Spāņu izcelsmes amerikāņu filozofam Džordžam Santajanam tiek piedēvēts par hrestomātisku kļuvušais apgalvojums par vēsturi: "Tie, kuri nespēj atminēties pagātni, ir nolemti to atkārtot." [1] Daudzi no mums izmanto šo novērojumu, lai atgādinātu sev un citiem, ka no pagātnes kļūdām ir jāmācās. Tas izsaka pārliecību, ka refleksija par vēsturi spēj mainīt mūsu rīcību ne tikai individuālā, bet arī kolektīvā līmenī. Pirmkārt, diemžēl šis secinājums ir izrauts no konteksta. Santajana runā par progresu, kas nevar balstīties tikai uz pārmaiņām, neietverot sevī saglabāšanas spēju. Ne tikai prāts, bet arī sabiedrības, raksta Santajana, draud atrasties mūžīgas bērnības un mežonīguma stadijā, ja pieredze netiek saglabāta. Šo situāciju pazīst ikviens no mums individuālā līmenī, atpazīstot to prāta nosliecē aizmirst vai notikušo pienācīgi neapdomāt un atkārtojot vai sabotējot savu nākotnes rīcību. Otrkārt, ja mēs tomēr piekrītam izraut Santajanas izteikumu no konteksta, iedibinot to kā neatkarīgu argumentu par atmiņas nozīmi vēsturiskajos notikumos, nav jābūt profesionālam vēsturniekam, lai kaut nelielas vēstures zināšanas un nesarežģīta refleksija apliecinātu pavisam pretējo: no pagātnes kļūdām lielākoties nemācās ne indivīdi, ne kopienas un vēl mazāk valstis. Un atbilde tam ir ļoti vienkārša: ne velti aicinājums "pazīt pašam sevi" līdz ar divām citām maksimām – "neko pāri mēram" un aicinājumu nepaļauties uz pārliecību – rakstīts virs ieejas Apolona templī Delfos [2]. Proti, šos aicinājumus mums izsaka dievības, bet to īstenošana pieprasa regulāru piepūli un apzinātību – īpašības, kuras atšķirībā no dabiskās un arī nozīmīgās spējas aizmirst ir jākopj kā trausls dārzs.
Krievijas iebrukums Ukrainā 24. februārī ir traģēdija, kas daudzus eiropiešus pārsteidza nesagatavotus, kaut arī jau vismaz 15 gadus bija pazīmes, kas par to liecināja. Neviens nespēja iedomāties, ka sakārtotā un ērtā dzīve, kuru jau bija izšūpojis epidēmijas lāsts, spēs izbeigties tik pēkšņi. Ka nākamajās nedēļās nāksies samierināties ar skaudro apziņu, ka nekas vairs nebūs kā agrāk, kamēr par mūsu ērtībām ukraiņi maksā ar savām dzīvībām. Toties Eirāzijas kontinenta austrumos, Ķīnā, Krievijas "specoperācija" tika uzņemta ar neviltotu sajūsmu. Ķīnas interneta cenzori jau no karadarbības sākuma ir devuši norādījumus bloķēt proukrainisko saturu un Krieviju kritizējošus viedokļus. Ķīniešu sociālo mediju un video platformas "SinaWeibo", "TencentWeibo", "Renren" un "Youku" pildījās ar Krievijas militārisma slavinājumiem, aicinājumiem sekot tās piemēram un "atgriezt tēvzemes apskāvienos" Taivānu. Līdzīgi kā Krievijā dominē uzskats, ka Ukraina nav uzskatāma par neatkarīgu valsti, bet neatņemami saistīta ar Krieviju vēsturiski un ģeopolitiski, bet militārās operācijas īstie vaininieki ir ASV un kolektīvie Rietumi un Eiropa nespētu būt neatkarīga no Ziemeļamerikas spēcīgākā partnera diktāta, veidojot patstāvīgu ārpolitiku. Ķīnas drošības iestāžu algotie interneta troļļi, kā arī milzīgs skaits pārliecināto ir iesaistījušies viedokļu cīņās "Facebook", "Twitter" un "YouTube" komentāros. Jāatzīmē, ka piekļuve šīm aplikācijām pašā Ķīnā ir bloķēta. Galvenais arguments, kas tiek vērsts pret vidējo rietumnieku, kurš šausminās par Krievijas rīcību, ir liekulība. Mums nav tiesību kritizēt un vērsties pret Krieviju ar sankcijām, jo mēs nevēlamies atminēties ASV intervences karus Tuvajos Austrumos un NATO bombardēšanas kampaņas Serbijā. Kliedzēji viedokļu ierakumu pretējās pusēs izbļauj apgalvojumus, argumentus un apvainojumus dusmu vējam, kas pirmajā mirklī saskan ar Radjarda Kiplinga "Austrumu un Rietumu balādes" pirmo rindu: "Ai, Austrumi ir Austrumi, Rietumi ir Rietumi, un nekad šie divi netiksies, līdz kamēr Debesis un Zeme stāv Dieva tiesas priekšā." Mūsdienās ir kļuvis ierasts Kiplinga rindas skaidrot rasisma gaismā, neņemot vērā nākamās divas: "Bet nav ne Austrumu, ne Rietumu, ne Robežu, ne Sugu, ne Izcelsmes, kad divi spēcīgi vīri stāv aci pret aci, pat tad, ja tie nāk no pasaules malām." Austrumi un rietumi, kā arī robežas, rases un izcelsme patiesi ir relatīvi jēdzieni, bet atrast neitrālu punktu, kurš ļautu objektīvi un atsvešināti paraudzīties uz šo pasaules skatījumu sadursmi, nav vienkārši. Daudzi uzskatīs, ka šāds absolūtais punkts ir vai nu kaut kas dievišķs, vai tāda nemaz nav. Relatīvisma apburtais loks nav tikai postmodernā stāvokļa dilemma, bet pazīstams jau kopš senatnes gan pie grieķiem, gan pie indiešiem un ķīniešiem. Džuans Džou – 3. gs.p.m.ē. senķīniešu domātājs, kurš vēl ilgi pirms Dekarta aizprātojās par tādu domāšanas situāciju, kurā rodas jautājums: vai kāds, sapņojot, ka ir taurenis, pamostoties nevarētu pieņemt, ka taurenis nosapņo viņu – viņam piedēvētajā grāmatā aizdomājas arī par patieso un nepatieso. Ja mēs – es un tu – nespējam vienoties par patieso, kā gan kāds trešais varētu mūs izšķirt? Situāciju pilnībā neatrisina pieņēmums, ka minimālais kopējais standarts varētu būt nežēlības novēršana. Pretējā puse pieļauj, ka noteikta veida nežēlība kāda cita mērķa labad ir pamatota.
Bez dusmām, cerību un izmisuma sajaukuma par ukraiņu ciešanām ir vēl kāds cits aspekts, kas rada morālu apjukumu. Tā ir atskārsme par to, kādu naidu izjūt un izsaka ķīniešu un krievu interneta iemītnieki. Šis naids ir gadiem ilgi kultivētas propagandas rezultāts. Krievijas mentālais noriets ideoloģijas aizspogulijā pēdējos gados noritēja ar pieaugošu stabilitāti. Autoritārisma rēgs klīst pa Eirāzijas kontinentu jau vairāk nekā desmit gadus, un, pateicoties tā materializācijai naudas plūsmu veidā, tas ir izplatījies pa sociālās saziņas platformu informācijas tīkliem dezinformācijas un sabotāžas formās, dzemdējot populisma un kvazifašisma formas, kas abpus Atlantijas okeānam jau caurcaurēm ir saindējušas lielas iedzīvotāju masas. Šīs propagandas viena no galvenajām metodēm gan Ķīnā, gan Krievijā ir stingri konstruēta un valsts aprobēta vēstures interpretācija, kas tiek stingri uzlūkota, bet indoktrinācijas procesa nepārtrauktību nodrošina visas izglītības iestādes un kontrolē drošības orgāni. Tās apšaubīšana tiek pielīdzināta patriotisma trūkumam vai nodevībai.
