Foto: Unsplash.com.
 
Vide
24.03.2022

Ei, zivtiņ, ibumetīns ir?

Komentē
5

Turpinām rakstu ciklu, kas papildina "Satori" un "Vides filmu studijas" kopīgi veidoto raidījumu "Zaļgalvis". Šajā rakstā – Elīna Kolāte par farmaceitisko piesārņojumu.

Uz medikamentu iepakojumiem parasti norādīts, ka tie jāglabā bērniem nepieejamā vietā, jo bieži vien bērni ir tie, kas nespēs izvērtēt medikamenta bīstamību un, kārodami gardas konfektes, var apēst par daudz spēcīgu medikamentu. Bet uz iepakojumiem nemēdz rakstīt, ka zāles nedrīkst atstāt arī ūdens dzīvniekiem pieejamā vietā. Diemžēl mēs medikamentus atstājam ūdens iemītniekiem ļoti pieejamā vietā – ūdenī. Kas ūdens dzīvniekiem no tā? Un kā tad rīkoties, lai nejauši neatstātu savu ibumetīnu un ksanaksu vēzīšiem un zivīm viegli aizsniedzamā vietā?

Kā zivīm iebarot zāles?

Pieņemu, ka lielākā daļa "Satori" lasītāju nemēdz vairs nederīgās zāles vienkārši bērt akvārijā vai izsviest jūrā (un to arī neiesaku). Taču pētījumi [1] dažādās Baltijas jūras valstīs rāda, ka ūdeņos ir farmaceitisko vielu pārpalikumi. Kā tie tur nonāk?

Ir divi galvenie ceļi. Pirmkārt, ar notekūdeņiem. Apēdam zāles, daļa aktīvās vielas uzsūcas ķermenī, bet daļa pēc ceļa pa ķermeni nonāk tualetes podā. Tālāk poda saturs pa kanalizācijas caurulēm nonāk notekūdeņu attīrīšanas stacijā. Notekūdeņu attīrīšanas stacijas mums lielākoties ir labas. Pēc iestāšanās Eiropas Savienībā ir bijuši naudas plūdi ūdenssaimniecības sakārtošanai, un tas devis rezultātus. Tomēr laba notekūdeņu attīrīšana nenozīmē to pašu, ko visvaroša notekūdeņu attīrīšana. Šobrīd šī labā attīrīšana netiek galā ar zālēm. Tā medikamenti nonāk tuvējā ūdenstilpē. Iespējams, ozonēšana vai attīrīšana ar aktivizēto ogli būtu auglīga, bet tā, protams, sadārdzinātu ūdens attīrīšanas izmaksas.

Otrs zāļu ceļš uz ūdeņiem – nepareiza utilizācija. Filmās rāda, ka tad, kad vairs negribas lietot zāles, tās, klusi šņukstot, jāsaber tualetes podā. Un tad ļaudis to saskatās un sāk tā darīt dzīvē. Tālāk tas nonāk kanalizācijā un notekūdeņu attīrīšanas stacijās. Tikai atšķirībā no pirmā aprakstītā veida, kur pa ceļam zāles vēl iziet cauri cilvēka ķermenim, šajā gadījumā medikamentu koncentrācija ir daudz augstāka.

