Foto: Unsplash
 
Komentārs
26.10.2021

Eiropas mānīgais miers

Komentē
3
Saglabā

Eiropas Komisija 2017. gada 1. martā nāca klajā ar Balto grāmatu – dokumentu par Eiropas nākotni, kurā ar lielu lepnumu paziņoja: "Mūsu nemierīgās pagātnes vietā ir iestājies miers, kas pastāv septiņus gadu desmitus." Tagad, kad Baltkrievija ar Krievijas atbalstu īsteno tiešu uzbrukumu Eiropas Savienības suverenitātei, robežām un drošībai, ir laiks atzīt šo vārdu maldīgumu – Eiropā jau sen vairs nevalda miers, un ir laiks rīkoties, kamēr nav par vēlu.

Lai gan pēc Padomju Savienības sabrukuma ASV kļuva par pasaules vienīgo lielvaru, ES ekonomisko potenciālu nevarēja atstāt bez ievērības arī politiskā kontekstā. Mazpamazām skaļākas kļuva balsis, kas pieprasīja Eiropai ieņemt noteiktāku lomu pasaules politiskajos procesos, līdz tas vainagojās ar Lisabonas līgumu 2007. gadā un konkrētām pretenzijām uz kopīgu ārpolitiku. Laikā, kad demokrātijas uzvara šķita pilnīga un būtiskākās starptautiskās politikas problēmas bija klimats un ekonomika, ES lomas pieaugums pasaulē likās neizbēgams.

Eiropa, kuras iekšējos konfliktos gadsimtiem ilgi bija ierauta visa pasaule, nu bija situācijā, kurā ASV militārā arsenāla ēnā tā varēja kļūt par pasaules vadošo demokrātijas un ētikas arbitru. Par spīti šīm cerībām, pasaule ap Eiropas Savienību ir kļuvusi sašķeltāka, to aizvien vairāk plosa militāri un sociāli konflikti, kuri nu sāk apdraudēt arī pašu Eiropas Savienību un tās vērtības. Diemžēl tā lielā mērā ir tieša Eiropas Savienības un tās dalībvalstu vaina.

ES politiskā nespēja ilgtermiņā kļūst aizvien bīstamāka, jo draudi ik gadu tuvojas tās robežām. Gruzijas karš varbūt likās notiekam kaut kur tālu perifērijā, tāpat varēja izteikties arī par Afganistānu, Sīriju un Irāku. Pat karu Ukrainā varēja paslaucīt zem politiskās aizmirstības paklājiņa: ja reiz Ukraina 30 gadu laikā nebija vēlējusies sekot Baltijas piemēram, tad tagad tā ne uz ko vairāk kā politisku solidaritāti cerēt nevarēja.

Runājot par Krievijas īstenotajiem kiberzubrukumiem, ieroču žvadzināšanu, demokrātisko procesu ietekmēšanu, vienmēr varēja atsaukties uz sarežģīto 21. gadsimta informācijas vidi, kurā atbildēt uz draudiem ir ļoti sarežģīti, tāpēc nepieciešams stiprināt ES iedzīvotāju informācijas pratību un drošības sistēmas. Līdz pat šim gadam ES puslīdz pamatoti varēja attaisnoties, ka tiešu uzbrukumu savām robežām tā nav piedzīvojusi.

Tajā pašā laikā ar katru gadu Krievijas un tās sabiedroto īstenotie uzbrukumi Eiropai kļuva aizvien nekaunīgāki un bīstamāki. Tagad pie Eiropas Austrumu flanga notiek atklāta hibrīdoperācija – Baltkrievija no Tuvajiem Austrumiem un Āfrikas ieved cilvēkus, lai vardarbīgi tos dzītu pāri Polijas, Latvijas un Lietuvas robežām. Atbildot uz ES dalībvalstu lūgumiem sniegt palīdzību robežas stiprināšanā, Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena atzina, ka pret ES tiek vērsta hibrīdoperācija, vienlaikus paziņojot, ka "Eiropas Savienība nepiešķirs līdzekļus dzeloņdrāšu žogu un sienu būvei uz robežas".

No vienas puses, šāda reakcija ir skaidra un Eiropas vērtībām atbilstoša – Eiropas Savienība ir radīta kā atvērta politiska kopiena, kurā demokrātija un cilvēktiesības nav tikai tukša skaņa. Šī iemesla dēļ Eiropa nenoslēdza savas robežas migrācijas krīzes laikā, kad 2015. gadā Eiropā ieplūda 1.3 miljoni patvēruma meklētāju. Šajā ziņā Eiropas Savienība morāli stāvēja pāri ASV un to centieniem apturēt migrantu plūsmu uz Meksikas robežas.

