Ir cilvēki, kuri labi atceras sapņus. Man tie lielākoties izgaist no apziņas pāris mirkļus pēc pamošanās. Bet šonakt murgoju un ik pa laikam modos augšā, turklāt murgi, kuru dēļ pamodos, fragmentāri iespiedušies atmiņā. Vispirms satrūkos, kad sapnī likās, ka esmu aizmirsis uzrakstīt šo sleju un aizgājis gulēt. Pamodos un sapratu, ka nekas nav nokavēts, vēl diena priekšā. Tomēr slejas rakstīšanas tēma kaut kā turpinājās, turklāt sajūdzās ar slepkavības ainu – parāvis aiz auklas, es novilku no automašīnas pārsegu un tur bija mirusi sieviete. Pamodos vēlreiz. Pēc tam aizmigu atkal un nokļuvu konferencē – atceros, ka sēdēju zālē, bet man aizrādīja, ka tiem, kuri uzstājas, jāsēž balkonā, bet, kad uzkāpu balkonā, gaismā nāca mana saistība ar sievietes slepkavību, kas man atkal lika pamosties.
Nekā eksotiska šajā sapnī nebija. Sleja bija jāraksta, pagājušajā nedēļā piedalījos konferencē, un nākamnedēļ jābrauc uz vēl vienu, turklāt uzstāšanās teksts vēl nav gatavs. Tā vietā, lai iepriekšējā dienā rakstītu sleju vai gatavotos konferencei, noskatījos divas kriminālfilmas. Es droši vien esmu viens no retajiem, kuriem patīk, ka "Netflix" savā piedāvājumā salicis 50. un 60. gadu detektīvus un spiegu filmas, man pat ar tiem ir par maz, tāpēc "YouTube" uzmeklēju vēl citas – šoreiz skatījos angļu "Safīra" (1959) un ungāru "Aizdomās turami visi" (1971) – abu atrisinājums sagādāja vilšanos un abās tika izmeklēta jaunas sievietes slepkavība.
Mana psiholoģiskā pasaule, manuprāt, ir diezgan nabadzīga, katrā ziņā tā man šķiet nabadzīgāka un mazāk interesanta nekā pārējā pasaule. Iespējams, tāpēc psiholoģija un tai skaitā psihoanalīze mani mazāk interesējušas nekā, piemēram, vēsture vai socioloģija. Bet varbūt tā ir kāda sociopātisku tendenču izpausme. Skaidrs, ka labs psihologs pēta nevis sevi, bet citus, tomēr kaut kādai interesei par "iekšējo pasauli" ir jābūt.
Pēdējā laikā mana interese par psiholoģiju tomēr ir pieaugusi, jo arvien biežāk esmu spiests atzīt, ka indivīdu psiholoģijai ir nozīme pārindividuālos procesos. Teiksim, mēģināt saprast vēstures notikumus vai kultūras parādības, ignorējot psiholoģiju, nozīmē tos stipri vienkāršot un atbilstoši ļauties visādu malduguņu vilinājumiem. To pašu gan var teikt arī par mēģinājumiem visu psiholoģizēt – man ir aizdomas, ka izplatītā un medijos popularizētā vēlme "saprast sevi" ir radiniece, piemēram, sazvērestības teorijām – ja tu uzskati, ka tev nekas nav jāzina no fizikas, ekonomikas, socioloģijas, vēstures, vajag tikai spēt "ieklausīties sevī", tad nav brīnums, ka sarežģīti procesi, kurus tu nesaproti, varētu šķist kādu konkrētu personu ļaunā rakstura, interešu, viltības izraisīti.
Oto Ranka (1884–1939) darbs "Dzimšanas trauma" (1923), ko Igora Šuvajeva tulkojumā nupat klajā laidusi izdevniecība "Zinātne", ir pamācošs abos minētajos aspektos – viņa domas vēriens liek aizdomāties par cilvēka un civilizācijas iesakņotību psihes procesos, vienlaikus Ranks sarunā arī mazliet par daudz – viņš dzimšanas traumas klātbūtni saskata bailēs no tumsas un dzīvniekiem, bērnu paražā spēlēt dakterus un pacientus, raksturu atšķirībās, sengrieķu natūrfilozofijā, Sfinksas tēlā, Sokrata iztaujāšanā un "vecmātes mākslā", cerībās uz nemirstību un Kristus krustā sišanas mītā. Vismaz tekstā minētais pamatojums nešķiet pietiekams, lai nonāktu pie šādiem grandioziem secinājumiem. Jāpiebilst, ka šis darbs bija arī būtisks faktors Ranka attiecību pārrāvumam ar viņa kolēģiem – psihoanalīzes skolas izveidotāju Zigmundu Freidu, kura protežē un asistents Ranks ilgu laiku bija, un Freidam pietuvināto pētnieku pulciņu.
Grāmatas pamatā ir tēze, ka piedzimšana zīdainim ir traumatiska pieredze. Nevis vienkārši traumatiska pieredze, bet visu traumu trauma – "pirmtrauma", kas ir mūsu neapzinātā kodols un saknes mūsu bailēm un iekārēm. Turklāt šī trauma nepazūd – "pirmizstūmums" ietekmē visus cilvēkus bez izņēmuma no dzimšanas līdz nāvei. Ir cilvēki, kuri ar to prot vairāk vai mazāk sadzīvot un tādā ziņā to pārvarēt, piemēram, seksuālajā apmierinājumā vai filozofijā, bet ir arī indivīdi, kuriem šī trauma rada fobijas vai psihosomatiskas kaites, atbilstoši graujot viņu "veiktspēju". Terapeitiskajā stratēģijā šajos gadījumos ir mēģināt pacientā veicināt traumu aizvietojošo pieredzi, ļaujot nosacīti no jauna pārdzīvot piedzimšanu un izstumšanu no mātes dzemdes.
