Eiropas otrā atklāšana

Kad es biju mazs zēns, un man mācīja vēsturi — protams, ļoti slikti, kā gandrīz visiem Anglijā —, mēdzu domāt par vēsturi kā savveida garu rulli, kam vietām pāri novilktas biezas, melnas līnijas. Katra no šīm līnijām iezīmēja beigas tam, ko dēvē par "periodu", liekot saprast, ka pēc tam seko kaut kas pilnīgi atšķirīgs, nekā iepriekš. Tas bija gandrīz kā pulksteņa sitiens. Piemēram, 1499. gadā cilvēks vēl aizvien dzīvoja viduslaikos ar bruņiniekiem, kas ģērbušies plākšņu bruņās un sēžot zirga mugurā, uzbruka viens otram ar gariem pīķiem, bet tad piepeši pulkstenis nosita: 1500. gads, un viņš nonāca vietā, ko sauca par renesansi, un visi nēsāja krokotas apkakles un kamzoļus, un čakli aplaupīja kuģus, kas pārvadāja dārgumus gar spāņu iekaroto piekrasti Karību jūrā. Vēl viena ļoti trekna svītra tika novilkta 1700. gadā. Pēc tam sākās astoņpadsmitais gadsimts, un ļaudis piepeši pārstāja būt kavalieri un apaļgalvji, bet kļuva par ārkārtīgi elegantiem džentlmeņiem pieguļošās biksēs līdz ceļgalam un trīsstūra cepurēs. Viņi visi pūderēja matus, šņauca tabaku un runāja precīzi izsvērtos teikumos, kas šķita vēl jo vairāk samāksloti, jo kāda man neizprotama iemesla dēļ lielāko daļu "S" viņi izrunāja kā "F". Manā prātā tāda bija visa vēsture — virkne pilnīgi atšķirīgu periodu, kas gadsimta beigās vai vismaz kādā ļoti konkrētā datumā pēkšņi mainījās.

Faktiski tagad tādas krasas pārejas nenotiek ne politikā, ne manierēs, ne literatūrā. Katrs laikmets turpina dzīvot nākamajā — tā tam jānotiek, jo katru posmu savieno neskaitāmas cilvēku dzīves. Un tomēr pastāv tāda lieta kā periodi. Mēs jūtam, ka mūsu pašu laikmets ārkārtīgi atšķiras no, piemēram, agrīnā viktoriāņu perioda, un tāds astoņpadsmitā gadsimta skeptiķis kā Gibons (Edward Gibbon) būtu juties kā starp mežoņiem, ja jūs viņu piepeši iemestu viduslaikos. Ik pa laikam kaut kas notiek — nav šaubu, ka pārmaiņas ir sevišķi izsekojamas industriālajā tehnoloģijā, lai gan saistība ne vienmēr ir acīm redzama — un viss dzīves gars un ritms mainās, un cilvēki iegūst jaunu izskatu, kas atspoguļojas viņu politiskajā uzvedībā, viņu manierēs, arhitektūrā, literatūrā un visā citā. Piemēram, neviens šodien nespētu uzrakstīt tādu poēmu kā Greja (Thomas Gray) "Elēģija lauku kapsētā", un neviens Greja laikā nebūtu varējis uzrakstīt Šekspīra lirisko dzeju. Šīs lietas pieder dažādiem periodiem. Un, lai gan melnās līnijas pār vēstures lappusi, protams, ir ilūzija, dažkārt pāreja ir visai strauja, reizēm pietiekami strauja, lai to varētu samērā precīzi datēt. Pārāk rupji nevienkāršojot, var teikt: "Apmēram tādā un tādā gadā sākās tāda un tāda stila literatūra". Ja man vaicātu, kad aizsākās modernā literatūra — un apstāklis, ka mēs to vēl aizvien dēvējam par "moderno", parāda, ka šis konkrētais periods vēl nav beidzies — es minētu 1917. gadu, kurā T.S. Eliots (Thomas Stearns Eliot) publicēja poēmu "Prufroks". Jebkurā gadījumā šī datējuma nobīde nav lielāka par pieciem gadiem. Skaidrs, ka apmēram pēdējā kara beigās literārā atmosfēra mainījās, par tipisku rakstnieku kļuva pavisam citāds cilvēks, un turpmākā perioda labākās grāmatas šķita mītam citā pasaulē, nekā labākās grāmatas tikai četrus vai piecus gadus pirms tam.