Nebūtu ieteicams mest zāles arī miskastē. Tagad – 21. gadsimtā – Eiropas Savienībā sadzīves atkritumus ved uz atkritumu poligoniem. Tās nav izgāztuves, kur viss samests, kā pagadās, un no kurienes tek ārā netīri ūdeņi, kas tālāk piesārņo pazemes ūdeņus. Zem kalna ir (dabīgs vai mākslīgs) ūdensnecaurlaidīgs slānis. Taču viss atkritumu slapjums tiešām plūst uz leju. Kur tas paliek? Tie ir atkritumu poligona notekūdeņi, kas tiek savākti. Tad tie tiek attīrīti. Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra (LVĢMC) Iekšzemes ūdeņu nodaļas vecākā speciāliste Anete Kubliņa apstiprina manas aizdomas – arī poligonu notekūdeņu attīrīšanas iekārtas nav piemērotas medikamentu aizvākšanai. Ūdeņus attīra (cik nu sanāk) un novada tālāk upē, ezerā vai kas nu katram poligonam tuvumā ir. Ar visām medikamentu atliekvielām. Kā tās vispār dabūt prom? Ja sadedzina 1100–1300 Celsija grādos, tad it kā nevajadzētu pāri palikt nekādām bīstamām vielām. Citādi, ja šodien izmetam zāles sadzīves atkritumos, pēc pāris gadiem tās nokļūs notekūdeņos. Anete Kubliņa no LVĢMC norāda, ka tuvākie mēģinājumi pētīt notekūdeņus no atkritumu poligoniem bijuši Somijā – protams, atrasta visa mīļāko zāļu plejāde. Arī citur – tālāk no mums – šis infiltrāts ir pārbaudīts. Ibuprofēns, paracetamols, diklofenaks – viss tur ir! Tātad aicinājums nemest parastā miskastē zāles nav radies tikai uz aizdomu pamata – tas ir datos balstīts!

Kas ir ūdeņos, un kāda starpība?

Medikamentu atliekvielas pētītas visapkārt Baltijas jūrai. Dievzemītē pie tā strādā Latvijas Hidroekoloģijas institūts. Pētniece Ieva Putna-Nīmane norāda, ka visvairāk mūsu ūdens paraugos parādās pretsāpju līdzekļi, kardiovaskulārie un psihofarmaceitiskie medikamenti. Nav nekāds brīnums – galu galā katrai otrajai šī raksta lasītājai šobrīd somiņā vai kabatā ir ibumetīns. Diži tālu no topa līderiem nav antibiotikas. Arī citviet šie topi ir stipri līdzīgi. Piemēram, Vācijas ūdeņos iegūtajos datos pirmajās vietās ir pretsāpju un pretkrampju medikamenti un tās pašas antibiotikas. Visticamāk, arī sirdszāles un psihofarmaceitiskie medikamenti turpat kaut kur klenderē. Ūdeņos nonāk tieši tas, ko lietojam.

Pats sliktākais – lielākoties par medikamentiem grūti pateikt, kāda tad nelaime būs katram ūdens organismam. Viss atkarīgs no konkrētās sugas, konkrētās vielas un, kas vēl trakāk, no vielu kopuma. Arī lielos pētījumos, kuros zāles meklē ūdeņos, nosaka tikai to, ko mēģina noteikt. Nav tā, ka laboratorijā ieiet un jautā: "Laboratorija, laboratorija, saki man tā, kuras vielas ir šajā ūdens paraugā!" Ir šādi: "Laboratorija, laboratorija, saki man tā – vai te ir ibuprofens? Vai te ir C vitamīns? Vai te ir penicilīns? Vai te ir kokaīns?" Atradīs tikai to, ko meklēs. Tāpēc ar šī brīža tehnoloģijām nebūs iespējama precīza informācija par to, kāds vielu mikslis ir ūdens pilienā. Varbūt vienas zāles ir relatīvi nekaitīgas un arī otras zāles daudz ļaunuma nevar nodarīt, bet, kad abas salaiž kopā, sākas briesmas. Vai arī ir konstatēts kāds zāļu kokteilis, bet, izrādās, izšķiroši ir tieši tas, ka šim kokteilim pievieno, piemēram, kuģu krāsas atliekvielas, kas medikamentu pētījumā, protams, nav noteiktas, bet ļoti bieži ūdeņos tomēr ir.

Tomēr, lai šī nebūtu tikai tukšas mucas skanēšana, minēšu loģiskus piemērus. Hormonālie preparāti, kas nonāk ūdeņos, var mainīt ūdens dzīvnieku endokrīno sistēmu. Tas nozīmē, ka šie organismi sāk vairoties citādi, piemēram, vēlāk. Vai slinkāk. Un, ja kāda organismu grupa mazāk vairojas, to populācija visticamāk samazinās. Un par to ir bēdas tiem, kas grib šos dzīvniekus apēst. Tie gribētāji var būt gan citi ūdenszvēri, gan arī cilvēki. Kad sāk draudēt ar to, ka izbeigsies zivis, jo tās vairs nemācēs nārstot, pasaule jau rādās citāda, ne? Tiesa, šobrīd ložu necaurlaidīgus draudus īsti nevar izteikt, jo, kā minēts iepriekš, ir pārāk daudz nezināmo. Zināms ir tikai tas, ka briest sūdi, kā arī tas, ka nav zināms, kādi šie sūdi būs.

