Foto: "Unsplash"
 
Komentārs
09.03.2020

Dzīve pēc "Covid-19"

Komentē
0

Ķīnas varas iestāžu rīcība Covid-19 kontekstā saņēmusi dažādus novērtējumus. Tostarp tiek pārmesta informācijas cenzēšana epidēmijas sākumposmā, tomēr vairumā gadījumu vēriens un izlēmība ierobežojošu pasākumu veikšanā izpelnās atzinību. Neredzu iemeslu šos nopelnus apstrīdēt, tomēr jāatgādina, ka tie saistīti ne tikai ar šai vienpartijas valstij raksturīgo vieglumu pilsoņu uzvedības regulēšanā, bet arī ar tehnoloģiskajām iespējām, kas šādai regulācijai ir ļoti noderīgas. Ne velti ietekmīgais "The Economist" nesen veltīja atsevišķu publikāciju surveillance technologies (uzraudzības, kontroles tehnoloģiju) pielietojumam koronavīrusa epidēmijas ierobežošanā [1]. Vienkāršākais piemērs – ja pilsoņa X viedtālrunis signalizē, ka X nevis apzinīgi sēž dzīvoklī, kā to noteikušas varas iestādes, bet vazājas apkārt, varas iestādes šo pārkāpumu spēj nofiksēt un atbilstoši reaģēt. Paralēli viedtālrunim, kas tā īpašnieku, ja tā var teikt, izspiego, labi noder arī vizuālās atpazīšanas tehnoloģijas publiskajās vietās. Turklāt, ja neapzinīgais pilsonis iedomājas, ka novērošanas kameras un ar tām saistītās programmas viņu neatpazīs sejas aizsargmaskā, viņš rūgti maldās. Jaunākās tehnoloģijas indivīdu spēj identificēt arī tad, ja viņš ir parūkā, speciāli izkrāsojis seju utt.

Un te mēs nonākam pie delikāta, sarežģīta jautājuma. Tādos gadījumos kā epidēmija diez vai kāds iebildīs pret to, ka novērošanas tehnoloģijas palīdz pūliņos epidēmiju ierobežot. Problēma ir tā, ka šādas tehnoloģijas nekur nepazūd un tiek lietotas arī citos apstākļos. Tātad jautājums ir par to, vai pilsoņi ir gatavi maksāt ar viņu privātās telpas vēl tālāku samazināšanos par, jā, ieguvumu ekstrēmās situācijās. Man personīgi atbildes nav. Tomēr skaidrs, ka Ķīnas varas iestāžu sasniegtajam un Ķīnas sabiedrības reakcijai uz to rūpīgi seko arī citos pasaules reģionos. Ja pareizi saprotu, vismaz Eiropas Savienībā varas līmenī pēc svārstīšanās perioda tika pieņemts lēmums ar šādām tehnoloģijām neaizrauties, tomēr tas bija pirms Covid-19 parādīšanās. Nav grūti iedomāties, ka arī indivīda tiesības salīdzinoši daudz vairāk respektējošie politiķi Rietumos mums pārskatāmā nākotnē piedāvās izvēlēties: vai nu papildu iespējas epidēmiju (arī noziedzības) ierobežošanā, vai arī nesamazinātas tiesības uz privātumu.

***

Šķiet, neviens neapšaubīs to, cik svarīga epidēmiju gadījumā ir sabiedrības vairākuma adekvāta izpratne par notiekošo – lai nebūtu galējo svārstību starp vieglprātību un paniku. Lai šādu izpratni veidotu, manuprāt, būs nepieciešams pārdomāt, kādas ir sabiedrības zināšanas gan par, vispārināti izsakoties, bioloģiju, gan par to, kāds kaut aptuveni ir zinātnieka darbs.