Lai ilustrētu, ko domāju, es jūs lūdzu salīdzināt prātā divas poēmas, kas nekādi nav saistītas viena ar otru, bet kas lieti noderēs salīdzinājumam, jo katra ir pilnīgi tipiska savam periodam. Salīdziniet, piemēram, vienu no Eliota raksturīgajām agrīnajām poēmām ar Rūperta Brūka (Rupert Brooke) poēmu. Man jāsaka, ka Rūperts Brūks bija visiecienītākais angļu dzejnieks laikā pirms 1914. gada. Iespējams, vislabāk Brūka dzeju pārstāv viņa patriotiskās poēmas, kas sarakstītas kara pirmajās dienās. Labs ir sonets, kas sākas: "Ja jāmirst man, par mani domā tikai šo: Ka kaut kur svešas zemes stūris ir, Kas mūžīgi būs Anglija". Tagad izlasiet vienu no Eliota Svīnija (Eliot Sweeney) poēmām, piemēram, "Svīnijs starp lakstīgalām" — jūs jau zināt: "Bangaina mākoņa gredzeni Slīd uz rietumiem, kur Pleitas upe". Kā jau teicu šīs poēmas nav nekādi saistītas — ne pēc tēmas, ne kā citādi, bet savā ziņā ir iespējams tās salīdzināt, jo katra pārstāv pati savu laiku un katra, kad tika sarakstīta, šķita laba poēma. Otrā vēl tagad šķiet laba poēma.

Ne tikai tehnika, bet poēmu gars, tajās ietvertais skatījums uz dzīvi, šo poēmu intelektuālie atribūti ir bezgala atšķirīgi. Starp jauno angli ar publiskās skolas un universitātes izglītību, kam galva ir pilna ar Anglijas pļavām, savvaļas rozēm un Dievs vien zina, ar ko vēl nē, un kas aizrautīgi dodas mirt par savu zemi, un visai pārsātinājušos amerikāni, kas mūžības mirkļiem pieskaras kādā mazliet nolaistā Latīņu kvartāla restorānā Parīzē, pastāv milzīga plaisa. Tā var būt tikai individuālā atšķirība, bet galvenais — ar gluži tāda paša veida atšķirību, kas rosina tos pašus salīdzinājumus, jāsastopas, vienu pēc otra lasot gandrīz jebkurus divus raksturīgus divu periodu rakstniekus. Ar romānu rakstniekiem notiek tas pats, kas ar dzejniekiem — piemēram, Džoisu, Lorensu, Haksliju un Vindemu Lūisu (Wyndham Lewis), no vienas puses, un Velsu, Bennetu (Arnold Enoch Bennet) un Golsvertiju, —no otras. Jaunākie rakstnieki ne tuvu nav tik ražīgi kā vecākie, viņi ir skrupulozāki, vairāk ieinteresēti tehnikā, ne tik optimistiski un ne tik pārliecināti attieksmē pret dzīvi. Bet vēl vairāk — visu laiku ir sajūta, ka viņu intelektuālā un estētiskā vide ir atšķirīga, līdzīgi sajūtai, kas rodas, kad salīdzina deviņpadsmitā gadsimta franču rakstnieku — teiksim, Flobēru ar deviņpadsmitā gadsimta angļu rakstnieku, piemēram, Dikensu. Francūzis šķiet nesalīdzināmi izsmalcinātāks nekā anglis, lai gan viņš tāpēc nav nepieciešami labāks rakstnieks. Taču ļaujiet man mazliet atkāpties un padomāt, kāda bija angļu literatūra laikā pirms 1914. gada.