Kā jau minēju, Ranks iet tālāk un nepaliek indivīda līmenī. Viņaprāt, visa mūsu kultūra ir piesātināta ar atsaucēm uz šo pieredzi un dzimšanas trauma būtībā ir visas cilvēces trauma. "Gadu tūkstošiem" tā radījusi dažādus "kultūrpielāgojumus" – mītus, reliģiju, mākslu, filozofiju –, kas dažādos veidos mēģina piejaucēt zaudējumu, ko piedzīvojam, kad zaudējam mātes dzemdes komfortu, un piespēlē paraugus, kas ļauj pārvarēt vēlmi atgriezties infantilajā, "uterālajā" stāvoklī, lai gan zināmā mērā šie mēģinājumi ir un paliek "veltīgi".
No vienas puses, Ranka apgalvojumiem par dzimšanas traumas fundamentālo ietekmi ir tā pati problēma, kas psihoanalīzei kopumā un uz ko daudzi ir norādījuši. Proti, tās pieņēmumi un secinājumi formulēti veidā, kurus grūti pārbaudīt. Piemēram, mums praktiski nav iespējams piekļūt dzimstoša bērna izjūtām – mēs varam tikai mēģināt tās iztēloties, bet būtu kļūdaini iedomāties, ka tas, ko mēs iztēlojamies, patiešām ir adekvāts. Ranks apgalvo, ka vecākie bērni izjūt skaudību pret mazo brālīti vai māsiņu, jo tie ir realizējuši viņu vēlmi atgriezties mātes ķermenī un "aizsprostojuši" viņiem ceļu uz atgriešanos. OK, bet ko darīt ar citiem bērnu konkurences skaidrojumiem – kas to padara pārliecinošāku? Sengrieķu filozofi raksta par esošā pirmsākumu, un Platons dzimumdziņu skaidro ar vēlmi atgūt zaudēto vienotību. OK, bet kāpēc ignorēt teiktā filozofisko kontekstu? Tipisks piemērs bija Ranka skaidrojums bailēm no dzīvniekiem – vismaz atsevišķos gadījumos bērni (un arī pieaugušie) var baidīties no lieliem un maziem dzīvniekiem, plēsējiem un zālēdājiem. Pēc Ranka domām, šādas bailes saistītas ar dzimšanas traumu, bet katram gadījumam tiek piemeklēts cits skaidrojums: no lielajiem zālēdājiem baidās tāpēc, ka tie liek domāt par grūtniecību, no mazajiem – jo tie var pazust mazos caurumos zemē, tādējādi "pauž pilnīgi piepildītu vēlmi atgriezties mātišķajā paslēptuvē" (17. lpp.). Proti, visus skaidrojumus vieno tikai vēlme piesaistīt teorijai. Tieši vieglums, ar kādu viņš izskaidro visu – no Sokrata līdz bailēm no pelēm –, padara šos skaidrojumus aizdomīgus. Turklāt izvērstu pamatojumu vietā Ranks mīl mētāties ar vārdiem "nepārprotami parādījuši", "acīmredzami" u. tml. Klasisks piemērs – "homoseksualitāte laikam iekļaujas šādā uzskatā; vīrietim tā visnotaļ acīmredzami sakņojas riebumā pret sieviešu ģenitālijām no ciešās saistības ar dzimšanas šoku dēļ" (30. lpp.). Interesanti, kādā ziņā tas ir acīmredzami? Un šeit vecais joks ar psihoanalīzei raksturīgajiem nefalsificējamiem apgalvojumiem, par kuriem savā laikā rakstīja Karls Popers, – ja kāds homoseksuālis teiktu, ka viņam tā nav, psihoanalītiķis varētu viegli atbildēt, ka ir, viņš tikai to neapzinās.
Tomēr tas, ka apgalvojums nav pārbaudāms, nenozīmē, ka tas ir aplams. Vienkārši lasītājam ir jāapzinās, ka teksts, kas šeit tiek piedāvāts, nav pēdējā patiesība, ko mehāniski atkārtot, bet noteikta teorētiska rāmja piedāvājums un interpretācija. Es pat teiktu, ka Ranka tekstā interesantākais ir nevis tas, kā viņš interpretē, bet tas, ko viņš uzskata par tādu, kam vajadzīga interpretācija. Tas ir tas pats zinātnieka gars, kas liek fiziķim uzdot jautājumus: kāpēc āboli krīt virzienā uz zemi un kāpēc sniegpārsliņām ir tāda forma? Kāpēc mēs baidāmies no govīm? Kāpēc baidāmies no tumsas? Kāpēc brāļi un māsas apskauž viens otru? Kāpēc grieķu filozofus interesēja jautājums par pirmsākumiem? Kāpēc daļa cilvēku ir homoseksuāli? Daži no šiem jautājumiem šobrīd ir plaši apspriesti, bet nebija 20. gadsimta sākumā, tas vien ir psihoanalīzes nopelns, bet daļa no Ranka uzdotajiem jautājumiem vēl aizvien pārsteidz. Izaicinoša grāmata.
3