2012. gadā Ķīnā nopludinātais "Dokuments Nr. 9" iezīmē Ķīnas Komunistiskās partijas ideoloģiskās cīņas pamatlīnijas un vēršas pret septiņām problēmām, starp kurām ir konstitucionālā demokrātija ar daudzpartiju sistēmu; universālās vērtības, kuru aspekts ir cilvēktiesības; pilsoniskās sabiedrības individuālās tiesības, kas apdraud partijas pamatus; komunistiskās partijas vēstures atspoguļojuma kritizēšana kā vēsturiskais nihilisms; žurnālistika, kas būtu neatkarīga no partijas vadlīnijām. Nenoliedzami, nevar visi dzīvot pēc vienas mērauklas, tomēr ķīniešu atbildes vietā, ka viņiem ir sava tradīcija, es dzirdu vārdu "autokrātija" un "despotija", kura tā arī nekad nav īsti spējusi atbrīvoties no impēriskās domāšanas un absolūtās varas sindroma, caur kuru tiek pieņemts, ka iedzīvotāji ir bērni, kuri jāmāca un vajadzības gadījumā jāpārveido.
Krievijas iebrukums Ukrainā ir tektoniski nobīdījis mūsu priekšstatus par pasaules stāvokli un mūsu tuvākās nākotnes potencialitāšu trajektorijām. Ne Ķīna, ne Krievija vairs neslēpj nepatiku pret ASV un Rietumu sabiedroto dienas kārtību un institūcijām, pateicoties kurām tās ir ieguvušas zināmu līmeni pārticības un pietiekami lielu stabilitāti, lai beidzot mestu tai izaicinājumu. Liela daļa šo valstu iedzīvotāju, pateicoties mērķtiecīgai un sistemātiskai indoktrinācijai un modernās televīzijas propagandas brīnumam, no kura neesam pasargāti arī mēs, ir stingri pārliecināti par maniheiska apmēra cīņu starp "degradētajiem Rietumiem" un Krievijas un Ķīnas īpašajām civilizācijām ar savu sūtību un īpašo garīgumu.
Apzinos, ka balansēju uz vienkāršota vispārinājuma robežas, tomēr ir laiks skaidri apzināties, ka mēs jau dzīvojam bipolārā pasaulē, kurā pieaug savstarpējais naids un neizpratne, kas draud izvērsties ilgās karstās un aukstās cīņas fāzēs. Uz ķīniešu iebildumu par rietumu liekulību atbildu, ka diemžēl netiek saprasts dažādo rietumu sabiedrību plurālisms, kuras nebūt neuzskata, ka NATO vienmēr būtu iemiesojis savus ideālus. Tomēr, manuprāt, daudz draudīgāks ir fakts, ka Krievija un Ķīna iemieso mūsdienīga fašisma formu. Ja par kritēriju izmantojam Umberto Eko 1994. gada eseju par "ur-fašisma" vai "mūžīgā fašisma" 14 pazīmēm, tad radniecība ir nepārprotama [3]. Eko precīzi norāda, ka nacisms tik tiešām ir viens, bet fašisma sinkrētiskās formas ir dažādas. Eiropas un ASV populistiskais pagrieziens, kas virspusē iznesis visa iespējamā spektra konservatīvismu, ksenofobiju, pasaules vareno sazvērestības teorijas, kas tik ļoti atgādina labi pazīstamo antisemītisma rēgu, neliberālo demokrātiju un daudzas citas fašismam nepieciešamās sastāvdaļas, ir atgādinājums tam, ka mums vienmēr ir jābūt nomodā. "Nekad vairs" ir ļoti naivs priekšstats gan par cilvēka dabu, gan par ierobežotā morālā progresa noturību.
