15. februārī Kaņepes kultūras centrā tika aizvadīts simpozijs "Eiropas neirozes", ko rīkoja interneta žurnāls "Satori" sadarbībā ar Eiropas Parlamenta biroju Latvijā. Ar šo rakstu sākam pasākumā izskanējušo priekšlasījumu publikāciju sēriju. #ŠoreizEsBalsošu #EiropasVēlēšanas2019
Es esmu dzimusi un augusi Jūrmalā. Ja jūs zināt kaut ko par Jūrmalu, tad droši vien zināt arī to, ka neviens nav no Jūrmalas. Tu esi vai nu no Dubultiem, vai no Ķemeriem, vai Pumpuriem, vai varbūt tā kā es – no Kauguriem. Līdzīgi šķiet, ja nākam no Eiropas, – kāds varētu domāt, ka esam eiropieši, taču paši zinām, ka esam vai nu no Francijas, vai no Vācijas, vai varbūt no Portugāles, vai varbūt - kā mēs – no Latvijas. Ja man kādam būtu jāskaidro, kādi ir jūrmalnieki un jūrmalnieku vērtības, es visticamāk atbildētu, ka principā mēs esam tādi paši kā rīdzinieki, tikai drusku pāķīgāki. Arī mēs, piemēram, esam hroniski sašutuši par savu pilsētas mēru. Rīgas mēram tiek pārmesta korupcija, etniskā naida kurināšana, populisms. Mūsējais tikmēr ir vienkārši apbliezies. Tāpēc arī saku – principā tādi paši, tikai pāķīgāki.
Ja man vajag definēt sevi kā eiropieti un jāskaidro citiem, kāds tad īsti ir eiropeiskais uztveres kods, eiropeiskās morāles pamatvērtības, tam nevajadzētu sagādāt lielas problēmas – es taču tehniski esmu no Eiropas, turklāt esmu bijusi gana daudzās citās Eiropas valstīs. Es gan nekad neesmu bijusi ārpus Eiropas, toties esmu bijusi ārpus Jūrmalas, tāpēc man ir atskaites sistēma, kurā balstīt savus salīdzinājumus. Līdzīgi es varētu vispārināt sociālās un kultūras atšķirības starp Eiropas valstīm. Piemēram, Skotijā, tāpat kā Latvijā, alkoholiskos dzērienus atļauts tirgot tikai līdz desmitiem vakarā, toties Latvijā ir normāli ūdens krāni, bet Apvienotajā Karalistē – tādi, kuros karstais un aukstais ūdens tek atsevišķi. Es varētu apgalvot, ka vidējais Bulduru iedzīvotājs ir bagātāks par vidējo Slokas iedzīvotāju, bet gan buldurieši, gan slocenieki, tāpat kā visi pārējie jūrmalnieki, visticamāk, daudzmaz prot peldēt. Es, piemēram, pazīstu dažus rīdziniekus, kas to neprot, bet tādu jūrmalnieku – nevienu! Respektīvi, Kauguri ir tā kā Latvija, Jūrmala – kā Eiropa, bet Eiropa – kā visa pasaule. Šāda mēroga salīdzinājumā es spēju abstrahēties no sava kaugurnieciskuma un padomāt arī jūrmalnieces kategorijās, bet nespēju identificēties kā eiropiete, jo man trūkst atskaites punktu ārpus Eiropas. Visas labās un sliktās īpašības, visas vērtības un neirozes pieņemu par pašsaprotamām, nevis eiropeiskām.
Man šķiet pašsaprotams, piemēram, tas, kāpēc Breivīks, norvēģu masu slepkava, joprojām atrodas ieslodzījumā, nevis ir līdz nāvei nomētāts ar akmeņiem. Nāvessodu neesamība man nešķiet bezjēdzīga nodokļu maksātāju naudas izsaimniekošana. Konstitucionālas tiesības uz dzīvi pienākas mums visiem, pat visļaunākajiem cilvēkiem, un par pašsaprotamu uzskatu arī principu, kas nosaka, ka nevienas personas oficiālais amats un ienākumu avots nedrīkst būt citu nogalināšana, ja vien tā nav asistēta pašnāvība, respektīvi, eitanāzija. Nevis tāpēc, ka esmu tik labestīgs un gaišs cilvēks, kas gatavs apžēlot jebkuru psihopātu, bet gan tāpēc, ka risks kādu nepatiesi notiesāt uz nāvi nedrīkst būt pieļaujams. Šādu risku nevar pilnībā novērst nekā citādi, kā vien absolūti atsakoties no nāvessoda. Ja cilvēkam netiek nodrošinātas primārās pamattiesības dzīvot, ne par kādām izvērstākām cilvēktiesībām vispār nav jēgas runāt. Mazliet vēlāk šo tēmu aplūkošu plašāk, taču šobrīd tikai pieturēšos pie postulāta, ka "labāk dzīvot nekā mirt".
