Bērni dzīvo brīnumainākā pasaulē nekā pieaugušie – tajā no plastmasas lego klučiem rodas pilsētas, no saplēstām papīra strēmelēm piedzimst putniņi, bet rotaļu lācīši pirms gulētiešanas atdzīvojas. Lelles savukārt kļūst par mammām, frizierēm, skolotājām, medmāsām, un nav nejaušība, ka tās ir stereotipiskas "sieviešu" lomas un profesijas. 1986. gadā izglītības socioloģe Mārleina Lokhīda (Marlaine Lockheed) raksta, ka dzimumu segregācija bērnu rotaļās ir vienlaikus gan dzimumu stereotipu determinācija, gan arī sekas. [1] Šīs lomas bērni konstruē gan mājās, gan bērnudārzos, gan skolās, un rotaļas ir tikai viens no socializācijas aģentiem.
Pētījumi liecina, ka lomu spēles veicina bērnu radošumu, attīsta empātiju un rada sapratni par to, kā darbojas pasaule. Turklāt ir vērtīgākas un mazāk vērtīgas lomu spēles. Vērtīgāk būs, ja bērns iedomāsies, ka ir astronauts, nevis kosmosa kuģis, jo pirmajā gadījumā viņam būs jāiedomājas cilvēka rīcība, jāimitē tā un jāiedomājas sava rīcība attiecībā pret pārējiem komandas locekļiem. Tā ir reālās dzīves situāciju simulēšana. Ikdienā bērni nereti spēlē "mammās", kuras ikdienas rūpes ir bērnu nomierināšana, to piespiešana ēst vai apģērbties un dusmošanās par bērnu nepaklausību, – viņi visbiežāk caur rotaļām atdarina to cilvēku, kura rīcību spēj visvieglāk paredzēt. Šī prasme paredzēt, kā rīkosies cits cilvēks, palīdz bērnu ikdienas situāciju risināšanā. [2]
Šajā kontekstā leļļu Bārbiju jautājums ir ļoti polarizējošs, jo, no vienas puses, mazas meitenes tādā veidā spēlē vērtīgās lomu spēles, bet, no otras, – ir jābūt aklam, lai nepamanītu Bārbijas nedabiskās ķermeņa formas un tās piedāvāto stereotipisko un nu jau normalizēto skaistumu: būt tievai, garai, ar slaiku vidukli, palielām krūtīm un, vēlams, gaišiem matiem.
Diskusijās par Bārbijām ļoti bieži lielākais uzsvars tiek likts uz tās nereālistisko tievumu, stereotipisko skaistumu un dažādām mārketinga kļūdām, kas pierāda, ka, pat būdama programmētāja, viņa nav nekas cits kā vien glīta dekorācija [3] (skat. "Twitter.com" #FeministHackerBarbie). Līdzīgi kā jebkura rotaļlieta, arī šī ir apaugusi ar citiem produktiem – multfilmām, žurnāliem, karietēm un mašīnām. Multfilmas un žurnāli sižetiski koncentrējas ap sacensību starp meitenēm par puiša jeb Kena uzmanību, kā arī iepirkšanos un ballītēm kā centrālo dzīves pārdzīvojumu. Turklāt Bārbija ne ar ko netiek galā pati, viņai vienmēr ir vajadzīga puišu palīdzība.
Kad analizējam rotaļlietu un arī bērnu apģērbu produkcijas vidi, kurā atrodas vidējais mūsdienu bērns, daudz tiek apspriestas vecāku zināšanas par dzimumu stereotipu veidošanos (kas ne visu vecāku skatījumā ir kaut kas slikts) un bērnu zināšanas par mediju vidi (t.s. media literacy). Bērnu rotaļlietu reklāmas balstās dzimumu stereotipos – tās segreģē rotaļāšanās vidi, ierobežo intelektuālo izaugsmi un veicina seksistiskus stereotipus, kas tiem bērniem, kas nespēj iekļauties šajā "normalitātē", parasti beidzas ar apkārtējo bērnu mobingu.
Elizabete Svīta (Elizabeth Sweet), kas pēta bērnu rotaļlietu mārketingu, atzīmē, ka mūsdienās tas no stereotipu veidošanas skatpunkta ir daudz brutālāks, pat salīdzinot ar laikiem, kad dzimumu līdztiesība bija attīstības zemākajā punktā. [4] Piemēram, Bārbija pēc ražotāja "Mattel" saukļiem "var būt jebkas, kas viņa vēlas būt", tomēr viņai ir jānēsā rozā drēbes, jāpakļaujas skaistuma ideāliem un jāizmanto citi rozā ierīču un tehnikas komplekti, nevis tie, kurus mēs atrastu zēnu rotaļlietu nodaļā. Jā, meitenes iemācās, ka viņas var būt jebkas, izvēlēties jebkuru profesiju, tomēr viņas arī iemācās, ka ir jāatbilst konkrētam skaistuma standartam.
