Šobrīd pasaule pieredz līdz šim lielāko Ebolas vīrusa epidēmiju. Jau tagad cietušo cilvēku skaits ne tikai pārsniedz katrā no iepriekšējiem uzliesmojumiem reģistrēto, bet ir krietni lielāks par visu iepriekšējo Ebolas vīrusa uzliesmojumu cietušo kopskaitu 40 gadu laikā. Pirmie šī uzliesmojuma saslimšanas gadījumi tika atklāti 2013. gada decembrī Gvinejā un, šķiet, neradīja lielu satraukumu. Četru mēnešu laikā slimnieku skaits jau bija ievērojami pieaudzis un vīruss bija izplatījies arī uz kaimiņvalsti Libēriju. Par uzliesmojumu Gvinejā Pasaules Veselības organizācija (PVO) pirmo reizi tika informēta tikai 2014. gada 23. martā. Maijā vīruss jau bija nonācis Sjerraleonē, un saslimušo skaits visās trīs skartajās valstīs turpināja strauji pieaugt. Pēc trīs mēnešiem, 2014. gada 8. augustā, PVO paziņoja, ka uzliesmojums ir sasniedzis epidēmijas apmēru un ka šī ir starptautiskas nozīmes neatliekama situācija sabiedrības veselībā. [1] Kopumā līdz 13. oktobrim apstiprināti 8399 saslimšanas gadījumi un 4033 nāves gadījumi no Ebolas vīrusa. [2] Slimība ir izplatījusies piecās Rietumāfrikas valstīs – Gvinejā, Libērijā, Nigērijā, Senegālā un Sjerraleonē. Atsevišķi, ievesti saslimšanas gadījumi reģistrēti arī ārpus Rietumāfrikas. Amerikas Savienotajās Valstīs kopumā reģistrēti septiņi Ebolas vīrusa slimnieki. [3] Arī Eiropā nonākuši vairāki pacienti, un jau reģistrēts pirmais inficēšanās gadījums, kas nav ievests. Medmāsai Spānijā, kas apkopusi ar Ebolas vīrusu slimos, Ebolas vīrusa testi ir pozitīvi. [4] Tātad skarti jau trīs kontinenti.
Ebolas vīruss nav jauna parādība, tas ir zināms jau kopš 1976. gada, kad ar to pirmo reizi saslima Jambuku ciema skolotājs Mabalo Lokela. [5] Tomēr iepriekšējo 40 gadu laikā slimība prasījusi vien 2000 upuru, kas uz citu Rietumāfriku postošo infekciju slimību fona – HIV/AIDS, malārija, gripa vai masalas –, kas katru gadu nogalina miljonus, ar šiem vien pāris tūkstošiem mirušo nobāl. Tāpēc Ebolas vīruss nekad nav bijis Āfrikas sabiedrības veselības prioritāte. Vēl joprojām zinātnieki uzskata, ka Ebolas vīrusa infekcijai piemīt mazs pandēmijas risks. Pat bez pieejamas ārstēšanas vai vakcīnas, ar infekcijas kontroles mehānismiem vien būtu iespējams ierobežot šīs slimības izplatību. Ir zināms, ka divu līdz triju nedēļu laikā pēc kontroles mehānismu uzsākšanas uzliesmojuma vietā izplatībai būtu jāsamazinās par 50%, kas realitātē nozīmē, ka pēc pāris mēnešiem praktiski nebūtu vairs neviena slimnieka un visi varētu atviegloti uzelpot. [6] Tomēr vēl joprojām pieaugošais inficēto skaits liecina, ka kaut kas nenotiek, kā vajadzētu. Kādēļ šoreiz slimība sasniegusi epidēmijas apjomu? Sekojot līdzi Ebolas vīrusa izplatībai, daudzi zinātnieki uzdeva jautājumu – vai šis Ebolas vīrusa paveids ir īpaši infekciozs vai varbūt nāvējošāks nekā citi? Jaunākajā epidemioloģiskajā pētījumā secināts, ka, lai gan šis uzliesmojums ir nepieredzēti liels, tomēr bioloģisko īpašību ziņā tas neatšķiras no citiem Ebolas uzliesmojumiem – citiem vārdiem sakot, nav nekā tāda, kas padarītu šo par "Īpaši Nāvīgo Ebolas Supervīrusu" (atšķirībā no, piemēram, tuberkulozes ar tās multirezistento formu, ko ir īpaši grūti ārstēt, un ekstensīvi rezistento formu, kura ir tikpat kā neārstējama). Tik liela izplatība ir drīzāk skaidrojama ar skarto populāciju īpatnībām, secina epidemiologi. [6] Un, lai saprastu, ko zinātnieki domājuši ar "skarto populāciju īpatnībām", vispirms ir svarīgi zināt, kā slimība no viena cilvēka nonāk pie cita.