Pateicoties internetam, esmu uzzinājusi: lai arī vairums nāciju ir atteikušās no nāvessoda, vairāk nekā 60% visas pasaules iedzīvotāju dzīvo valstīs, kurās nāvessods joprojām ir spēkā. Arī tādās smagsvara valstīs kā Ķīna, ASV, Japāna, Indija, nemaz nerunājot par visām islāma valstīm. Uz šīs pasaules nav neviena kontinenta, kas būtu 100% brīvs no nāvessoda – pat Antarktīda ne! Antarktīdā maza teikšana pienākas arī Čīlei, un Čīlē nāvessodu var piespriest par kara noziegumiem. Gajānā un Belizā, ja reiz Dienvidameriku pieminam, tiek praktizēts arī "parasts" nāvessods, ne tikai ekskluzīvi kara noziegumu kontekstā. Arī Eiropa nav pilnīgi "tīra" – vēl 2018. gadā Baltkrievijā tika izpildīti divi nāvessodi. Arī Okeānija nav izņēmums – šo soda mēru praktizē Tongā un Papua Jaungvinejā.
Āzijā, Ziemeļamerikā un Āfrikā nāve aizvien ir leģitīms sods. Eiropas Savienībā nav nevienas valsts, kurā tas tiktu likumiski atzīts. Latvija, starp citu, ir pēdējā no Eiropas Savienības dalībvalstīm, kas pilnībā atteicās no nāvessoda, – 2012. gadā tika pieņemts likums, ka arī par kara noziegumiem Latvijā šādi sodīt vairs nedrīkst. Tas nu tā, ja kāds vēl šaubās, ka mēs tiem trakajiem liberāļiem braši turamies pretī. Visbrašāk no visas Eiropas Savienības!
Tātad, pateicoties informācijas pieejamībai un par spīti tam, ka neesmu bijusi ārpus Eiropas Savienības dalībvalstīm, es tagad zinu vienu lietu, kas mūs pamatīgi atšķir no pārējās pasaules. Es pirmīt minēju, ka "labāk dzīvot nekā mirt". Man ir svarīga nāvessoda neesamība, arī iztiekot bez pieņēmuma, ka nāve ir kaut kas apriori slikts. Pieņemsim, ka tā nav. Pieņemsim, ka nāve ir fantastiska pieredze vai, iespējams, fantastisks stāvoklis, kurā visas pieredzes beidzas. Šajā gadījumā nāvessods principā nozīmētu to, ka cilvēkus, kas pastrādājuši briesmīgus noziegumus, mēs apbalvojam. Ir nevis noziegums un sods, bet gan noziegums un balva. Tas intuitīvi nešķiet pareizi, pat ja intuīcija nav tas stabilākais balsts racionālai domai.
Ja nāve tomēr ir kaut kas briesmīgs – un tā vien šķiet, ka vadošais konsenss par to liecina, vismaz Rietumu vērtību pasaulē, – tad ar to pienāktos sodīt tikai tos, kas paši dzīvi ir atņēmuši citiem. Un tomēr – mēs taču nereproducējam noziegumu uz tā izdarītāju, lai tādējādi atgūtu kādu taisnības izjūtu un metafizisku balansu pasaulē. Teiksim, daudz neloģiskāka prakse šķistu izvarotājus sodīt ar izvarošanu. Vai, ja zādzības gadījumā likumiskā kārtība paredzētu, ka adekvāts sods būtu nozagt kaut ko pašam zaglim. Tāpat arī ar kara noziegumiem – mēs taču genocīda veicējus nesodām ar to, ka veicam genocīdu pret to etnicitāti, kurai viņi piederējuši. Kāpēc nāvessods liekas adekvāts mērs pret slepkavām? Vēl jo vairāk – vai nāvessods nav pat nežēlīgāks par vienkāršu slepkavību? Cik daudz ir tādu slepkavu, kas būtu savus upurus laicīgi brīdinājuši par viņu likteni, nospriežot konkrētu datumu un laiku, iespējams, pat arī veidu, kādā upuris mirs? Kāda, diez, ir sajūta, kad tu zini konkrētu laiku, kad mirsi? Kā ir ilgstoši dzīvot ar šo sajūtu, zinot, ka nāvessodi bieži vien netiek izpildīti zibenīgi? Un pats galvenais – kāda ir sajūta, kad neesi vainīgs, bet esi notiesāts uz nāvi? Šāds risks būs vienmēr, kamēr vien tiks praktizēts nāvessods.
Ir skaidrs, ka mēs tomēr nepiemērojam nozieguma veicējiem tādu sodu, kas līdzinātos to paveiktajam noziegumam. Nāvessods kalpo kā galējais mērs, ko attiecināt uz cilvēkiem, kas būtu jāizolē no sabiedrības, turklāt jādara tas ļoti nežēlīgi – ļaujot viņiem zināt savu nāves dienu. Vai nāvessods tātad ir bieds, ar ko atturēt ļaudis no kaitniecisku rīcību veikšanas? Es nevēlētos dzīvot sabiedrībā, kur ļaudis nepastrādā briesmīgus noziegumus tikai tāpēc, ka tos attur iespējamais nāvessods. Eiropas Savienību var kritizēt par daudz ko, taču nevar noliegt, ka tā ir viena no retajām institūcijām pasaulē ar tik skaidri definētu un saprātīgu izpratni par cilvēktiesībām. Tas, kas mums šķiet pašsaprotams, tāds nešķiet 60% pasaules iedzīvotāju. Un tā arī ir mana galvenā Eiropas vērtība – tiesības uz dzīvi.
Rakstu sēriju atbalsta Eiropas Parlamenta birojs Latvijā, kas aicina sākt domāt par gaidāmajām vēlēšanām. Iesaistīties procesā un uzzināt par iniciatīvu vairāk iespējams vietnē www.ŠoreizEsBalsošu.eu.
#ŠoreizEsBalsošu #EiropasVēlēšanas2019
3