Tā laika milži bija Tomass Hārdijs, — kas tomēr kādu laiku pirms tam bija pārstājis rakstīt romānus, — Šovs, Velss, Kiplings, Bennets, Golsvertijs un mazliet atšķirīgi no pārējiem — Džozefs Konrāds, — atcerieties, viņš nebija anglis, bet polis, kas izvēlējies rakstīt angliski. Bija A.E.Hausmans (Alfred Edward Housman, Šropšīras puisis) un dažādi džordžiāņu dzejnieki (Georgian poets), Rūperts Brūks un citi. Bija arī neskaitāmi humoristi, sers Džeimss Barijs (Sir James Barrie), V.V. Džeikobss (William Wymark Jacobs), Barijs Peins (Barry Pain), un daudzi citi. Ja lasīsiet visus šos manis tikko pieminētos rakstniekus, iegūsiet nekļūdīgu priekšstatu par angļu prātu pirms 1914. gada. Pastāvēja arī citi literārie strāvojumi, piemēram, bija dažādi īru rakstnieki, un diezgan atšķirīgā, mūsdienām daudz tuvākā garā rakstīja amerikāņu romānists Henrijs Džeimss, bet galvenā bija tendence, uz ko jau iepriekš norādīju. Kas gan ir kopīgs rakstniekiem, kas individuāli ir tik dažādi kā Bernards Šovs un A.E. Hausmans vai Tomass Hārdijs un H.Dž. Velss (Herbert George Wells)? Manuprāt, galvenais, ko var pateikt gandrīz par visiem tā laika angļu rakstniekiem, ir viņu pilnīgā neziņa par jebko ārpus laikmetīgās angļu vides. Daži ir labāki rakstnieki, dažiem ir politiskā apziņa un dažiem nav, bet viņus visus vieno jebkādu Eiropas ietekmju trūkums. To var sacīt pat par tādiem rakstniekiem kā Bonnets un Golsvertijs, kas ļoti virspusēji iedvesmojās no franču un, iespējams, krievu paraugiem. Visi šie rakstnieki ir nākuši no parastām, cienījamām, vidusšķiras angļu ģimenēm, un viņi pa pusei neapzināti tic, ka šāda dzīve, visu laiku kļūstot cilvēcīgāka un apgaismotāka, turpināsies mūžīgi. Daži no viņiem, kā Hārdijs un Hausmans izredzes vērtē pesimistiski, bet viņi vismaz uzskata, ka tā saucamais progress, ja būtu iespējams, būtu vēlams. Arī — iezīme, kas parasti pavada estētiskās uztveres trūkumu — nevienu no viņiem neinteresē pagātne, visādā ziņā tāla pagātne. Tā laika rakstniekā ļoti reti ir atrodams tas, ko mēs tagad uzskatītu par vēstures izjūtu. Pat Tomass Hārdijs, kad viņš mēģina radīt dižu, uz Napoleona kariem balstītu poētisku drāmu — ar nosaukumu Dinasti —, tai pievēršas no patriotiskas skolas grāmatas skatījuma. Vēl vairāk, viņus visus pagātne neinteresē estētiski. Arnolds Bennets, piemēram, sarakstījis daudz literatūras kritikas, un skaidrs, ka viņš gandrīz vai nespēj saskatīt nekādu vērtību nevienā grāmatā, kas sarakstīta pirms deviņpadsmitā gadsimta, un patiesībā viņu īpaši neinteresē neviens cits rakstnieks, kā vien paša laikabiedri. Bernardam Šovam lielākā daļa pagātnes ir vienkārši haoss, ko vajadzētu aizmēzt progresa, higiēnas, produktivitātes un vēl nez kā vārdā. H.Dž. Velss, lai gan vēlāk viņš sarakstīs pasaules vēsturi, skatās uz pagātni ar tādu pašu pārsteiguma pilnu riebumu, ar kādu civilizēts cilvēks vēro kanibālu cilti. Visi šie ļaudis, vienalga vai viņiem patika savs laikmets, vai nē, vismaz uzskatīja, ka tas ir labāks nekā iepriekšējais, un pieņēma sava laika literāros standartus par pašsaprotamiem. Pamatā visiem Bernarda Šova uzbrukumiem Šekspīram patiesībā ir apsūdzība — protams, pilnīgi patiesa —, ka Šekspīrs nav apgaismots Fabiāna biedrības biedrs. Ja kādam no šiem rakstniekiem pateiktu, ka rakstnieki, kas sekos tūlīt pēc viņiem, no jauna atgriezīsies pie sešpadsmitā un septiņpadsmitā gadsimta angļu dzejniekiem, deviņpadsmitā gadsimta vidus franču dzejniekiem un viduslaiku filozofiem, viņi to uzskatītu par savveida diletantismu.

