Dzīve iet uz augšu

Ar Godmaņa mapēm man saistās nesenās dižķibeles zemākais punkts. Kādā Dombura raidījumā ieradās premjers Godmanis ar kaudzi mapēm un ik pa brīdim tur nesakarīgi rakājās. Tajā brīdi sapratu, ka neviens, par premjers vispār neko nesaprot un nespēj orientēies situācijā, tikai bezspēcīgi virināt mapes un vilkt ārā papīrus, kas vēsta par nenovēršamas katastrofas elpu.
Vēlāk lasīju kāda britu politiķa interviju Latvijas presē, kurš acīmredzot, bija redzējis šo raidījumu un viņaprāt, no darba būtu jāatlaiž cilvēku grupa, kas strādā premjera birojā un nepilda savu darbu, liekot šefam staigāt ar papīru kalniem. Tomēr tagad šķiet ka tas ir tāds Godmaņa untums. Bet toreiz es pārbijos.

Tiešām vajag maz, lai velns to rautu!
Tikai tad šo zemi Dieviņš svētīs,
Kad būs gana latvju dēliem pautu.
Tad svētā raža sabirs latvju klētīs.

Nu, laikam jau tomēr, Latvija ir darba deleģētāju lielvalsts.

Latvijā darba efektivitāti var mērīt Godmaņa mapēs, bet citās valstīs ir arī rūpnīcas, pie tam daudz un dažādas. Arī patērētāju paradīzē to ir daudz, tāpat kā Eiropā. Līdz ar to ir tāds jēdziens, kā darba ražīgums. Nu, tad lūk vienā Vācijas fabrikā darbinieks 8h izdara tik daudz cik mūsu profesionāļi un deleģētāju paradīzē 24h un pat vairāk. Īpaši jau Vācijā. Tur jau nu ļoti, ļoti ir padomāts kā 8h no Tevis paņemt tik daudz, ka īpaši jau vairāk par 8h to tempu neturēsi. Tad nāk cita maiņa, nu bet tā ir cita pasaule.
Mums atliek deleģētāji un profesionāļi. Pirmie neko neizdara 8h, otrie neko neizdara 16h.

Laikam jau tomēr minējums garām. protams, ir pilns ar biznesmeņiem, kas neprot deleģēt darbus, bet diez vai ar to var visas garākās darba stundas izskaidrot.
Vēl jau ir arī tas, ka salīdzinot ar 1973. gadu, mēs daudz vairāk patērējam absolūtajā izteiksmē. Un attiecīgi patērētais ir kādam jāsaražo.

Nezinu, vai Latviju Dievs svētīs,
Toties netrūkst daudz, lai velns to rautu.
Veļi blīst no bada tukšās klētīs,
Var vēl sliktāk teikt par latvju tautu.