"Izglītība nav priekš nabagiem," mēdz sacīt mans kolēģis izglītības sociologs Miķelis Grīviņš. Bērnu vecāki to labi zina: lai arī praktiski visu līmeņu izglītību Latvijā iespējams iegūt bez maksas, "bez maksas" neattiecas uz burtnīcām, grāmatām, bērnu ēdināšanu, vadāšanu uz skolu un atpakaļ, pagarināto dienu, sūtīšanu mākslas un mūzikas skolās utt. Ja vecākiem vai bērniem ir vēlme pēc kādas īpašas skolas, piemēram, ar sporta vai matemātikas specializāciju, un tā neatrodas viņu mikrorajonā, pilsētā, pagastā, novadā vai valstī, to, visdrīzāk, varēs atļauties tikai pārtikušu vai turīgu vecāku bērni.
Līdzīgs ir stāsts par Dziesmu svētkiem, visas tautas "vissvētākajiem svētkiem", kā tos atklāšanas ceremonijā nodēvēja kultūras ministre Žaneta Jaunzeme-Grende. Kopš padomju laikiem Latvijā ir iedibināta tradīcija, ka māksliniecisko pašdarbību, ieskaitot Dziesmu svētku procesu, praktiski uztur valsts un pašvaldības. Iedzīvotāji bez maksas var iet un darboties teju 500 pašvaldību uzturētos kultūras centros (kultūras namos, tautas namos, saieta namos) – dziedāt koros, dejot tautas deju ansambļos, līnijdeju kolektīvos, spēlēt amatierteātri utt.
Mums ir pieejams kultūras nams, skola vai cits pašvaldības nams, kurā bez maksas varam mēģināt. Pašvaldība kopā ar valsti nodrošina arī profesionālu kolektīva vadītāju, muzikālajiem kolektīviem – vēl arī koncertmeistaru. Kultūras namā ir inventārs, piemēram, instrumenti, skatuves tērpi. Kad būs kārtējie Dziesmu un deju svētki, pašvaldība sagādās autobusu, kas kolektīvu nogādās uz Rīgu un atpakaļ, arī palikšana Rīgā būs bez maksas, tāpat kā sabiedriskais transports un ēdināšana (Dziesmu un deju svētku likums, 6. un 9. pants).
Tomēr, pat ja tu dejo vai dziedi kolektīvā, kas darbojas kultūras namā un par to nav jāmaksā, tāpat kā izglītības gadījumā, tev var būt salīdzinoši nopietni izdevumi par šo savu vaļasprieku. Piemēram, ja tu dzīvo vairāku kilometru, varbūt pat dažu desmitu, attālumā no kultūras nama, lai reizi nedēļā vai biežāk nokļūtu uz mēģinājumiem, tev visdrīzāk ir jābūt auto (un naudai benzīnam); tev jābūt brīviem līdzekļiem biedru naudai, kā arī kolektīva ekskursijām, tai skaitā braucieniem uz dažādiem dziesmu/deju saietiem, festivāliem, konkursiem (ne vienmēr un ne visus izdevumus sedz pašvaldība). Koristiem un dejotājiem ar savu naudu ir jāpiedalās pastalu, valnīšu, tautisko kreklu, jostu, sakšu, villaiņu, bikšu un brunču pirkšanā (reti kura pašvaldība sedz visus tautu tērpa izdevumus). "Aušanas darbnīcu piedāvājums par tautastērpu ir no aptuveni 200 latiem (vienkāršāka materiāla) līdz pat vairākiem tūkstošiem latu." ("Balansējot starp naudu un kvalitāti", Ilva Misiņa, 13.07.2012.)
Braucot uzstāties Dziesmu un deju svētkos, Baltikā vai kādā "ārvalstu tūrē", mājas ir jāatstāj vismaz uz dažām dienām. Vai tu to vari, ja tev mājās ir bērni, saimniecība, darbs? Jā, ja vari atļauties ņemt bezalgas atvaļinājumu, ja tev ir kāds, ko atstāt savā vietā vai arī ja tu vari kādam par to samaksāt. Līdzīgi ir ar Dziesmu svētku apmeklēšanu, pat neņemot vērā to, ka iegādāties biļetes uz galvenajiem pasākumiem ir ļoti grūti un tas nav lēti. Tev jāpamet mājas uz vismaz divām dienām, jāmeklē (jāpērk) naktsmājas Rīgā.
Socioloģiskie pētījumi to skaidri parāda – naskākie Dziesmu svētku apmeklētāji ir turīgākie un labāk izglītotie iedzīvotāji, un drīzāk rīdzinieki, nevis laucinieki. Tāda pat sakarība atklājas, analizējot pašdarbniekus: koros un deju kolektīvos darbojas tā tautas daļa, kas ir vislabāk izglītota un kurai pietiek naudas šādam hobijam, kā arī tā, kas ir jaunāka (skat., piemēram, pētījumus profesora Tāļa Tisenkopfa vadībā "Dziesmu svētki mainīgā sociālā vidē" [2002] un "Dziesmu un deju svētki mainīgā sociālā vidē" [2007]).
Pārspīlēts, bet tai pat laikā zīmīgs ir gadījums ar t.s. "kungu sarakstu" – bezmaksas ielūgumu dalīšanu VIP viesiem uz Dziesmu svētku noslēguma koncertu (skat. Lato Lapsas komentāru "Glamūrā ferma pošas uz dziesmusvētkiem", 09.04.2013.). Varētu saprast, ja viņiem tiek rezervētas biļetetes, bet jāizpērk tās ir pašiem – par viņu statusam un godam atbilstošām cenām. Tai pat laikā pašdarbnieki (svētku dalībnieki un galvenie to veidotāji) paliek bez šādas iespējas – izpirkt kādu rezervētu biļeti mammai vai draugam.
Ziemsvētkos un citās lielajās baznīcas dienās ir tradīcija atcerēties un parūpēties par tiem, kuri paši nevar atļauties to, ko var citi. Domāju, ka ne tikai Dziesmu svētku laikā, bet visā Dziesmu svētku procesā būtu jāatceras un īpaši jārūpējas par tiem, kas paliek ārpus šiem svētkiem, ārpus koriem, deju kolektīviem. Katrs pagasts un pilsēta tikai iegūtu, ja to kultūras namu kolektīvos darbotos ne tikai vietējā inteliģence un pārtikušāku ģimeņu cilvēki. Pašdarbības un Dziesmu svētku virsuzdevums nav tikai simboliska (it kā visas) tautas kopā saukšana un saliedēšana reizi piecos gados, tai jābūt ikdienai, no kuras nedrīkstētu būt izslēgta ne tikai Latvijas iedzīvotāju nabadzīgā piektdaļa ("Iedzīvotāju īpatsvars (procentos) zem izraudzītā nabadzības riska sliekšņa", 22.05.2013), bet arī nelatvieši, gados vecāki cilvēki, attālāko novadu iedzīvotāji.
0