Bet tagad paskatieties uz rakstniekiem, kas sāk piesaistīt uzmanību — protams, daži no viņiem ir sākuši rakstīt krietni agrāk — tūlīt pēc pēdējā kara: Džoiss, Eliots, Paunds, Hakslijs, Lorenss, Vindems Lūiss. Jūsu pirmais iespaids par viņiem salīdzinājumā ar citiem — tas attiecas pat uz Lorensu — ir tāds, ka kaut kas ir caurdurts. Sāksim ar to, ka atmests ir progresa jēdziens. Viņi vairs netic, ka cilvēki kļūst aizvien labāki tāpēc, ka pazeminājies mirstības koeficients, efektīvāka kļuvusi dzimstības kontrole, uzlabojusies santehnika, saražots vairāk lidmašīnu un automobiļi kļuvuši ātrāki. Gandrīz visi viņi ilgojas pēc attālās pagātnes vai kāda pagātnes perioda, sākot ar D.H. Lorensa senajiem etruskiem un tā tālāk. Viņi visi ir politiski reakcionāri. Nevienam no viņiem ne mazākajā mērā nerūp dažādās slepenās reformas, kas bija šķitušas svarīgas priekšgājējiem, tādas kā sieviešu vēlēšanu tiesības, pretalkoholisma reforma, dzimstības kontrole vai cietsirdības pret dzīvniekiem novēršana. Viņi visi ir draudzīgāki vai vismaz nav tik naidīgi pret kristīgajām baznīcām kā iepriekšējās paaudzes. Un gandrīz visi šķiet estētiski dzīvi tādā veidā, kādā diez vai bijis kāds angļu rakstnieks kopš romantisma atdzimšanas.

Vislabāk manus vārdus var ilustrēt ar atsevišķiem piemēriem, t.i., salīdzinot vairāk vai mazāk salīdzināmas izcilas grāmatas divos periodos. Kā pirmo piemēru salīdziniet H. Dž. Velsa īsos stāstus — liels skaits šo stāstu ir sakopoti krājumā ar nosaukumu Aklo zeme — ar D.H. Lorensa īsajiem stāstiem, kas atrodami krājumos Anglija, mana Anglija un Prūšu virsnieks.

Salīdzinājums nav netaisns, jo gan viena, gan otra rakstnieka sniegums īsajos stāstos bija vislabākais vai tuvu tam, un gan viens, gan otrs pauda jaunu dzīves redzējumu, kas atstāja lielu iespaidu uz viņu paaudzes jauniešiem. H.Dž. Velsa stāstu galvenais temats pirmām kārtām ir zinātniskais atklājums; pēc tam sīkais snobisms un traģikomēdijas mūsdienu angļu, sevišķi zemākās vidusšķiras dzīvē. Viņa nozīmīgākā "vēsts", ja izmantojam izteicienu, kas man nepatīk, ir: Zinātne var atrisināt visas problēmas, ko mantojusi cilvēce, bet cilvēks pašlaik ir pārāk akls, lai saskatītu pats savu spēku potences. Velsa darbā ir ļoti izteikta ambiciozu utopisku tēmu mija ar vieglu komēdiju — gandrīz V.V. Džeikobsa garā. Viņš raksta par ceļojumiem uz mēnesi un jūras dibenu un arī par sīku veikalnieku bēguļošanu no bankrota, un cīņu par to, lai nezaudētu dūšu provinces pilsētiņu briesmīgajā snobismā. Saistošais posms ir Velsa ticība zinātnei. Viņš visu laiku saka: ja tikai šis sīkais veikalnieks varētu iegūt zinātnisku pasaules uzskatu, viņa nelaimes beigtos. Un, protams, viņš tic, ka tas notiks, iespējams, visai drīzā nākotnē. Vēl daži miljoni mārciņu zinātniskai pētniecībai, vēl dažas zinātniski izglītotas paaudzes, vēl daži mēslainē ieslaucīti aizspriedumi, un darbs būs paveikts. Ja tagad pievēršaties Lorensa stāstiem, šī ticība zinātnei nav atrodama — drīzāk izpaužas naidīgums pret to — un nav atrodama nekāda acīm redzama interese par nākotni, katrā ziņā ne par tāda veida racionalizētu hedonistisku nākotni, kādu apraksta Velss. Nav atrodama pat doma, ka sīkajam veikalniekam vai kādam citam mūsu sabiedrības upurim klāsies labāk, ja viņš būs izglītotāks. Taču pastāvīgi sastopams mājiens, ka cilvēks ir atteicies no savām pirmdzimtības tiesībām, kļūdams civilizēts. Galvenā tēma gandrīz visās Lorensa grāmatās ir mūsdienu cilvēku nespēja — īpaši angliski runājošās zemēs — nodzīvot dzīvi pietiekami intensīvi. Dabiski, ka pirmām kārtām Lorenss pievēršas varoņu seksuālajai dzīvei, un tik tiešām lielākā daļa Lorensa grāmatu centrējas ap seksu. Bet viņš nepieprasa — kā bieži vien uzskata — vairāk no tā, ko cilvēki dēvē par seksuālo brīvību. Par to Lorenss ir zaudējis jebkādas ilūzijas, un tā saucamo bohēmisko intelektuāļu izsmalcinātību viņš ienīst tieši tāpat kā vidusšķiras puritānismu. Viņš saka tikai to, ka mūsdienu cilvēki nav pilnībā dzīvi vienalga, vai viņi cieš neveiksmi tāpēc, ka viņiem ir pārāk šauri standarti, vai tāpēc, ka viņiem tādu nav vispār. Lorensam īpaši neinteresē, kādā sociālā, politiskā vai ekonomiskā sistēmā cilvēki dzīvo, ja vien viņi var būt pilnībā dzīvi. Pastāvošās sabiedrības struktūru ar tās šķiru atšķirībām utt. viņš savos stāstos pieņem gandrīz vai par pašsaprotamu un neizrāda nekādu neatliekamu vēlmi to mainīt. Lorenss prasa tikai to, lai cilvēki dzīvotu vienkāršāk, piezemētāk, lai vairāk izjustu augu valsts, uguns, ūdens, seksa, asiņu maģiju, nekā tas ikdienā iespējams celuloīda un betona pasaulē, kur nebeidz skanēt gramofoni. Viņš iztēlojas — ļoti ticams, ka viņš maldās —, ka mežoņi un primitīvās tautas dzīvo intensīvāk nekā civilizētie cilvēki, un izveido mītisku varoni, kurš tuvinās dižciltīgā mežoņa tēlam. Visbeidzot viņš visas šīs labās īpašības projicē uz etruskiem, senu pirmsromiešu laika tautu, kas dzīvoja Ziemeļitālijā un par kuru mēs patiesībā neko nezinām. No H.Dž. Velsa viedokļa visa šī Zinātnes un Progresa atmešana, patiesā vēlme atgriezties pie primitīvā ir gluži vienkārši ķecerība un blēņas. Un tomēr jāatzīst, ka vienalga, vai Lorensa uzskati par dzīvi ir patiesi vai perversi, tie vismaz ir virzīšanās uz priekšu salīdzinājumā ar H.Dž. Velsa Zinātnes pielūgsmi vai tādu rakstnieku kā Bernards Šovs seklo fabiānisko progresa aizstāvību. Tā ir attīstība tādā ziņā, ka šie uzskati radušies, pateicoties citai attieksmei, nevis tās trūkuma rezultātā. Daļēji to ietekmēja 1914.—1918. gada karš, kam izdevās atmaskot gan zinātni, gan progresu, gan civilizēto cilvēku. Progress beidzot bija noslēdzies ar lielāko masveida slepkavību vēsturē, Zinātne bija kaut kas tāds, kas radīja bumbvedējus un indīgo gāzi, civilizētais cilvēks, izrādījās, ir gatavs rīkoties ļaunāk par jebkuru mežoni. Taču nav šaubu, ka Lorensa neapmierinātība ar moderno mašīnu civilizāciju būtu bijusi nemainīga, ja 1914.—1918. gada karš nemaz nebūtu noticis.

