Par teātra festivālu "Patriarha rudens" pirmo reizi padzirdēju pirms pāris gadiem. Toreiz vēl vairāk par festivāla programmu, izrāžu aprakstiem un visu informācijas virpuli, kas parasti vērpjas ap šāda tipa pasākumiem, mani ieintriģēja pats nosaukums – "Patriarha rudens". Līdz tam šī frāze saistījās tikai un vienīgi ar to vienu nelaimīgo kolumbiešu rakstnieka Gabriela Garsijas Markesa grāmatu, ko biju iesācis, bet nebiju pabeidzis lasīt. Un kāds gan Markesam sakars ar Latvijas Kultūras akadēmijas rīkoto festivālu? Skaidrs, ka nekāds (kā to uzzināju pēc pāris gadiem un pāris Markesa grāmatām) – festivāla nosaukums ir tik vien kā labskanīga, asprātīga atsauce, kas nevilšus aizķeras kaut kur dzirdes atmiņā un jauc domas tādiem paviršiem klausītājiem kā man. "Patriarha rudenī" piesauktais patriarhs ir Dailes teātra tēvs Eduards Smiļģis, kura (Latvijas Kultūras akadēmijas paspārnē esošais) muzejs ir izraudzīts par festivāla galveno mītnes vietu, bet pats Smiļģis – par festivāla patronu, jo, kā 2010. gadā pirms pirmā "Patriarha rudens" par Smiļģa sapni stāstīja toreizējā muzeja vadītāja Dora Pauzere, Smiļģis esot vēlējies, "lai viņa nams vienmēr būtu atvērts jauniem, radošiem un talantīgiem cilvēkiem".
Šogad, no 28. septembra līdz 4. oktobrim, tika aizvadīts jau sestais "Patriarha rudens", un festivāls nu kļuvis par stabilu tradīciju un gaidītu notikumu starp virkni citu festivālu, kas rudens pirmajos divos mēnešos pārblīvē Rīgas kultūrtelpu. Gribētos gan teikt, ka salīdzinājumā ar pārējiem festivāliem ("Homo Novus", "Survival Kit", "Skaņu mežs", "Dzejas dienas" u.c.) "Patriarha rudens" ir priviliģētā pozīcijā vismaz cīņā par auditorijas uzmanību – pirmkārt, to organizē Latvijas Kultūras akadēmija, kas pulcē lielu daļu kultūrā ieinteresētu jauniešu. Otrkārt, Latvijas Kultūras akadēmija ir galvenā pašmāju jauno režisoru un aktieru veidotāja un izglītotāja, un tādēļ festivālam, kurā savus darbus un prasmes jaunie censoņi atrāda, lielu uzmanību pievērš nozares profesionāļi. Šīs divas auditorijas grupas veido lielāko daļu festivāla apmeklētāju. Tā noteikti nav ne pati plašākā, ne daudzveidīgākā auditorija, tomēr "Patriarha rudens" primārā funkcija jau kopš tā pirmsākumiem ir bijusi satuvināt teātra jomā studējošos ar profesionāļiem un tikai pēc tam – ar "vidējo teātra skatītāju". Tā nu festivāla nedēļa pagāja ļoti mājīgā gaisotnē, jo tie, kas peras pa to mazo zivju dīķi, ko pieņemts dēvēt par teātra vidi, pazīst cits citu ja ne pēc vārda, tad pēc sejas noteikti – un līdz festivāla nedēļas beigām noteikti bija iegaumējuši arī pāris jaunu vārdu.
Tāpat kā iepriekšējos gados, "Patriarha rudens" tradicionāli tika atklāts Āgenskalna tirgū 28. septembrī, kur ar runu uzstājās Kultūras akadēmijas rektore Rūta Muktupāvela un Eduarda Smiļģa muzeja direktors un festivāla mākslinieciskais vadītājs Jānis Siliņš, bet aktieri un dejotāji ar īsām etīdēm sniedza sanākušajiem priekšstatu par to, kas gaidāms no festivāla programmas izrādēm. Jāpiezīmē, ka to, kas ieradušies tieši uz festivāla atklāšanu nebija daudz, un tas ir saprotams, jo, kā jebkura atklāšana, arī šī bija drīzāk formāls pasākums, bet aktieru un dejotāju uzvestās etīdes radīja visai aptuvenu priekšstatu par to, ko gaidīt no izrādēm, un daudz interesantākas šķita tiem, kas uz Āgenskalna tirgu ieradušies tikai iepirkties, neko nenojaušot par gaidāmo savas ikdienas un kultūras pasaules sadursmi. Tā vairākas omulīgas vecmāmiņas un vectētiņi priecīgi un pārsteigti noraudzījās uz dejotāju veidoto daudzkāji, kas, televīzijas kameru lenkts, izlocījās cauri tirgum gar piena un kulinārijas vitrīnām, bet citi vieglā neizpratnē ļāvās pagājušā gadsimta sākuma stilā ģērbto jauno aktieru šarmam un valša ritmam, kad tie izdancināja tirgus apmeklētājus pa nodeldēto pirmā stāva grīdu. Liekas, ka pienācīgai atklāšanas ceremonijas sagatavošanai pietrūcis laika, jo ļoti bērnišķīgu iespaidu atstāja pirmā kursa aktieru skrējiens cauri tirgum, ģērbtiem baltos krekliņos, uz kuriem pa burtam bija uzdrukāts festivāla nosaukums. Studenti, pēcāk sastājušies nelīdzenā ierindā, bija ne tikai sajaukuši vietas, izveidojot uzrakstu "Patriarha ruedns", bet arī maisījās pa kājām runātājiem. Pēdējā atklāšanas formalitāte bija tradicionālais gājiens no Āgenskalna tirgus uz netālo Eduarda Smiļģa muzeju, kur tika pacelts karogs un kopīgi ēsta rudens zupa.