Melisa Atkinsa Vordija (Melissa Atkins Wardy) savā grāmatā "Redefining Girly" meklē atbildes uz to, kā vecākiem audzināt bērnus sabiedrībā, kurā tiek normalizēta jaunu meiteņu stereotipizācija un seksualizācija un kurā tas tiek darīts caur rotaļlietām un reklāmām. Reklāmas ir absolūti neregulēta vide, kas bērniem var radīt noteiktu priekšstatu par seksualitāti. Liela daļa reklāmu Latvijā nonāk tādas pašas, kādas tās ir radītas ASV vai Lielbritānijā. Manuprāt, vecākiem, kas satraucas par bērnu seksualizāciju, visupirms būtu jālobē bērnu rotaļlietu reklāmas tirgus pārraudzība.
Vecākiem būtu jānodrošina rotaļlietu dažādība – meitenēm piedāvājot iespēju rotaļāties ne tikai ar "meiteņu mantām", ar kurām tiek apgūtas mājsaimniecības un aprūpes prasmes, bet arī ar "puiku rotaļlietām", kur ir jākonstruē, jākrauj, jāplāno un jāizjauc. Bērniem ir jāapgūst abu veidu prasmes, tomēr nav viegli "piespiest" bērnu skatīties uz pretējā dzimuma rotaļlietu klāstu, jo caur reklāmām viņš jau ir apguvis, par ko viņam jāinteresējas un kas vispār ir interesanti.
Bārbijas jau gadu desmitiem ir pakļautas neskaitāmiem socioloģiskiem pētījumiem. Galu galā, tā ir viena no komerciāli veiksmīgākajām lellēm pasaulē – tā ir atrodama 99% ASV mājsaimniecību. [5] Bārbija ir ikona - tā nevarētu būt jebkura cita lelle. Vairākos pētījumos ir minēts, ka ultratievais ķermeņa tips, kuru simbolizē Bārbija, ir saistīts ar mazu meiteņu negatīvu attieksmi pret savu ķermeni un neveselīgiem ēšanas paradumiem. [6]
Amerikas Psihologu asociācija atzīmē, ka meitenes vecumā no pieciem līdz astoņiem gadiem, kas ikdienā spēlējas ar Bārbijām, ir vairāk neapmierinātas ar savu ķermeni nekā meitenes, kas ar šīm lellēm nespēlējas. Ko nozīmē būt neapmierinātam ar savu ķermeni? Tās ir negatīvas domas par savu ārējo izskatu un slikts sava ārējā izskata pašvērtējums, paralēli uzskatot, ka tieši ārējais izskats ir tas, kas nosaka personas vērtību. Sekas negatīvam ārējā izskata pašvērtējumam ir nomākts garastāvoklis un neveselīgi ēšanas ieradumi. Jāņem vērā, ka jaunām meitenēm ir grūti sadzīvot ar ne-tievu ķermeni ne tikai Bārbiju dēļ, arī visa apkārtējā vide – reklāmas, mediji, skolasbiedri un nereti arī vecāki – atgādina, ka tievs ir skaists. Interesanti, ka zēni neizrāda tik lielu vēlmi būt tieviem, kā to dara meitenes. Vēlme kļūt tievām meitenēm rodas, sākot no aptuveni 6 gadu vecuma. [7] Tātad, pirms meitenes sāks savas skolas gaitas, vecākiem ir jābūt gataviem sadzirdēt satraukumu nevis par draugiem, mācībām, pulciņiem, bet gan par to, ka meitene ir resna. Var uzskatīt, ka lelle Bārbija ir socializācijas aģents [8] – lelles pazīmes (tievums, skaistums) ir iedomu punkts, caur kuru bērns projicē sevi, savu ķermeni un iemācās sapratni par to, kas ir skaistums. Rotaļājoties ar lellēm, meitenes identificē sevi ar tām – viņa ir skaista, viņa var būt jebkas, un viņai vienmēr visi palīdzēs.
Bet vai risinājums, kā veicināt pozitīvu attieksmi pret savu ķermeni, ir dot meitenēm spēlēties ar resnākām lellēm? Šobrīd sabiedrībā patiesi pastāv spiediens uz to, lai Bārbijas kļūtu atbilstošākas realitātei. Piemēram, 2002. gadā ASV tika radīta lelle Emma, kuru atbalstīja ASV Diētas asociācija, sakot, ka šī lelle palīdz veidot veselīgu sava ķermeņa pašvērtējumu. Diemžēl, salīdzinot ar Bārbiju, tā izskatījās nevis pēc lelles, ar kuru meitene gribētu asociēties, bet gan pēc skolotājas stingrā kostīmā – tagad Emmas ir nopērkamas "eBay" par prieku kolekcionāriem, jo sabiedrības pieprasījums nebija pietiekams.