Tagad es gribu salīdzināt Džeimsa Džoisa dižo romānu Uliss un Džona Golsvertija ļoti garo romānu turpinājumos Forsaitu sāga. Šoreiz salīdzinājums nav godīgs, patiesībā tas ir labas un sliktas grāmatas salīdzinājums, un arī hronoloģiski tas nav gluži pareizs, jo Forsaitu sāgas pēdējās daļas tika uzrakstītas divdesmitā gadsimta divdesmitajos gados. Taču romāna daļas, ko ikviens visticamāk atcerēsies, tika sarakstītas ap 1910. gadu, un manam nolūkam salīdzinājums ir svarīgs, jo gan Džoiss, gan Golsvertijs pūlas izveidot milzīgu gleznu un starp vienas grāmatas vākiem iekļaut vesela laikmeta garu un sociālo vēsturi. Tagad mums Īpašnieks var nešķist ļoti dziļa sabiedrības kritika, bet laikabiedriem, kā redzams pēc tā, ko viņi par to rakstīja, tā šķita.

Džoiss sarakstīja Ulisu septiņos gados starp 1914. un 1921. gadu, strādādams pie tā visu kara laiku, kuram viņš, iespējams, pievērsa mazu vai nekādu uzmanību, un pelnīdams nožēlojamu iztiku kā valodu skolotājs Itālijā un Šveicē. Viņš bija gatavs septiņus gadus strādāt nabadzībā un pilnīgā aizmirstībā, lai tikai dabūtu savu dižo grāmatu uz papīra. Ko viņam bija tik neatliekami svarīgi paust? Vietām Uliss nav ļoti viegli saprotams, bet no grāmatas kopumā rodas divi galvenie iespaidi. Pirmkārt, Džoisu līdz apsēstībai interesēja darba tehnika. Tā ir bijusi viena no galvenajām modernās literatūras iezīmēm, lai gan pēdējā laikā tā ir mazinājusies. Paralēla attīstība notiek plastiskajās mākslās: gleznotāji un pat tēlnieki arvien vairāk interesējas par materiālu, ar ko viņi strādā, piemēram, par otas triepienu gleznā, nevis par kompozīciju, kur nu vēl par tēmu. Džoisu interesē tikai vārdi, vārdu skaņas un asociācijas, pat vārdu izkārtojums uz papīra, kas nebija raksturīgi nevienai no iepriekšējām rakstnieku paaudzēm, savā ziņā izņemot poļu izcelsmes angļu rakstnieku Džozefu Konrādu. Līdz ar Džoisu notiek atgriešanās pie stila, izsmalcinātas jeb poētiskas rakstības koncepcijas, varbūt pat pie pārsmalcinātas valodas. No otras puses, tāds rakstnieks kā Bernards Šovs būtu teicis — pats par sevi saprotams, ka vārdi ir izmantojami vienīgi, lai, cik īsi iespējams, paustu precīzas nozīmes. Un bez šīs apsēstības ar tehniku otra galvenā tēma Ulisā ir modernās dzīves netīrība, pat bezjēdzība pēc mašīnas triumfa un reliģiskās ticības sabrukuma. Džoiss — atcerieties, viņš ir īrs, un vērts piebilst, ka divdesmitā gadsimta divdesmitajos gados labākie angļu rakstnieki daudzos gadījumos nav angļi — raksta kā katolis, kas zaudējis ticību, bet ir saglabājis prāta ievirzi, kas izveidojusies viņa katoliskajā bērnībā un zēna gados. Uliss, kas ir ļoti garš romāns, ietver vienas dienas notikumus, kas galvenokārt tiek skatīti ar materiālās grūtībās nonākuša ebreju komivojažiera acīm. Laikā, kad grāmata iznāca, atskanēja skaļi protesti, un Džoisu apsūdzēja apzinātā netīrības ekspluatācijā, taču faktiski, ņemot vērā, kāda ir cilvēka ikdienas dzīve, to detalizēti aplūkojot, nešķiet, ka viņš būtu pārspīlējis ne dienas notikumu netīrību, ne muļķīgumu. Visa romāna gaitā gan neatstāj sajūta par Džoisa nezbēgamo pārliecību, ka visa šī viņa attēlotā mūsdienu pasaule ir zaudējusi jēgu tagad, laikā, kad Baznīcas mācības vairs nav ticamas. Džoiss ilgojas pēc reliģiskās ticības, pret kuru bija jācīnās divām vai trijām iepriekšējām paaudzēm reliģiskās brīvības vārdā. Taču beigu beigās grāmatas galvenā interese ir tehniska. Visai ievērojama tās daļa sastāv no pastičo jeb parodijas — tiek parodēts viss, sākot ar īru bronzas laikmeta leģendām, līdz sava laika laikrakstu ziņām. Un var redzēt, ka Džoiss, tāpat kā visi viņa laika raksturīgie rakstnieki, neiedvesmojas no deviņpadsmitā gadsimta angļu rakstniekiem, bet Eiropas un tālākās pagātnes. Daļa viņa prāta ir pievērsta bronzas laikmetam, daļa — Elizabetes Anglijai. Divdesmitais gadsimts ar tā higiēnu un automobiļiem viņu īpaši nesaista.

