Malējais
pirms 6 gadiem
Citkārt libērāļi labprāt iestājas par tiesībām, piemēram, lietot narkotikas, argumentējot, ka cilvēks pieder tikai sev un tiesīgs izlemt savu dzīvi, pat ja izvēle ir acīmredzami bīstama.
Un te liberāļi droši vien iebilstu, ka bērns nav pieaugušais un viņa izvēles/brīvības sabiedrība ir tiesīga regulēt. Uz to es, savukārt, iebildīšu, ka arī pieaugušie ne tuvu vienmēr savās izvēlēs spēj būt saprātīgi un piemērus tam katrs var iedomāties atliektiem galiem arī katrs no savas dzīves.
Tad likumsakarīgs ir jautājums - ja reiz nedz bērns, nedz pieaugušais nav spējīgi uz saprātīgām izvēlēm katrā dzīves situācijā, kādēļ gan lai mazām meitenēm norādītu uz tievu rozā leļļu kaitīgumu?
Tas liberālim nav konsekventi.
Jolanta Pētersone
pirms 6 gadiem
Par reklāmām runājot - domāju, ka te nu vecākiem būtu vietā izmantot savu pieaugušā varu un bērnu no reklāmām izolēt, cik vien iespējams. Un ne tikai no Bārbiju vai Lego Chima (vai kā nu to sauc), bet no TV reklāmām vispār, jo to rādītā realitāte ir tāda... šaubīga. Turklāt var arī bērnam pastāstīt, ka ar reklāmām kāds mums mēģina uzspiest savu gribu, un tas nav forši. Man, protams, viegli runāt, jo TV bērni redz tikai pie vecvecākiem (tātad ne ikdienā), turklāt arī bērnudārzs ir tāds, kurā bārbijas, keni, supervaroņi un tamlīdzīgi tipi netiek ielaisti.
Bet ir arī skaidrs, ka bērnam par reklāmu redzēšanu/neredzēšanu svarīgāks ir tas, ko viņš redz savos vecākos. Un vismaz man tā ir nepārtraukta cīņa ar sevi - lai maniem bērniem būtu mamma, ko es pati varētu uzskatīt par puslīdz sakarīgu.
Ieva Skrebele
pirms 6 gadiem
Man bērnība bija cīņa pret sabiedrību par savam tiesībām nebūt sievišķīgai. Kad man bija kādi 12 gadi, es sēdēju uz manai ģimenei piederošas dārza mājiņas jumta ar āmuru rokās un laboju jumtu. Garām ejošajai sievietei, protams, vajadzēja norādīt, ka šo darbu būtu jādara manam tēvam nevis man. Tas pats notika arī tad, kad es dārzā laboju žogu (raku bedres, lai nomainītu sapuvušos žoga stabus). Es vēl saprotu cilvēkus, kuri norāda, ka vairums meiteņu nav derīgas krāvēja darbam, bet nu strādāt ar āmuru un lāpstu var jebkurš cilvēks, neatkarīgi no dzimuma. Un man jau bērnībā ārkārtīgi patika šie „vīriešu darbi”, man tie arī ļoti padevās (atšķirībā no ēst gatavošanas un mājas tīrīšanas, ko es neieredzēju). Diemžēl daļa sabiedrības to nevarēja pieņemt.
Man nekad nepatika „meiteņu pasakas”, jo tajās princeses vienīgā labā īpašība bija viņas skaistums. Princese bija vārga un bezpalīdzīga un gaidīja, kad atnāks glābējs. Kad man bija 10 gadi es princešu pasaku vietā lasīju A. Dimā „Trīs musketierus” un fantazēju par paukošanu. Dažus gadus vēlāk, kad es beidzot sadūšojos pieteikties uz paukošanas nodarbībām, mamma mani centās no tā atrunāt – meitenei nepienākas staigāt apkārt ar pretinieka zobena atstātiem zilumiem.
