, sadarbojoties ar dažādu tautību mūziķiem "Real World" projektos, vai tepat mūsu Valts Pūce kopā ar gruzīnu grupu "The Shin" – tā dēvētā pasaules mūzika nu jau ir kļuvusi par neatņemamu mūsu pasaules skaņu, kas dažādās izpausmēs sastopama gan laikmetīgā džeza un mūsdienu akadēmiskās mūzikas koncertos, gan visdažādāko filmu skaņas celiņos, to dzird mājas ballītēs, komerciālās un sabiedriskās raidstacijās un vēl visur kur.
Tās nav kolonistu un kolonizēto attiecības, jo parasti šādu sadarbības projektu pamatā ir savstarpēja uzticība un cieņa. Katrs ir tas, kas viņš ir, bez jebkādām lomu spēlēm. Polam Saimonam nav vajadzības pārģērbties par Johanesburgas priekšpilsētas iemītnieku, Pīters Geibriels necenšas līdzināties Nusratam Fateham Ali Hanam, Valts Pūce – iztaisīties par gruzīnu, un ir pašsaprotami, ka arī "Latvian Blues Band" Jānim "Bukam" Bukovskim nav nekādas vajadzības likt lietā dedzināta korķa koka pelnus. Palūk, pat Baltijas valstu prezidenti, tiekoties ar ASV prezidentu Baraku Obamu, neviens nebija centies spēlēt "melnģīmja" lomu.
Vienīgi ar romiem jeb čigāniem mums kaut kā jocīgi sanāk – kolīdz gribi kaut ko kopīgu pasākt, tā vien gribas pārģērbties par to, kas neesi.
0