2014. gada laikā Nikolajs Lems (Nicholay Lamm) ir radījis vēl vienu Bārbijtipa lelli ar normāla cilvēka proporcijām un pazīmēm, kurai pusgada laikā savākti līdzekļi "Kickstarter" kampaņā. Lelle nosaukta par Lamiliju, un šobrīd to testē pirmie mazie amerikāņi. Pagaidām reklāmās rāda, ka bērniem tā lelle patīk. Lamilija izskatās kā parasta meitene, kura, atšķirībā no šaurpēdainās Bārbijas, spēj patstāvīgi stāvēt, tādēļ viņas darbību spektrs ir daudz plašāks. Arī lelles drēbes nav seksualizētas – tās ir tādas, ko ikdienā nēsātu ikviena parasta meitene. Papildus ar uzlīmju palīdzību iespējams lellei radīt strijas, nobrāzumus, rētas, vasaras raibumus un pumpas – kā jau īstam cilvēkam pienākas.
Bet vai tas darbosies? Pētījumi liecina – jo agrākā vecumā meitenes sāk spēlēties ar Bārbijām, jo spēcīgāk izpaužas viņu neapmierinātība ar savu ķermeni gan tuvākā, gan tālākā nākotnē. Piemēram, pētnieki atklāja, ka 5–8 gadus vecām meitenēm, spēlējoties ar Bārbijām, rodas neapmierinātība ar savu ārējo izskatu un ķermeņa svaru, savukārt, spēlējoties ar resnāko lelli Emmu, viņu apmierinātība ar savu ķermeni palika nemainīga. Tomēr, rādot lelli Emmu meitenēm, kas ir vecākas par 8 gadiem, izrādījās, ka viņas vēlas kļūt vēl tievākas nekā gadījumā, ja spēlētos ar Bārbijām. Spēlējoties ar Emmu, meitenes kļuva vēl neapmierinātākas ar savu pašreizējo ārējo izskatu un norādīja, ka baidās nebūt tievas arī tad, kad kļūs pieaugušas. Šajā vecumā ziņa par to, ka skaists ir tievs, jau ir nosēdusies meiteņu galvās. [9]
Neskatoties uz pētnieku neskaitāmajiem pierādījumiem, ka Bārbijas ir viens no daudziem iemesliem, kādēļ meitenēm ir ēšanas traucējumi un depresija, "Mattel" nav mainījuši savu darbības virzienu. Salīdzinoši nesen radītas Bratz lelles, kurām ir ne tikai ļoti tievs ķermenis, bet arī liela galva, bieza kosmētikas kārta un mākslīgi uzpūstas lūpas. Monster High ir kļuvušas vēl tievākas nekā Bratz, turklāt tās ir arī kļuvušas seksualizētākas.
Bērnu audzināšana ir grūts un sarežģīts darbs. Mēs visi gribam izaudzināt gudrus, spēcīgus, jaukus cilvēkus, kas zina, ka nozīmīgākais ir nevis ārējais izskats, bet gan iekšējā pasaule. Uz lelli Lamiliju es skatos kā uz sociālu komentāru, kas liek aizdomāties, kādu ziņojumu tādas modes lelles kā Bārbija un Monster High bērniem nodod. Grūti pateikt, vai pasaulē, kurā mediji meitenēm visu laiku atgādina, ka tieši ārējais izskats ir pats svarīgākais, viena lelle var kaut ko mainīt. Kamēr ne vecākiem, ne bērniem nav spējas kritiski patērēt medijus, analizēt savus kā patērētāju lēmumus, vienas lelles "uzbarošana" neko nemainīs. Kamēr mammas runās par tievēšanu kā savu vienīgo mērķi un uzbarošanos pielīdzinās pasaules galam, meitenes mācīsies, kas ir svarīgākais sasniegums dzīvē. Kamēr meitenes dzīvos Bārbiju pasaulē un neredzēs cita veida rotaļlietas, nekas nemainīsies. Tādēļ viena resnāka lelle ir tikai mazs solis, kuru varam spert, ja vēlamies izaudzināt meitas, kurām diēta nebūs dzīves centrālais mērķis.
[1] Lockheed, Marlaine E. (1986) Reshaping the social order: the case of gender segregation. Sex Roles, 14 (11-12), 617).
[2] Azar, B. The Power of Pretending.
[3] Macmillan, R. Feminist Hacker Barbie Is Just What Our Little Girls Need.
[4] Sweet, E. Guys and Dolls No More?.
[5] Rogers, A. (1999) Barbie culture. Thousand Oaks, CA: Sage.
[6] Thomson, J. K., Heinberg, L. J., Altabe, M., Tantleff-Dunn, S. (1999) Exacting beauty : theory assesment and treatment of body image disturbance. Washington, DC: American Psychological Association.
[7] Lowes, J., Tiggermann, M. (2003) Body dissatisfaction, dieting aware-ness, and the impact of parental influenceon young children. British Journal of Health Psychology, 8.
[8] Dittmar, H. (1992) The social psychology of material possessions: To have is to be. New York: St Martins Press.
[9] Dittmar E., Halliwell E. (2006) Does Barbie Make Girls Want to be Thin? The Effect of Experimental Exposure to Images of Dolls on the Body Image. University of Sussex, Developmental Psychology, Vol 42, 283-292.
8