Tomēr situācija uz Baltkrievijas robežas ir citāda. Baltkrievija ar Krievijas svētību "importē" patvēruma meklētājus un pēc tam ar ieročiem viņus dzen pāri robežai. Tā nav dabiska migrācijas plūsma – tas ir kārtējais hibrīduzbrukums Rietumiem. Žoga būve šoreiz ir iespēja tieši vērsties pret Baltkrievijas hibrīduzbrukumu – tur, kur ir žogs, cilvēkus iespējams dzīt pāri robežai, šķērsli pārvarot tikai ar spēku, un tas jau būs tiešs uzbrukums NATO dalībvalstij.

20. gadsimta rūgtā pieredze, kad divu pasaules karu laikā sabruka lielvaras, gāja bojā desmitiem miljonu cilvēku un Eiropa neatgriezeniski zaudēja savu ietekmi, ir atstājusi morālu traumu Eiropas politikā, kas liek tai pilnībā atteikties no izlēmīgas rīcības pat gadījumos, kad tas nepieciešams. Tam par piemēru var minēt Eiropas Savienības veidotās dalībvalstu militārās kaujas grupas, kas jau no 2005. gada pastāv ar mērķi atbalstīt starptautisko drošību. 16 gadu laikā šīs kaujas grupas ne reizi nav palīdzējušas stabilizēt situāciju ne Afganistānā, ne Āfrikā, kur teroristi nolaupa mazas meitenes un veido kaujinieku grupas no bērniem, tāpat arī citur Tuvajos Austrumos, kur teroristiskas organizācijas veido bāzes uzbrukumiem Eiropas pilsētās. Tikai iespēja, ka ES varētu savas kaujas grupas iesaistīt situācijas stabilizācijā Krimā un Austrumukrainā, sniedzot atbalstu cīņā pret "nevienam nepiederošajām" Krievijas vienībām vai vēlāk nodrošinot Minskas vienošanās izpildi, būtu varējusi mainīt Ukrainas likteni.

Eiropas vārgā reakcija uz Baltkrievijas hibrīdoperāciju situācijā, kad pirmie atbildes soļi neradītu Eiropai nekādu risku (uzcelt žogu savā teritorijā nevienam nav aizliegts), tikai iedrošina mūsu agresīvos kaimiņus pabīdīt riska latiņu vēl centimetru augstāk. Militārā teorija nosaka – ja esi kaut ko secinājis, ir atbilstoši jārīkojas. Ja gadiem tiek runāts par pieaugošiem draudiem un ja atklāti paziņojam, ka pret mums ir vērsta hibrīdoperācija, ir jārīkojas tā, lai šos draudus reāli mazinātu; atturēšanas politikas pamatu veido gatavība atbildēt uz draudiem, nevis to vienkārša ignorēšana.

Ieejot jaunā desmitgadē, ir laiks apzināties, ka nav iespējams risināt starptautisku konfliktu, izvairoties no riska un neko nezaudējot – sankcijām un atbildes reakcijai jābūt pat tad, ja no tā cieš mūsu ekonomika. Tieši zobens Temīdas rokās liek atšķirt tās lēmumus no vienkāršām rekomendācijām.

Abus "Nordstream" gāzes cauruļvadus var slēgt, gāzi par augstāku cenu var pirkt no alternatīviem avotiem. Savas robežas ES var nostiprināt kā viduslaiku cietokšņus – Eiropas ekonomika tik ļoti pārspēj tās agresorvalstis, ka mēs pārdzīvosim to ekonomisko sabrukumu. Varbūt mūsdienās ES vairs nespēj ietekmēt notikumus Honkongā, taču tā spēj piegriezt skābekli idejai, ka demonstrācijas Baltkrievijā drīkst vardarbīgi izdzenāt, tā var ievest savus spēkus valstīs, kurās tiek rupji pārkāptas elementāras cilvēktiesības. Protams, mainīt pasauli Eiropa nespēj, gluži tāpat kā visa Rietumu sabiedrība nespēja uzbūvēt jaunu Afganistānu, taču apziņa, ka vajadzības gadījumā Eiropa spēs aizstāvēt tos, kas savās valstīs centīsies ieviest demokrātijas un cilvēktiesību principus, ir būtiska pārmaiņu sākumam arī aiz Eiropas robežām. Tiesa, pirms cīnīties par citiem, ir jāspēj pierādīt, ka varam pastāvēt paši par sevi. Šībrīža situācija ir ne tikai iespēja, bet arī nepieciešamība to pierādīt.

Roberts Rasums

Roberts Rasums ir Latvijas Universitātes politikas zinātnes bakalaurs un vēstures maģistrs, kas specializējies Latvijas Neatkarības kara un civili militārajās attiecībās.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
3

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!