Klintas Paegles foto
 
Proza
07.01.2022

Dzīve un nāve Meksikā

Komentē
0
Saglabā

Gribas ticēt, ka cilvēka pasaulē tādu lielu sakritību tikpat kā nav. Visbiežāk dažādi notikumi skaisti saslēdzas ķēdītē un, ja šo ķēdīti aplūko laikā atmuguriski, var atklāt ko vērtīgu.

Esmu nodzīvojusi dažus gadus, kopš manā Rīgas dzīvē it kā nejauši, it kā atsevišķos gadījumos nonāca trīs cilvēki no Meksikas, un tāpēc es sēžu lidmašīnā uz Mehiko. Kā es pie šiem draugiem tiku un kāpēc? "Бог троицу любит" – varbūt tāpēc, bet es vairs neminu. Astoņus tūkstošus kilometru un vienu okeānu tālāk mūs gaida vairākas ģimenes un kaut kas manai iztēlei vēl pagaidām neaizsniedzams. Latvijā slimība pa otram lāgam satupinājusi ļaudis māju cietokšņos un visi vēlas dzīvot vairāk nekā jebkad, bet es dodos uz valsti, kas grasās svinēt nāvi. Kaut kas šajā domā šķiet mazliet nepareizs, tātad – viss notiek gluži pareizi.

Laika īsināšanai beņķī piestiprinātajā ekrāniņā tomēr šo to noskatos. Raidījums par Robinu Viljamsu atsauc atmiņā klaunu, kas strādāja Ungārijas mazpilsētas krogā. Viņš ne tikai dzērušiem par prieku locīja balonu suņukus, bet arī tirgoja marihuānu un bija caurmērā nomākts jaunietis. Nekas te pie mums nav pašsaprotami – par to mazliet padomāju, un uz brīdi izdodas iemigt.

---

Kādas mazas pilsētas sarkanā garāžā vecs vīrs jau 32 gadus garāmgājējiem, visbiežāk kaimiņiem, tirgo siltus tako. Ar slaidiem vēzieniem viņš uz pannas izsvaida tortiljas. Precīzām, ātrām, gadu gaitā atstrādātām kustībām tajās ietin kūpošo gaļu, piemet garšvielas, salsu, koriandru un kopā ar kartupeļu pusītēm un ceptu sīpolu izvieto uz šķīvjiem.

Mēs vakariņojam trijatā, sasēduši pie garāžas vienīgā galda. Ik pa laikam kāds apstājas, parunājas ar veco vīru un viņa ģimeni, līdzpaņem dažus tako un  atvadās. Mazā, jau antīkā televizorā aiz mūsu muguras risinās drāma – ģimene ir sašķēlusies vakcīnu jautājuma dēļ, savukārt pusaudžu pāra nenobriedusī mīla nu ir sāpīgi ierobežota (beigās viņi tomēr uztaisīja eksprestestu un tika pie 10 minūšu gara skūpsta). Telenoveles pasaules iedzīvotāji ir robotiski, neveikli, viņu emocijas – iepriekšparedzamas un pārspīlētas. Nekā no tā sirdssiltuma un draudzības, ko manu, pavērojot tako onkuli, viņa mazmeitu, kaimiņus un šo jauko cilvēku īsās satikšanās. "Es te vēlos sagaidīt savu dzimšanas dienu!" saku draugiem, nenojaušot, ka laika zonu maiņas dēļ pēc Latvijas laika tas šajā pašā brīdī jau notiek. Šī dzimšanas diena ir tieši tāda, kādu es to nekad nebūtu iedomājusies.

Bet dzimšanai vienmēr seko nāve. Pēc Mirušo dienai (Día de Muertos) veltītajiem mājās iekārtotajiem altāriem un kapu rotājumiem var nojaust, kas nelaiķim paticis. Visbiežāk līdzās fotogrāfijām un citiem niekiem uz meksikāņu kliņģerītēm noklātām kapu kopiņām tuvinieki izliek mirušā mīļākos dzērienus un gardumus – tie var būt augļi un končas, bet dažviet uz kapakmeņiem redz izklātu kārtīgu vakariņu maltīti. Daudzviet kapavietas drīzāk ir uzskatāmas par nelielām mājām – tām ir stikloti logi, dekorācijas, pat ievilkta elektrība. Aizgājušajiem, kam sevišķi paveicies ar palicējiem, nakts laikā top milzu mākslas instalācija, simboliska bāka, kurai jāpalīdz garam neapmaldīties nakts tumsā.