Ebolas vīrusu var pārnest tikai tieša kontakta ceļā, ja slimā cilvēka asinis vai citi ķermeņa izdalījumi – siekalas, urīns, fēces, sviedri, sperma un vaginālie sekrēti – nonāk uz bojātas ādas vai uz gļotādām. Ebolas vīruss atšķirībā no, piemēram, putnu gripas netiek pārnests gaisa pilienu ceļā, kad pietiek atrasties kādu brīdi vienā telpā ar slimo, lai inficētos. Lai inficētos ar Ebolas vīrusu, cilvēkiem vienam ar otru jābūt tuvā kontaktā. Kādi faktori veicina vīrusa izplatību Rietumāfrikā? Epidemiologi min, ka šis reģions ir samērā blīvi apdzīvots un iedzīvotāju kustība ir intensīva. Piemēram, iepriekšējie uzliesmojumi bija vairāk lokalizēti ciema ietvaros. Lai gan lielam iedzīvotāju blīvumam, kas apgrūtina higiēnas nodrošināšanu, un iedzīvotāju kustībai pilnīgi noteikti ir svarīga loma infekcijas iespējai izplatīties, vai ar to pietiek, lai tūkstošiem cilvēku apmainītos ar ķermeņa šķidrumiem?
Cits, iespējams, nozīmīgāks faktors ir vietējo iedzīvotāju paražas un attieksme pret rietumu mediķiem. Rietumāfrikas bēru rituāli paredz, ka piederīgie vispirms veic mirušā mazgāšanas rituālu, un bēru ceremonijas laikā sērotāji mirušajam pieskaras vai noskūpsta to uz atvadām. [7] Diemžēl tieši šis, iespējams, vienīgais pieskāriens vai skūpsts ir nāvējošs palicējiem, jo pēc nāves vīrusu izdala viss mirušā cilvēka ķermenis. Pēc kādas kopienā mīlētas un plaši zināmas dziednieces bēru apmeklējuma bija jārīko 356 jaunas bēres. [8] No infekcijas kontroles viedokļa droša mirušā apglabāšana jāveic speciālam dienestam, nodrošinot, ka pēc iespējas mazāk cilvēku saskaras ar mirušo. Mediķiem un to palīgiem jābūt tērptiem aizsargtērpā, nodrošinot viņu pašu drošību. Epidēmijas apstākļos jādarbojas ātri un efektīvi. Taču vietējo iedzīvotāju acīs nepieciešamie pasākumi infekcijas izplatības novēršanai nav glābiņš no slimības – cilvēki briesmīgos tērpos ienāk viņu mājās, paņem sev līdzi kādu ģimenes locekli, bet pārējiem neļauj māju atstāt, liedz iet uz darbu vai pašiem iegādāties ēdienu. Svešie māca gan kā dzīvot, gan kā atvadīties no mirušajiem.