Mēģināšu paskaidrot. Apmēram divus mēnešus pēc ziņu par Covid-19 parādīšanās godprātīgākie profesionāļi neslēpj, lietojot Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas galvenās speciālistes formulējumu, ka jautājumu joprojām ir vairāk nekā atbilžu. Mediķi, cenšoties skaidrot situāciju, korekti norāda, ka viņi operē ar informācijas apjomu, kāds tiem ir "šeit un tagad", nenoliedzot, ka tas laika gaitā var saturiski mainīties. Marta sākumā parādījās informācija – vulgarizēšu –, ka šim vīrusam vispār ir divi paveidi ar atšķirīgu ietekmi uz cilvēka veselību. Bez jebkādas vīpsnāšanas un ironizēšanas jāsaka, ka nebūtu brīnums, ja šādus publiskus izteikumus pavadītu vienlīdz dusmīga un nervoza publikas reakcija: "Kā, jūs joprojām vēl īsti nezināt?!" Un, ja sabiedrības izpratne par bioloģiju ir līmenī "vīrusi ir baktērijas" vai priekšstats par izpētes procesa sarežģītību ir līmenī "mūsdienu medicīna var visu, jautājums ir tikai par naudu un profesionālismu", tad neadekvāta publikas reakcija ir prognozējama. Nupat parādījās labas ziņas par pavirzīšanos uz priekšu izpratnē, kā koronavīruss "darbojas", nonākot šūnā. Tomēr man grūti iedomāties, kā pētījumu "pārtulkot", ja uztverošajai pusei nav vismaz kaut kāda priekšstata par mikrobioloģiju, un kā paskaidrot, ka izpētītais jau ir sasniegums arī tad, ja to nevar nosaukt par "zālēm" vai "vakcīnu".

Tas nav pārmetums, jo ir bezjēdzīgi moralizēt, ka laika gaitā mainās mūsu priekšstati par to, kādas zināšanas ir noderīgas, jo indivīds savās zināšanās un iemaņās arvien vairāk specializējas, uzticoties citu zināšanām un iemaņām. Tādēļ produktīvāk, manuprāt, būtu vienkārši nofiksēt secinājumu, ka paralēli prasmēm, kas tiek uzskatītas par sevišķi noderīgām mūsdienu pasaulē (programmēšana un citas – neatkārtošu tāpat bieži dzirdēto), izglītības sistēmā un tajā populārzinātniskajā informatīvajā laukā, kas tiek piedāvāts plašākai sabiedrībai, būtu jāpalielina dabaszinātņu vieta.

***

Komentāros par Covid-19 ietekmi uz globālo ekonomiku netrūkst apgalvojumu, ka epidēmija atklājusi, cik trauslas ir preču-pakalpojumu ķēdes, un nu gan bizness, piemēram, Eiropā centīsies samazināt savu atkarību no Ķīnas kā piegādātāja un pircēja. Atļaušos būt skeptisks, jo šādus apgalvojumus atceros gan pēc SARS-CoV epidēmijas 2003. gadā, gan pēc Fukušimas atomelektrostacijas izraisītā jucekļa 2011. gadā. Nedaudz ciniski varētu teikt, ka arī jaunā koronavīrusa gadījumā varēsim klātienē vērot liela mēroga eksperimentu kognitīvajā psiholoģijā ar nosaukumu "cik ātri aizmirstas nepatikšanas un dotie solījumi".

Iemesls gan patiesībā ir nevis kaut kāda nedziedināma vieglprātība, bet globālās ekonomikas likumsakarības. Šķiet, nav nepieciešams pierādīt, ka ražotņu pārcelšana no nosacītās Ķīnas uz nosacīto Vjetnamu vai Nigēriju neko nedod. Protams, ir iespējams saīsināt piegāžu ķēdes, ražotnes izvietojot savā valstī vai vismaz tuvāk tai, tomēr tad jājautā par nepieciešamo investīciju apjoma un izmaksu kāpuma samērojamību ar jūsu saražotās produkcijas pircēja gatavību "norīt" arī augstāku cenu. Domāju, ka patērētājs mūsdienās ir pārāk pieradis pie noteikta līmeņa saviem izdevumiem par sadzīves elektroniku, pārtiku, apģērbu utt., lai akceptētu šo izdevumu jūtamu kāpumu. Tādēļ, manuprāt, visu Covid-19 izraisīto problēmu biznesā "sausais atlikums" būs tāds, ka tiks samazināta atkarība no viena piegādes-pirkšanas partnera jomās, kur šī atkarība pēdējo gadu laikā bija sasniegusi, ja tā var teikt, pavisam nepieklājīgu līmeni – teiksim, 60–80%, savukārt citos segmentos risks agri vai vēlu iekulties kārtējās problēmās tiks vienkārši pieciests.

P.S. 2020. gada beigās–2021. gada sākumā būs interesanti saprast, vai transporta segmenta (preču un cilvēku pārvadājumi) apjomu kritumi būs kaut nedaudz ietekmējuši klimatu un ekoloģiju.

 

[1] "The Economist", 2020. gada 29. februāris, 46.–47. lpp.

Tēmas

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs. Studējis vēsturi, pēdējos gados dīvainā kārtā pievērsies "life sciences". Ikdienas ieradumos prognozējams līdz nelabumam – ja devies ārpus Lat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!