Dažas no mūžīgā fašisma pazīmēm jau ir neatņemama sastāvdaļa no Ķīnas "sociālisma ar ķīniešu pazīmēm". Lai mūs nemulsina fakts, ka Ķīna oficiāli ir komunistiska valsts. Fašismam ir raksturīgs sinkrētisms un hibrīdas formas. Impēriskās Ķīnas varas simbols ir bijis pūķis, bet ķīniešu pūķim ir vistas nagi un zvīņots čūskas ķermenis ar senatnes nezvēra ūsaino galvu. Ķīnieši gan reliģijā, gan filozofijā ir spējuši sadzīvot ar pretrunām un galvu reibinošu sinkrētismu – daudz labāk nekā Aristoteļa garīgie mantinieki. Komunistiskā partija ar savu ideoloģiju un kontroles institūcijām sadzīvo ar valsts kapitālismu. Pagātnē ir palikusi komunistu cīņa ar tradīciju, kura kļuvusi par jauno ideoloģiju. Tradīcijas kults ir viena no mūžīgā fašisma pazīmēm. Domstarpības un kritiskais gars ir īpašības, kas Ķīnā var tikt traktētas arī kā nodevība. Bailes no dažādības un rasisms ķīniešu un krievu sabiedrībā ir daudz izteiktāki, nekā mūsdienu progresīvie spēj iedomāties. Par homofobiju un ņirgāšanos par dažādām minoritātēm nemaz nerunāsim. Šis mūžīgā fašisma aspekts cieši saskan ar mačisma kultu gan Ķīnā, gan Krievijā un nemitīgo sūkstīšanos par sabiedrības vīrišķās puses sievišķošanos. Tam pievienojas apmātība ar sazvērestībām: mūžīgā fašisma apsēstība ar ārējo spēku plānu sagraut Ķīnu no iekšpuses, sabojāt to ar rietumu vērtībām, iznīcinot komunistiskās partijas varas monopolu. Nākamā fašisma īpašība ir saistīta ar pretrunīgo priekšstatu, ka ienaidnieks vienlaicīgi ir gan spēcīgs, gan vājš. Amerika nav nekas cits kā "papīra tīģeris", bet tajā pašā laikā tā apdraud Ķīnu un ar savām vērtībām sabojā ķīniešu prātus. Individuālā un sociālā frustrācija, ko fašisti izmantoja 20. gadsimta sākumā, nāca no vidusslāņa, bet Ķīna un Krievija patapina to no sabiedrības zemākajiem slāņiem. To, cik veiksmīgi var izmantot frustrāciju un aizvainojumu populistiskos nolūkos, labi nodemonstrēja ASV vistuvākā saskarsme ar mūžīgo fašismu Trampa prezidentūras laikā. Trampam un viņa pašreizējiem atbalstītājiem, kuru netrūkst arī Latvijā, ir raksturīga jaunvaloda (newspeak), mūžīgā fašisma īpašība, kurai zīmīga ir nabadzīga valoda un elementāra sintakse, kas ierobežo sarežģītu kritisko domāšanu.
Mums ir jāsaprot, ka nekas vairs nebūs kā agrāk. Šai atskārsmei bija jānāk daudz agrāk, vēl pirms Eiropas un ASV ekonomiku samezglošanās ar Ķīnu, bet šķiet, ka Minervas pūce izlido ne tikai krēslā, bet arī kara atblāzmā. Neatkarīgi no tā, vai Ķīna nospēlēs atbildīga un neitrāla vidutāja lomu, tiecoties pēc iespējas ātrāk izbeigt Krievijas agresiju Ukrainā, mēs nedrīkstam vairs maldināt sevi par tās patieso stāvokli. Tā ir valsts, kas dižojas ar savu piecus tūkstošus gadus seno vēsturi, bet savas vēstures pēdējo 70 gadu desmitus miljonus upurus ķirurģiski izgriež no atmiņas. Mums priekšā ilgs ceļš, lai saprastu un atrastu veidu, kā dzīvot līdzās šiem režīmiem.
[1] Santayana, George. The Life of Reason or The Phases of Human Progress, Book 1: Introduction and Reason in Common Sense. The Works of George Santayana, Vol. 7. The MIT Press, 2011, 172. lpp.
[2] Skat. Platona dialogu "Harmīds" 165a. Plato: Complete Works. Hackett Publishing, 1997, 651. lpp.
[3] https://web.archive.org/web/20170131155837/http://www.nybooks.com/articles/1995/06/22/ur-fascism/
3