29. jūlijā žurnālam "Nature" Sāra Rīrdone (Sara Reardon) raksta: "Mediķi Rietumāfrikā netiek sagaidīti atplestām rokām. Vienīgais, ko sev līdzi nes aizsargtērpos tērptie viesi, šķiet, ir nāve. Vairums pacientu, kas iegāja slimnīcā, tā arī no tās neiznāca. Piederīgajiem neļauj mirušos apbedīt pašiem. Klīst baumas, ka šie ienācēji nodarbojas ar orgānu tirdzniecību un veic letālus eksperimentus. Tamdēļ vietējie izvairās un padara jau tā postošo situāciju vēl sliktāku." [9] Tā kā nozīmīgākais infekcijas kontroles mehānisms ir slimo cilvēku izolēšana, lai izslēgtu iespēju nodot vīrusu tālāk, tad izvairīšanās un bēgšana no medicīniskās palīdzības vai karantīnas palīdz vīrusam izplatīties tālāk un traucē kopienai tikt galā ar slimību. Vietējie iedzīvotāji izvēlas slēpt slimos mājās un mirušos apglabāt slepus, jo iebraucēji no slimnīcām līķus radiniekiem neatdod. Rezultātā saslimst un mirst arvien vairāk tuvinieku. Vietējiem iedzīvotājiem bailes izraisa gan nāvi nesošā slimība, gan svešinieku klātbūtne. Dažu prātos svešo klātbūtne cieši saistīta ar slimības uzliesmojumu. Izskan pat apsūdzības, ka slimība ir atnākusi līdz ar iebraucējiem, nevis otrādi. Biedējošās slimības uzliesmojums un ierastās dzīves sabrukums neapšaubāmi ir izmainījis cilvēku uztveri un rīcību. Vērotājam no malas ir grūti saprast iracionālos lēmumus vai cilvēku nespēju izprast situāciju. Cilvēkus izmainījis tas, ko sociologs Filips Strongs nodēvējis par epidēmisko psiholoģiju (epidemic psychology) [10]. Strongs arī atzīmē – interesanti, ka, līdzīgi kā neviens nav pasargāts un var inficēties ar slimību izraisošo vīrusu, tā arī jebkurš sabiedrības loceklis var inficēties arī ar epidēmijas psiholoģiju. Šīs Ebolas vīrusa epidēmijas gadījumā epidēmijas psiholoģija izplatās ne vien Rietumāfrikā, bet, šķiet, ceļo līdzi katrai ziņai par epidēmiju, kas izceļo no kontinenta. Kādas izmaiņas notiek cilvēkos epidēmijas laikā? Filipa Stronga radītais modelis sakārto indivīda un sabiedrības psiholoģiskās izmaiņas noteiktā attīstības secībā. Vispirms attīstās baiļu epidēmija, tai seko iespējamo skaidrojumu un moralizēšanas epidēmija, kas ved pie darbības epidēmijas jeb centieniem "darīt kaut ko lietas labā".