Bet ir viena laba ziņa. Antibiotiku nonākšanai vidē ir zināma viena ļoti konkrēta ietekme – antibakteriālās rezistences veidošanās. Vismaz kāda skaidrība! Cilvēka organisma mērogā tas nozīmē, ka man sāp visas maliņas, dakteris izraksta zāles, sāku lietot, pēc divām dienām jūtos labi, tāpēc metu vien nost, kaut arī ārsts norādījis, ka tabletes jāēd nedēļu. Daļa slimības izraisītājbaktēriju ir paspējušas nomirt, bet daļa iepazinušās ar antibiotiku, un citā reizē, kad šī pati antibiotika nāks ārstēt mani, baktērija labi pazīs šīs zāles un nepadosies. Vidē var notikt tas pats. Piemēram, caur notekūdeņiem upē vai jūrā nonāk antibiotikas. Vidē esošās baktērijas ar tam iepazīstas un uzzina, kā tikt ar tām galā. Baktērijas savā starpā arī komunicē. Sevišķi tad, ja tās kaut kādā ziņā ir radniecīgas. Tad viena baktēriju māsa var izstāstīt citai māsai: "Redzēju tādu un tādu antibiotiku. Ja tā tev uzbrūk, bloku var uzlikt šitā." Tā baktērijas kļūst izturīgas pret savu naidnieku – antibiotikām. Šobrīd antibakteriālā rezistence pasaulē nogalina vairāk cilvēku nekā malārija un HIV/AIDS kopā [2]. Kā? Antibiotikas vairs nespēj nogalināt baktērijas, kas samācījušās visādus rezistences prijomus. Teorētiski var taisīt jaunas un jaunas, spēcīgākas un spēcīgākas antibiotikas, bet tā jau būtu kaut kāda piramīdas shēma, nevis cīņa ar cēloni.

Kā pareizi uzvesties?

Pats svarīgākais – nedarīt tā, kā iepriekš rakstīts. Pirmkārt, zāles dzert tik un tā, kā licis ārsts. Otrkārt, ja sāp galva vai vēders, nesēsties uz pretsāpju medikamentu diētas, bet aiziet pie ārsta. Citādi ikdienišķais ibuprofēns rūpnieciskos apmēros šķērsos gremošanas orgānu sistēmu un nonāks ūdeņos. Protams, viegli teikt, ka jāiet pie ārsta, ja iespēja tikt pie endokrinologa jāgaida mēnešiem ilgi. Bet arī tie mēneši kaut kad paies. Treškārt, kad zāles paliek pāri vai beidzas to derīguma termiņš, tās jāstiepj uz aptieku. Uz kuru? Nezinu!

Šobrīd Latvijā aptiekām nav obligāta nosacījuma pieņemt neizlietotos medikamentus. Gribi – pieņem, negribi – nepieņem. Un tā negribēšana ir cilvēcīgi saprotama. Pirmkārt, lai vēlāk šos medikamentus atdotu atkritumu apsaimniekotājam, ir jāmaksā. Jo vairāk nodod, jo vairāk jāmaksā. Tāpēc var saprast, kādēļ pat tās aptiekas, kas nevajadzīgo pieņem, tomēr pārāk skaļi šo iespēju nereklamē un uz durvīm plakātus "Atdod vecās zāles!" neliek. Otrkārt, ja tā ir maza aptieķele, kurā strādā viens vai divi farmaceiti, un ja pie durvīm ir kovidlaika rinda, skaidrs, ka galīgi negribas vēl krāmēties ar kaut kādām vecajām zālēm. Vienkārši jāiet uz aptieku un jāprasa, vai te pieņem nevajadzīgās zāles. Sistēma šobrīd ir tik neesoša, ka nav pat kaut kādas vienas kartes, kurā varētu apskatīties un noskaidrot, kur ir tuvākā aptieka, kas pieņem medikamentus. Nav nekāds brīnums, ka tikai 13% Latvijas iedzīvotāju šķiro nevajadzīgos medikamentus [3].

