Esmu nolēmusi, ka vislabāk man patīk iet uz teātri, zinot pēc iespējas mazāk par to, ko tur ieraudzīšu. Kādreiz mēdzu rūpīgi izpētīt katru iestudējumu, pirms lemt par tā noskatīšanos, bet tagad cenšos uzzināt pašu mazumiņu – režisoru vai aktieri, vai varbūt it neko – un tālāko kontekstu ļauju piegādāt pašai izrādei. Tas sevi ir attaisnojis daudz reižu, jo izrāde sākas brīdī, kad nodziest gaisma, un līdzi nevelkas nekādas traucējošas gaidas vai jau radušās patvaļīgas detaļu interpretācijas. Īpaši izteiksmīgas ir tās reizes, kad zināms nav nekas – kad iestudējumu ir veidojuši nepazīstami mākslinieki no citas valsts.
Izrāde "Dzīvnieki un bērni ieņem ielas", ko iestudējusi neatkarīgā Londonas teātra kompānija "1927", bija viena no aizraujošākajām, izklaidējošākajām un aizkustinošākajām teātra pieredzēm manā skatītāja dzīvē. Izrāde ir tikai otrais "1927" projekts, bet tā, ātri vien iekarojusi skatītāju sajūsmu, tika iekļauta Karaliskā Nacionālā teātra repertuārā. Tā bija skatāma divus vakarus uz Rīgas Krievu teātra skatuves A. Čehova Starptautiskā teātra festivāla ietvaros.
Aina no izrādes, publicitātes foto
Iedomājieties – jūs ienākat zālē pirms izrādes, tanī divas leoparda rakstos pin-up stilā ieģērbušās meitenes iznēsā skatītājiem konfektes Granny's Gumdrops (Vecmāmiņas gumijkončas). Uz skatuves redzami trīs ekrāni, uz tiem tiek projicēta animēta lielpilsētas ainava naktī. Līdz ar pirmo izrādes minūti jūs tiekat ievilkti animētā, pasakainā pasaulē – "Sarkanās Siļķes"[1] ielas namā, kur čum un mudž tarakāni, iedzīvotāji ir nabadzīgi, aizdomīgi un nomākti, pat dienā ir tumšs un nevaldāmi bērni ir visu lielākais bieds un raizes. Skatītāji tiek iepazīstināti ar nama iedzīvotājiem – divdesmitgadīgu vecmāmiņu, rasistu un viņa rasistu bērniem, drūmo kundzi, par kuru baumo, ka tā nožmiegusi kādu preču izplatītāju (kopš tās reizes visi pie viņas sūtot Jehovas lieciniekus). Jūs satiekat drūmo pārvaldnieku, kurš pavada dienas melanholiskā apcerē par savas dzīves pelēcību, un vienīgais viņa cerību avots ir vienvirziena biļete "prom no šejienes", kura maksā 777 mārciņas un 77 pensus – summu, kas viņam tikpat kā ir sakrāta. Jūs pārdzīvojat par Agnesi Īvzu, ideālisti, kas apmetas uz dzīvi namā ar cerību glābt nevaldāmos bērnus no viņiem pašiem, jo "nav tādu bērnu, kurus nevarētu ieinteresēt ar makaroniem un PVA līmi". Jūs smejaties par viltīgo krāmu bodes īpašnieci, kuras numurs ar nagu vīli ir viena no izrādes muzikālajām virsotnēm, un cerat, ka viņas meitai un pārējiem bērniem izdosies plānotā revolūcija. Jūs sajūsmā noelšaties, kad tiek piesauktas Granny's Gumdrops, ar kurām jūs cienāja pirms izrādes – tās izrādās par konfektēm maskētas spēcīgas nomierinošas zāles trakojošiem bērniem. Režisores un dramaturģes Suzannas Andrades (Suzanne Andrade) un viņas kolēģu radītā pasaule ir tik pašpietiekama un pilnīga, ka gandrīz šķiet īsta – tādas pasaules es meklēju mākslā jau kopš bērnības un, sastapusies ar tām, vēl ilgi turpinu dzīvot piedāvātajā realitātē.