Uzzinot par kādas slimības uzliesmojumu, cilvēks neizbēgami iedomājas par iespēju, ka ar šo slimību varētu saslimt arī viņš. Mūsu uztveri par kādām potenciālām briesmām, piemēram, slimību, vispirms nosaka slimības izsauktās bailes; bailes, ka šī slimība nav ārstējama, vai bailes, ka slimība nav kontrolējama. Mazāk briesmīgas mums šķiet slimības, par kurām mums ir pietiekamas zināšanas, tādēļ jauna un nezināma slimība spējīga izsaukt ievērojami lielāku paniku. Piemēram, Ebolas vīrusa skartajos reģionos jau gadiem notiek intensīva cīņa ar malārijas epidēmiju. No malārijas gada laikā mirst vairāk cilvēku nekā no Ebolas, tomēr malāriju mēs pazīstam, mēs zinām, kā ar to cīnīties un kā no tās izvairīties. Līdzīgi ir arī ar cilvēka imūndeficīta vīrusa epidēmiju. Kāds "Twitter" lietotājs šo paradoksu labi ietvēris ierakstā: "Ebola ASV ir 1 dienu, un cilvēki jau valkā sejas maskas. AIDS ir jau 55 gadus, un cilvēki vēl joprojām nelieto prezervatīvu." Ja risks ir brīvprātīgs, tad tas mums šķiet pieņemamāks. Piemēram, daudzi cilvēki izvēlas smēķēt, kaut arī ir zināms, ka tabakas dūmi ir kancerogēni. Cilvēki izvēlas doties uz apšaubāmu tetovēšanas salonu, par kura instrumentu tīrību ziņu nav, lai gan pastāv diezgan nopietns risks saslimt ar vīrushepatītu C, utt. Ja ir viegli iedomāties minētās brīvprātīgi izvēlētās, bet riskantās situācijas, tad brīvprātīga vēlme sevi pakļaut inficēšanās riskam ar vīrusu, kas pāris nedēļu laikā ar 70% varbūtību mani nogalinās, nez vai būtu plaši izplatīta izvēle. Tātad kopumā Ebolas vīrusa epidēmijai, par nelaimi, piemīt daudz īpašību, lai mēs no tās ļoti baidītos: Ebola nav ārstējama, pret to nav vakcīnas, slimība strauji izplatās, 70% gadījumu slimība beidzas nāvi, utt.
Baiļu epidēmija ir vienlaikus arī aizdomu epidēmija, jo bailēs inficēties ir vienlaikus aizdomas, ka, iespējams, jebkurš pretimnākošais, blakus sēdošais vai jebkur sastaptais cilvēks jau ir inficējies un var inficēt mani. Rodas bailes, ka pilnīgi jebkas man apkārt ir infekciozs – gaiss, augsne, ūdens, ēdiens, virsmas, durvju rokturi utt. Turklāt baiļu un aizdomu epidēmijai ir tendence atrauties no realitātes un radīt savu pasauli, kurā ir iespējams gandrīz viss, arī absurdas lietas. Bailes no slimajiem dod iespēju rasties stigmatizācijas epidēmijai, kas vērsta ne vien pret jau saslimušajiem, bet arī pret sabiedrības grupu, kurai vairums slimo pieder. Ebolas vīrusa epidēmija jau paguvusi radīt paniskas bailes no Rietumāfrikas ieceļotājiem ASV un Eiropas sabiedrībā. Daudzi uzskata, ka būtu jāaizliedz izbraukšana no Ebolas vīrusa skartā reģiona. Bailēs par sakaru un kustības slēgšanu Libērijas valdība paziņojusi, ka sodīs jebkuru, kas būs sniedzis nepatiesu informāciju izbraukšanas kartēs par kontaktu ar Ebolas vīrusa slimnieku (t.i., ja šis cilvēks pēc tieša kontakta ar slimo neinficēsies un nenomirs vai inficēsies, bet tomēr izdzīvos, tad valdība viņu pēc tam tik un tā sodīs) [11]. Lielbritānija nolēmusi ieviest striktus ceļotāju veselības pārbaudes noteikumus. Pasažieriem gribot negribot tiks mērīta temperatūra un lūgts aizpildīt izvērstu aptaujas anketu. Ja pastāvēs aizdomas (pat ja tās