Pirmā nakts ir mierīga. Tajā godina tos, kas miruši pavisam maziņi, un, par atvieglojumu, kapos svecītes iespīdas tikai šur un tur. Otrā nakts savukārt ir veltīta visiem pārējiem, un tas ir nopietni. Tajā jau tā krāsainos kapus pieskandina pūšaminstrumentu ansambļi, gaisā ar milzu troksni sprāgst salūti, daži sanākušie uzsāk dejas turpat ap sava radinieka vai pat svešinieka izkrāšņoto pieminekli. Tie vairs nav kapusvētki, tā ir zaļumballe. Sajūsmināti tūristi līkumo starp kopiņām, telefonu gaismiņas nebeidz midžināties. Arī es kļūstu mazliet mēma, līdz galam nespējot noticēt šai ballītei, uz kuru mūs ielūgusi pati nāve.

Tikmēr radi sanesuši krēslus, lai nesteidzīgi pavadītu laiku ar tiem, kas pārcēlušies. Visskaistākie manās acīs ir pavisam vecie, kas laika un smaga darba iegravētām sejām starp kliņģerīšu kalniem sēž pavisam klusi un cēli. Viņi neiesaistās ļembastā, vien šad un tad palūdz kādam mazbērnam, lai ielej. Šajā vakarā, šķiet, nāve ir un nāves nav. Mirušie, atmiņu un relikviju ataicināti, ir tepat un dzīro kopā. Robeža uz īsu brīdi kļuvusi pavisam plāna.

Pāris nedēļas vēlāk jau citos kapos, stāvēdama starp svešiniekiem, es skatos, kā zemē gulda zārku. Sākotnēji tas bedrei ir par lielu, tāpēc gan viesiem, gan mirušajam nākas pagaidīt ar atvadām – zārka apzāģēšana turpat uz vietas tomēr prasa laiku. Nevienu neinteresē, ka es ar nelaiķi vai viņa radiem vispār neesmu saistīta un šeit atrodos ziņkārības pēc. Sanākušo sejās nemana dziļu izmisumu vai pārdzīvojumu par netaisnību. Ir skumji, protams, bet nepamet iespaids, ka šīs bēres ir tikpat praktisks notikums, kā palīdzēt draugam pārvākties uz jaunu dzīvokli.

Šķiet, cilvēks ir būtne, kas spēj diezgan ātri pierast pie visa, ko uz paplātes tam uzliek dzīve. Pie jaukā un pie skarbā. Pierod redzēt skeletus: bāros, restorāna ēdienkartē, uz māju fasādēm, dāmu auskaros, suvenīru bodēs, šūpojošos virs pilsētas galvenās ielas, ņirdzošu smaidu, mazliet glūnīgus. Pierod arī pie skatiem, kurus īsti uz pastkartītēm neuzliksi. Katrā Meksikas pilsētā ievēroju kā jaunus, tā vecus, kas visās nozīmēs nes milzu smagumu. Tāpat no atmiņas nezūd veikalu pārdevējas, kuru zīdaiņi aiz kases klusītēm čubinās, jo nav neviena, kas tos pieskatītu. Šur tur bērni tūristiem uz ielas cenšas pārdot savus zīmējumus vai vakarā apstaigā krogus, tirgodami cigaretes un čupačupus. Draudzene bāra tualetē sastapa kādu mazu meiteni, kas ļoti gribēja samīļoties. Tikusi pie gaidītā apskāviena, tā aizskrēja projām. Nekas te pie mums, nudien, nav pašsaprotams.

Ieilgušā vakarā vienā no šiem krogiem bārmenis man vaļsirdīgi izstāsta par pāris reizēm, kad pie viņa deniņiem pielikts īsts ierocis. Arī par reizi, kad nostaigājis pa naža asmeni, jo maiņas beigās aiz nezināšanas palūdzis kādam narkokarteļa dūzim doties mājās. "Es zinu, ka citur būtu daudz drošāk, bet es bez šiem cilvēkiem nevaru," viņš, rādīdams uz bāra klientiem, saviem draugiem, atbild uz jautājumu, pirms to paspēju uzdot.

Skarbās realitātes palagā vienmēr ieaudies skaists, smalks raksts, kas, manuprāt, satur to kopā, – draudzība, labsirdība, izpalīdzība, iejūtība. Var pierast arī pie domas, ka cilvēks, lai vai kāds, bet visur ir cilvēks. Dzīvo un mīl kā cilvēks, Čehova vārdiem, daudzi arī "cieš un raud kā cilvēki, un viņu dzīvē nav nekā tāda, kam nevarētu atrast attaisnojumu".

---

Ziņkārībā prasu ceļojuma biedrenei – un ko tu liktu uz mana altāra, ja mēs mājās tikpat krāšņi godātu nāvi? Tiešām – cik mēs par sevi un cits par citu paspēsim uzzināt līdz brīdim, kad notiks neizbēgamā šķiršanās?

Tēmas

Malvīne Vernera un Klinta Paegle

Malvīne un Klinta ir draudzenes.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!