"Patriarha rudens" nedēļu garā programma šogad bija ļoti blīva, un visus pasākumus, pat ļoti gribot, apmeklēt nebūtu iespējams. Starp teātra izrādēm, diskusijām, meistarklasēm un citiem labumiem īpaši gribas izcelt tos pasākumus, kas ar teātri mazāk saistīti, – tā, piemēram, par festivāla apmeklētāko notikumu kļuva Audiovizuālās mākslas bakalaura programmas studentu īsfilmu skate kinoteātrī "Splendid Palace".
Lielu izrāžu bloku veidoja arī Kultūras akadēmiju pagājušajā gadā absolvējušo horeogrāfu veidotās laikmetīgās dejas izrādes. Šo izrāžu iekļaušana festivāla programmā priecē, šķiet, tādā veidā laikmetīgo deju mēģina pa īstam ievest Latvijas kultūrvidē, kurā tā līdz šim bijusi diezgan eksotiska parādība. Šī paša iemesla dēļ par dejas izrāžu kvalitāti runāt ir grūti, jo pat diskusijā "Laikmetīgā deja. Vizualitāte", kas 2. oktobra vakarā notika Eduarda Smiļģa muzejā, bija jūtams, ka arī profesionāļu vidū nevalda vienprātība par to, kas ir laba laikmetīgā deja, kas vispār ir laikmetīgā deja un kā tā būtu vērtējama. Varbūt ar šo nevienprātību arī ir skaidrojams tas, ka apbalvošanā dejas bloks salīdzinājumā ar teātra bloku šķita stipri vien apdalīts (nemaz nerunājot par kino): piecas no sešām festivāla balvām bija paredzētas teātra studentiem. Tiesa, būtiskākais, ko šāda netaisnība var deldēt, ir pēcfestivāla gandarījuma sajūta, jo studentu darbos (kuri pamatā tomēr tapuši mācību vajadzībām) ieguldīto enerģiju tas nemazina.
Festivāla programmā bija iekļautas pavisam vienpadsmit izrādes un viena raidluga, lai arī konkursā par žūrijas balvām piedalījās tikai septiņi no iestudējumiem – pārējie bija jau pieredzējušu režisoru veidoti darbi, piemēram, Māras Ķimeles uzvestā izrāde "Kurāža" un Elmāra Seņkova uzvestā "Liesmojošā tumsa", kas festivālu noslēdza. Māras Ķimeles Dramatiskā teātra aktiera mākslas un režijas mākslas 3. kursa studenti, kas bija festivāla teātra programmas mugurkauls, sevi apliecināja spilgti, tomēr neviendabīgi: izrāžu kvalitāte atšķīrās un došanās uz kādu no tām pielīdzināma laimes spēlei, jo paredzēt, kas no iestudējuma sagaidāms, ir neiespējami. Pie balvas par labāko režiju šogad tika Toms Treinis par izrādi "Stāsti no abām kabatām", par labāko aktrisi tika atzīta Jana Ļisova, bet labāko aktieri – Igors Šelegovskis. Šogad tika ieviestas arī divas jaunas balvas – balva par pašaizliedzību un profesores Māras Ķimeles ceļojošā iedvesmas balva "Liesmojošais eņģelis" –, pie kurām tika attiecīgi Toms Veličko un Alise Danovska. Festivāla galveno balvu, iespēju iestudēt izrādi Latvijas Nacionālajā teātrī 2016./2017. gada sezonā, saņēma horeogrāfe Agate Bankava.
Festivāla izrādes atkārtoti būs skatāmas oktobrī un novembrī Latvijas Kultūras akadēmijas Teātra mājā "Zirgu pasts".
0