Latvijas Farmaceitiskās aprūpes asociācijas izpilddirektore Kristīne Jučkoviča norāda, ka ideālais risinājums būtu noteikt, ka zāļu savākšana ir aptieku uzdevums, un attiecīgi par to maksāt. Piemēram, Lietuvā tā ir – tur veco paracetamolu var nest uz jebkuru aptieku un valsts par šī darba (savākšana, uzglabāšana, atdošana apsaimniekotājam) darīšanu samaksā aptiekai. Šobrīd Latvijā gan Veselības ministrija, gan Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija izliekas, ka šis jautājums nepastāv. Tā ka, ja kāds šo problēmu grib savākt – lūdzu, ņemiet, citu gribētāju nav!

Kā uzvesties aptiekā?

Ja esi noskaidrojis, ka tuvējā aptieka labprāt pieņem medikamentus, ej vien cauri zāļu skapītim un apskati derīguma termiņus. Tos medikamentus, kas veci, nežēlīgi met aptiekai paredzētajā maisiņā. Tikai nevajag pārcensties. Klepus sīrupa pudeles, kur palikusi viena pile, nav jānes. Arī iepakojuma kastītes lai paliek papīra konteineriem. Tabletes lai paliek savās plāksnītēs jeb blisteros vai burciņās – nevajag pašiem ņemt ārā, lai aptiekā var saprast, kas tas vispār ir, jo teorētiski farmaceitam būtu jāzina, ko noliek glabāšanā, lai nesanāk, ka uzglabā kaut kādas nelegālas narkotikas. Tā ka, ja gribējāt uz aptieku nest kokaīnu – piedošanu, tā nevar. Teorētiski arī antibiotikām aptieku atkritumos vispār nevajadzētu būt, jo tās ne velti mēdz būt tāda apjoma iepakojumos, lai sanāktu tieši ārsta norādītajam kursam. Protams, ja cilvēks nomirst, tad cita runa. Sarunā ar kādas aptieku ķēdes farmaceiti uzzināju, ka tieši šis ir veids, kā aptiekā nonāk liels daudzums recepšu medikamentu – pacients aizgājis viņsaulē. Bet no dzīvajiem klientiem lielais zāļu uzlidojums ir pavasara tīrīšanas laikā (un tā ir klasika visā atkritumu apsaimniekošanā – līdz ar pirmajiem sniegpulksteņiem ļaudis atbrīvojas gan no salūzušiem beņķiem, gan neglābjami netīrām drēbēm, gan vecām zālēm). Otrs lielais uzlidojums aptiekām ir, sākoties rudens puņķu sezonai, kad ļaudis dodas iepirkt sezonas zāles un pirms tam izmet ārā lieko.

Pavasaris tuvojas. Nepaies ne trīs mēneši, un jūnijs būs jau klāt. Tāpēc ir īstais laiks ielūkoties zāļu skapītī un pārbaudīt, vai tur stāv kaut kas bez asarām, dziesmām un alus. Un, ja stāv – pārbaudīt, kad beidzas derīguma termiņš.

 

[1] Piemēram, Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra (šeit), Baltijas jūras vides aizsardzības komisijas (HELCOM) (šeit) un Tallinas Tehnoloģiju universitātes (šeit) veiktie.

[2] https://www.nature.com/articles/d41586-022-00228-x

[3] https://norden.lv/lv/aktualitates/jaunumi/aptauja-76-latvijas-iedzivotaju-iesaistas-atkritumu-skirosana-tomer-neliela-dala-skiro-visus-popularakos-ikdiena-raditos-atkritumus/

 

Projektu finansiāli atbalsta Latvijas vides aizsardzības fonds.

Elīna Kolāte

Elīna Kolāte ir analītiskās žurnālistikas zieda Texxxti galvenā redaktore un pašpasludināta kultūras socioloģe. Labprāt ēd zivis, vajadzības gadījumā var tās gan nomakšķerēt, gan nosist.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
5

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!