Arī tagad (man ir 22 gadi) es joprojām cīnos par tiesībām nebūt sievišķīga. Man nepatīk lietot kosmētiku un rotaslietas, man nav ne mazākās vēlēšanās skūt kājas vai valkāt sievišķīgu apģērbu. Ik pa laikam kāds (biežāk gan kāda) norāda, ka es rīkojos nepareizi. Ja vīrietis staigā apkārt džinsu biksēs un vienkāršā džemperītī, kam mazliet pabalējusi krāsa, tad tas ir pašsaprotami. Ja es daru to pašu, mani kritizē. Savu interešu (un arī darba specifikas) dēļ man regulāri sanāk doties uz būvmateriālu veikaliem. Tur pārdevēji/konsultanti pret mani izturas citādāk nekā pret pircējiem, kuri ir vīrieši. Kaut vai nesen, kad prasīju pārdevējam blīvgumijas logam, viņš jokojot pajautāja, vai es grasos logu blīvēt ar blīvgumijām vai uzlīmītēm. Es jau saprotu, ka joks bija domāts labvēlīgs, bet tas vienalga kaitina.
Viestards
pirms 6 gadiem
Hičenss
pirms 6 gadiem
Hičenss
pirms 6 gadiem
Ieva An
pirms 6 gadiem
PĒC TĒMAS SAISTĪTI RAKSTI
Elīna Kolāte
0Lielās karjeras izvēles
Šaušalīgo Sivēna pazušanas stāstu risina veseli trīs izmeklētāji, kas atvasināti no vecākiem, vecvecākiem un paveciem garāmgājējiem labi pazīstamiem tēliem. Pat Džesika Flečere augšāmcēlusies un no apsūnojušiem atmiņu gaņģiem izvilkusi seriālu, ko bērnībā ģimenē saucām par "Murder pa kurder".
Agra Lieģe-Doležko
0Viena nedēļa janvārī
Manai meitai ir sešas nedēļas un sešas dienas, un mēs esam Gdaņskas bērnu slimnīcā, jo RSV vīruss, kuru viņai pielaida trīsgadīgais brālis, ir pārmeties uz plaušām; viņai ir grūti elpot. Pēc pirmajām pārbaudēm ir skaidrs, ka mājās nebrauksim un nāksies palikt slimnīcā vismaz dažas dienas.
Krišjānis Zeļģis
0Siltais jandāliņš
Rakstīt bērnu grāmatas ir visai bīstama nodarbe, ja izej ārpus "lācītis ar kaķīti spēlēja riču raču un dziedāja dziesmiņu" drošajām robežām. Vecāki ir trausls un satraukts pūlis, kas ātri var savu labvēlīgo vaigu arī novērst. Potenciālos skandālistus gan vēlos atvēsināt, jo "Jandāliņa" skandāla potenciālu vērtēju kā ļoti zemu.
Agra Lieģe-Doležko
0Izklausās drusku kā bute
Nešaubīgi, jebkura situācija, kuru raksturo grāmatu dedzināšana to satura dēļ, centieni panākt grāmatu izņemšanu no grāmatnīcām un bibliotēkām, draudi un citi mēģinājumi ietekmēt izdevniecības vai vēršanās varas iestādēs ar mērķi grāmatu izplatību apturēt, ir pamatīgs trauksmes zvans, kam vajadzētu pievērst uzmanību.
Anna Auziņa
0Tēvbūšanas pretruna
Kura gan no mums nevēlētos uz kādu laiku pazust no ieslodzījuma sadzīves grūtībās un nepārtrauktu bērnu prasību pildīšanā, lai tiktu galā ar savu identitāti? Es pati esmu palaikam līdzīgi pazudusi no mājām pašrealizācijas vai izklaides dēļ, atstājot bērnus vīram vai – vecākos bērnus – ļoti bieži arī maniem vecākiem.
Ar bērniem
05.12.2014
8
Dzimumu stereotipi caur rotaļām