būs mazas), ka lidmašīnas pasažierim ir Ebolas vīruss, viņš nonāks mediķu uzraudzībā – vai nu tiks hospitalizēts un izolēts, vai rūpīgāk izmeklēts, vai ar viņu regulāri sazināsies par viņa veselības stāvokli. [12] Varētu teikt, ka tā ir samērā nopietna atbilde Ebolas vīrusa epidēmijai, pat ekstrēma, un socioloģe Debora Laptone (Deborah Lupton) epidēmiju slimības raksturo tieši tā: "Ja epidēmija ir iepriekš nepieredzēta un negaidīta vai uzbrūk jaunā veidā, tā ģenerē ekstrēmāku reakciju." [13]
Bailes, satraukums, panika stimulē skaidrojumu meklējumus – vai šis uzliesmojums ir triviāls vai tomēr kas nopietns? Kā tas vispār varēja notikt? Kas ir vainojams slimības uzliesmojumā? Panika seko līdzi pacientiem. No tiem visskaļāko ažiotāžu ieguvis Tomass Ēriks Dankans (Thomass Eric Dunkan) Teksasā, kura saslimšana ar Ebolas vīrusu tika atklāta novēloti, tādēļ pastāv augsta varbūtība, ka no viņa inficējušies jau citi ASV iedzīvotāji. Alerģiju un Infekciju slimību institūta vadītājs Nacionālajā Veselības institūtā ASV dr. E. Fauci intervijā sacīja: "Ir pilnīgi iespējams, ka kāds no Dankana kunga tiešajiem kontaktiem saslims ar Ebolas vīrusu. Es nebūšu pārsteigts, ja kāds no cilvēkiem, ar ko Dankana kungs bija kontaktā, būdams slims, saslims ar Ebolu." [14] Un panikas sēkla ir iesēta. ASV sabiedrība ir patiesi nikna uz Tomasu Dankanu. Kurš ir vainīgs, ka Ebolas vīruss ir ASV? Vai tā bija Libērijas robežsardze, kas ļāva viņam pamest valsti? Vai tā bija medmāsa un pirmais ārsts, kas apskatīja Tomasu Dankanu un, nepamanot Ebolas vīrusam raksturīgos simptomus, ļāva viņam iziet no slimnīcas, kad viņš jau varēja inficēt citus? Vai tas bija pats Tomass Dankans, kas, pametot Libēriju, meloja, ka nav bijis kontaktā ar Ebolas vīrusa slimnieku, kaut bija palīdzējis savam kaimiņam aizvest uz slimnīcu deviņpadsmitgadīgu asiņojošu un drudža mocītu grūtnieci. Vai viņš tīši medmāsai neprecīzi atbildēja uz jautājumu par ierašanos no Ebolas vīrusa skartās vietas? Vai tad viņš nezināja un nenojauta, ka ir slims ar Ebolas vīrusu?
Tādi un līdzīgi jautājumi cirkulē amerikāņu prātos, un ir iespējamas dažādas atbildes, bet, manuprāt, vislabāk ir atbildējis krīzes situāciju komunikācijas speciālists Pīters Sandmens (Peter Sandman). Sandmens kā galveno šīs Ebolas epidēmijas kopējo raksturiezīmi min noliegumu. [15] Viņš skaidro, ka, ja patrenējam savu empātijas spēju un pamēģinām iejusties Tomasa Dankana ādā, tad, iespējams, sapratīsim, kā veidojās viņa situācija un kādēļ viņš pieņēma šādus lēmumus, pat ja tie bija iracionāli un pieņemti panikā. Iespējams, Dankans līdz pēdējam brīdim pats sev noliedza, ka ir slims. Daudzi pesimistiskākie sabiedrības veselības speciālisti uzskata, ka, iespējams, Ebolas vīrusa epidēmija kā starptautiska problēma noliegta pārlieku ilgi. Pārāk ilgu laiku Ebolas epidēmija bija tikai Rietumāfrikas problēma, ar kuru tai pašai būtu jātiek galā.
Vai varam droši noliegt, ka Ebolas vīruss varētu nokļūt Latvijā? Jā un nē. Jā, varbūtība ir maza, tomēr jāatceras, ka mūsdienu pasaulē vienas valsts problēma ātri kļūst par visas pasaules problēmu un ka arī Latvijas iedzīvotāji ceļo uz Rietumāfriku.