Šo ainu uzbur tikai trīs aktrises. Viena no viņām gandrīz visu izrādi spēlē dzīvo pavadījumu uz klavierēm. Aktrišu spēja transformēties no tēla tēlā bija tik nemanāma, ka radās iespaids – izrādes dalībnieku ir vairāk. Iespaidu pastiprināja arī tas, ka ātri vien izzuda robeža starp animētajiem un dzīvajiem tēliem. Šķiet, pēc šīs izrādes nekad vairs neuzdrošināšos apgalvot, ka man nepatīk animācija. Lai arī šī nav pirmā kvalitatīvā dzīvās aktierspēles un animētu projekciju mijiedarbība, kāda skatīta teātrī – tā mani pārvilināja animācijas cienītāju pulkā un lika pavisam citādi palūkoties uz šo man līdz šim ne pārāk tuvo žanru. Izmantotā estētika ir pazīstama – no mēmā kino aizgūtas grimases un pārspīlējumi aktierdarbā, ekspresionismam raksturīgās asās līnijas un drūmās nokrāsas vizuālajā noformējumā, kas nedarītu kaunu pat doktora Kaligari kabinetam. Aizņemšanās ir viegla un rotaļīga, izrāde nekomentē, nesniedz atsauces un nemaksā nodevas pagātnes mantojumam, tā vienkārši priecājas par šo estētiku un bauda to.
Aina no izrādes, publicitātes foto
No laba par izcilu šo teātra piedzīvojumu padara dzeja, bet jo īpaši – mūzika. Lai cik būtiskas būtu vizuālās izpausmes izrādē, mūzika ir tik izteiksmīga un bagāta, ka tā būtu klausāma viena pati un uzrunātu arī izrādi neredzējušos. Asprātīgā un tēlainā dzeja, izcilās balsis un melodijas, kas neiziet no prāta jau kuro dienu, iedvesmoja mani uzrakstīt kompānijai "1927" ierosinājumu izdot dziesmoto daļu vai pat visu izrādi audio formātā. Ja tas kādreiz notiks, iesaku noklausīties.
"Dzīvnieki un bērni ieņem ielas" ir vizuāli un muzikāli krāšņs mākslas darbs, taču tā nav tikai izklaide acīm un ausīm. Stāsts par pilsētas nabadzīgo rajonu bērniem-huligāniem, kuri ilgojas pēc citu bērnu iespējām ar ģimeni rāmi atpūsties parkā, nav radies tukšā vietā. Šī projekta pirmizrāde notika 2011. gada nogalē, kad Londonas grautiņi visiem vēl bija svaigā atmiņā. Suzanna Andrade par to saka: "Mēs daudz domājām par sabiedrības noslāņošanos un nabadzīgajiem rajoniem. Par to, kā skaistas mammas pastaigājas parkā ar saviem bērniem un kopīgi mācās franču valodu – turpat, kur pirms neilga brīža ir notikušas briesmīgas lietas. Starp šīm pasaulēm nav komunikācijas, un man likās, ka tā ilgi turpināties nevar, ka kaut kas notiks." Andrade ir strādājusi skolās un pieredzējusi, ka maziem bērniem par blēņošanos vai kautrību tiek doti medikamenti, un zina, kādu iespaidu tie uz viņiem atstāj.[2] Izrāde par to liek domāt, ne uz brīdi nekļūstot pamācoša vai kauninoša, tieši otrādi – izklaidējošais elements ir tik krāšņs, ka ir viegli palaist garām zemtekstu. "1927" ir izveidojuši brīnišķīgu šovu, reti augstvērtīgu izklaidi, pēc kuras skatītājs jūtas priecīgs un pacilāts. Bet, iespējams, vēlāk atrodot somā saņurcītu Granny's Gumdrops papīrīti un paskatoties uz zīmētā puisēna sazāļotajām acīm, viņš saprot, ka smiekliem ir rūgtena pēcgarša.
[1] Sarkanā siļķe ir angļu valodas idioma, kas apzīmē loģikas kļūdu – tīšu vai netīšu novirzīšanos no galvenās tēmas. To lieto arī kā literāru paņēmienu lasītāja maldināšanai, kļūdainu secinājumu uzvedināšanai. Izrādē par "sarkano siļķi" kļūst humors, mūzika un multfilma, kas novērš uzmanību no tēmas skarbuma, aktualitātes un nopietnības.
0