Tagad paskatieties atkal uz Golsvertija grāmatu Forsaitu sāga, un jūs redzēsiet, cik salīdzinoši šaurs ir tās diapazons. Esmu jau teicis, ka salīdzinājums nav godīgs, un tik tiešām no stingri literārā viedokļa tas ir smieklīgs, bet salīdzinājums noderēs kā ilustrācija tajā ziņā, ka abu grāmatu nolūks ir sniegt pastāvošās sabiedrības visaptverošu ainu. Jāsaka, ka attiecībā uz Golsvertiju pārsteidz, ka viņš, lai gan mēģina cīnīties pret tradicionālajiem aizspriedumiem, savā domāšanā praktiski nespēj iziet ārpus bagātās buržuāziskās sabiedrības, kurai uzbrūk. Ar pavisam nelielām modifikācijām viņš visas tās vērtības pieņem par pašsaprotamām. Vienīgais, ko viņš uztver kā nepareizu, ir apstāklis, ka cilvēki ir mazliet par daudz necilvēcīgi, mazliet par daudz mīl naudu un estētiskā ziņā nav pietiekami izsmalcināti. Kad Golsvertijs sāk atainot to, ko viņš saprot kā vēlamu cilvēka tipu, tas izrādās vienkārši augstākās vidusšķiras rantjē kulturālāks, humanitārāks variants, tāda tipa indivīds, kas tajos laikos mēdza aizrautīgi apmeklēt gleznu galerijas Itālijā un bagātīgi ziedot biedrībai, kas cīnās par cietsirdības novēršanu pret dzīvniekiem. Un šis fakts — ka Golsvertijs patiesībā nejūt dziļu riebumu pret sociālajiem tipiem, kam, pēc viņa domām, uzbrūk — liek nojaust viņa vājumu. Tā iemesls — viņam nav saskares ne ar ko ārpus mūsdienu angļu sabiedrības. Rakstnieks varbūt domā, ka viņam tā nepatīk, bet viņš ir tās daļa. Tās nauda un drošība, tās kaujaskuģu vairogs viņam ir nozīmējis pārāk daudz. Dziļi sirdī viņš nicina ārzemniekus, tieši tāpat kā jebkuru tumsonīgu biznesmeni Mančestrā. Sajūta, kāda rodas, lasot Džoisu vai Eliotu, vai pat Lorensu —, ka viņu galvās ir visa cilvēces vēsture, un viņi var paskatīties ārpus savas vietas un laika uz Eiropu un pagātni, nav sastopama pie Golsvertija vai kāda cita raksturīga angļu rakstnieka pirms 1914. gada.

Visbeidzot vēl viens īss salīdzinājums. Salīdziniet gandrīz jebkuru H.Dž. Velsa utopiju grāmatu, piemēram, Mūsdienu utopiju vai Sapni, vai Cilvēkus kā Dievus ar Oldesa Hakslija Brīnišķīgo jauno pasauli. Tas atkal ir tas pats kontrasts starp pārmēru pašapzinīgo un paļāvību zaudējušo, starp cilvēku, kas nevainīgi tic progresam, un cilvēku, kam gadījies piedzimt vēlāk, un, kas tāpēc ir pieredzējis, ka progress, kā to uztvēra, kad tikko izgudroja lidmašīnu, tikpat lielā mērā ir kā blēdība, tā reakcija.