Visbeidzot – vai šī epidēmija būs nebeidzama un cilvēce izmirs, noasiņojot no Ebolas vīrusa? Droši vien ne. Jo mums jau tagad ir pieejami galvenie epidēmijas pretlīdzekļi – informācija un komunikācija. Zinātniekiem ir pietiekama informācija, lai izveidotu vakcīnu, un ar veiksmīgas komunikācijas palīdzību pirmo reizi to pēc iespējas ātrāk sāks pielietot epidēmijas skartajās vietās. Farmaceitiem ir pietiekama informācija, lai radītu medikamentu, kas var izārstēt no Ebolas vīrusa [16]; šo medikamentu sauc "ZMapp", un to saņēmuši vairāki slimnieki, kas veiksmīgi izveseļojušies no Ebolas vīrusa. (Lai gan ir naivi domāt, ka šis dārgais medikaments tiks masveidā ražots Rietumāfrikas iedzīvotājiem.) Lidostās un robežpunktos tiek un tiks ievākta informācija, kas palīdzētu mediķiem atpazīt Ebolas slimniekus un tos laikus izolēt un ārstēt. Bet, šķiet, vissvarīgākā informācija, kas mums jau sen pieejama, ir: mēs zinām, kā ierobežot Ebolas vīrusa izplatību.
Cerams, ka uz Ebolas krīzes vietām nosūtītie 78 miljoni ASV dolāru, Apvienoto Nāciju organizācijas misija UNMEER un 3000 ASV karavīru [17] beidzot nogādās nepieciešamo informāciju un resursus līdz slimniekiem un panāks Ebolas vīrusa un Ebolas epidēmijas psiholoģijas izplatības apstāšanos.
[1] "U.N. Agency Calls Ebola Outbreak an International Health Emergency" (The New York Times, 2014. gada 8. augusts)
[2] UN Mission for Ebola Emergency Response (UNMEER) External Situation Report (2014. gada 13. oktobris)
[3] "Who are the American Ebola patients?" (CNN, 2014. gada 6. oktobris)
[4] "Ebola outbreak: Nurse infected in Spain" (BBC, 2014. gada 6. oktobris)
[5] Ebola virus disease Factsheet (World Health Organization, atjaunota 2014. gada septembrī)
[6] WHO Ebola Response Team, "Ebola Virus Disease in West Africa - The First 9 Months of the Epidemic and Forward Projections" (The New England Journal of Medicine. 2014. gada 1. oktobris)
[7] Haglage, A. "Kissing the Corpses in Ebola Country" (The Daily Beast, skatīts 2014. gada 9. oktobrī)
[8] "Sierra Leone: a traditional healer and a funeral" (World Health Organization, skatīts 2014. gada 9. oktobrī)
[9] Reardon S. "Ebola treatments caught in limbo" (Nature, 2014. gada augusts)
[10] Strong, Philip. "Epidemic psychology: a model", Sociology of Health & Illness, Vol. 12, No. 3, 1990, ISSN 0141-9889.
[11] Stanglin, D. "Liberia says Dallas Ebola patient lied on exit documents" (USA Today, 2014. gada 3. oktobrī)
[12] Gallagher, J. "Heathrow Ebola screening from Tuesday" (BBC, 2014. gada 13. oktobrī)
[13] Lupton, D. "Medicine as Culture", SAGE Publications, 2003, 99.lpp.
[14] "Ebola patient Thomas Duncan may have spread virus, NIH expert says" (CBSNews, 2014. gada 5. oktobris)
[15] Sandman, P. M., Lanardand J. "An Ebola Empathy Exercise (pure speculation, based on hypothetical what-ifs)" (2014. gada 3. oktobrī)
[16] Centers of Disease Prevention and Control, "Questions and Answers on Experimental Treatments and Vaccines for Ebola" (skatīts 2014. gada 14. oktobrī)
[17] "US will send 3,000 troops to help fight Ebola in West Africa" (New York Post, 2014. gada 16. septembris)
0