Kraso atšķirību starp vadošajiem rakstniekiem pirms un pēc 1914.-1918. gada kara acīmredzami izskaidro pats karš. Tamlīdzīga notikumu attīstība būtu izvērsusies jebkurā gadījumā, atklājoties modernās materiālistiskās civilizācijas nepietiekamībai, bet karš šo procesu paātrināja, daļēji parādot, cik ārkārtīgi sekls ir civilizācijas laķējums, daļēji padarot Angliju mazāk pārtikušu un tādējādi mazinot tās izolāciju. Pēc 1918. gada nevarēja dzīvot tik šaurā un polsterētā pasaulē, kā tad, kad Britānija pārvaldīja ne tikai ūdeņus, bet arī tirgus. Viens no pēdējo divdesmit gadu rēgainās vēstures rezultātiem — liela daļa senās literatūras šķiet daudz modernāka. Daudz no tā, kas noticis Vācijā kopš Hitlera nākšanas pie varas, varētu būt tiešā ceļā ņemts no Gibona Romas impērijas pagrimuma un bojāejas pēdējiem sējumiem. Nesen redzēju Šekspīra Karaļa Džona iestudējumu — tā bija pirmā reize, kad to redzēju, jo šī luga netiek uzvesta ļoti bieži. Kad lugu lasīju, būdams zēns, tā man šķita arhaiska, kaut kas izrakts no vēstures grāmatas, kaut kas, kam nav nekāda sakara ar mūsu pašu laiku. Jāsaka, redzot to uzvestu — ar visām intrigām un divkosību, neuzbrukšanas paktiem, dzimtenes nodevībām, cilvēkiem, kas kaujas vidū pāriet pretinieka pusē un ko vēl ne, tā man šķita ārkārtīgi mūsdienīga. Un apmēram tas pats notiks literatūras attīstībā starp 1910. un 1920. gadu. Tā laika valdošais noskaņojums piešķīra jaunu realitāti visu veidu tēmām, kas bija šķitušas vecmodīgas un bērnišķīgas, kad Bernards Šovs un viņa fabiāņi, kā viņiem pašiem šķita, pārvērta pasauli par lielisku dārzu pilsētu. Tādas tēmas kā atriebība, patriotisms, trimda, vajāšana, rasu naids, reliģiskā ticība, lojalitāte, vadoņa pielūgsme piepeši atkal šķita reālas. Tamerlāns un Čingizhans tagad šķiet ticamas personas, un Makjavelli nopietns domātājs, kā nebija 1910. gadā. Mēs esam izkļuvuši no sastinguma un nonākuši atpakaļ vēsturē. Es nejūtu bezierunu apbrīnu pret divdesmitā gadsimta divdesmito gadu sākuma rakstniekiem, starp kuriem galvenie vārdi ir Eliots un Džoiss. Tiem, kas viņiem sekojuši, bijis jāatceļ liela daļa no viņu paveiktā. Politiski šo autoru riebums pret seklu progresa izpratni noveda viņus nepareizā virzienā, un nav nejaušība, ka, piemēram, Ezra Paunds tagad izkliedz antisemītiskas tēzes Romas radio. Taču jāpiekrīt, ka šo autoru sacerējumi ir pieaugušāki un atklāj plašāku redzējumu, nekā tiem rakstniekiem, kas strādāja tieši pirms viņiem. Viņi pārrāva kultūras loku, kurā Anglija bija pastāvējusi apmēram gadsimtu. Viņi no jauna nodibināja kontaktu ar Eiropu un atgrieza atpakaļ vēstures izjūtu un traģēdijas iespēju. Uz šī pamata ir balstījusies visa sekojošā angļu literatūra, kas nav ne nieka vērta, un virziens, ko aizsāka Eliots un pārējie pēdējā kara beigu gados, vēl nav sevi izsmēlis.

 No angļu valodas tulkojusi Sandra Rutmane.