Recenzija
03.09.2013

Dziesmas no piejūras dārza

Komentē
1
Saglabā

ImagePar Rafaela Alberti dzejoļu krājumu "Jūrnieks uz sauszemes". Izdevniecība "Liels un Mazs", 2013. Tulkojis Leons Briedis.

Rafaels Alberti šo dzejoļu krājumu ir sarakstījis 19 gadu vecumā, būdams tuberkolozes piesiets gultai. Tā ir apburoša grāmata ar dzidru skaņu, kura ir rakstīta nevis ar domām par tirāžu vai honorāru, bet ar patiesām sirds ilgām un nepiespiestību.

Sākotnēji, izlasot šo grāmatu kopā ar Alisi Lī (gandrīz 6 gadi), es apjuku. Alise Lī gan ļoti iztēlojās un uzzināja dažādus jaunu parādību nosaukumus, piemēram, "matrožu bikses", "aļģes", "kalmārs" u.c., bet es nesapratu, kas ir šīs grāmatas mērķauditorija un, godīgi sakot, arī to, kāpēc izdevniecība "Liels un mazs" ir uzdrošinājušies laist klajā kaut ko tik dīvainu. Turpinot šo dzejoļu krājumu lasīt, es aptvēru, ka ir jāizdod tieši tādas grāmatas, kuru ietekmes spēks nav izmērāms ne skaitļos un nav arī tik skaidri noformulējams vārdos. Ir dažas grāmatas, kuras ir jāpublicē, lai tādas būtu, tāpēc liels paldies "Liels un mazs" par šo uzdrošināšanos. Tomēr šo pārdomu laikā es gribētu mēģināt atbildēt uz jautājumu, kādai mērķauditorijai visvairāk varētu palīdzēt vai patikt "Jūrnieks uz sauszemes".

Manuprāt, tā ir laba grāmata pusaudžiem, kuri ir tajā dzīves periodā, kad jāizliekas, ka ne tikai neko nelasa, bet faktiski lasīt nemāk, jo tas ir mietpilsonisms. Tas ir laiks, kad ar draugiem ir jāiet uz kinoteātri, jāsēž pēdējās rindās un mirklī, kad varoņi uz ekrāna skūpstās, ir skaļi jārēc un jāšmakstina.

Grāmatas dzejoļi ir maigi un meditatīvi – tie var palīdzēt elpot satrauktiem pusaudžu prātiem, kuriem nākas saskarties ar aizvien uzbāzīgākiem realitātes apliecinājumiem, ka viņiem nepieder skumju monopols. Tomēr dzejoļi nav sentimentāli, tie nopietni runā, piemēram, par mirušo jūru un nāvi: "mirusī jūra".

Man lasot ienāca prātā, ka tā ir diezgan piemērota lasāmviela latviešiem kā nācijai – pusaugu nācijai, kura dzīvo pie jūras un sāk sevī apjaust savu galīgumu. Šīs rindas no dzejoļiem, manuprāt, ietver sevī kaut kādu latviskuma kodu: "Katru nakti pie manis nāk paisums, lai manu sirdi uz jūru aiznestu", "pavasaris pa trapu tūdaļ kāps lejup jau!", "gribu pa viļņiem skriet basiņām", "ja ausmu no padebešiem neesmu dabūjis – sadabūšu!", "spītējot vētrām, drīz es došos pa jūrām, rūgtām kā piparmētrām!", "tik nezinu: vai tie baznīcu torņi, vai kuģa masti.." u.c. Varbūt jūras tuvums palīdz cilvēkiem apjaust savu bezgalīgumu, bet vienlaikus apvelta ar neizlēmīgumu, kurš tāds izskatās, skatoties cilvēku pasaules acīm? Varbūt mums vajag apzināties savu tieksmi uz melanholiju kā resursu un pārtraukt vainot lielos un stipros ("vecākus, slimību"), un sākt stāstīt savus skumju stāstus par to, cik skaista ir mūsu zeme un mūsu sapņi?

"Jūrnieks uz sauszemes" ir grāmata, kas elpo citas pasaules ilgas - citas, labākas pasaules skumjas. Tie ir dzejoļi, kas sarakstīti starp Pirmo un Otro pasaules karu valstī, kura tiešā karadarbībā netika iesaistīta. Šie dzejoļi ir rakstīti kā sapnī, dzīvojot ilūzijās vai apzināti, ignorējot domu par pasaules ļaunumu. Zinot par jūras braucējiem, bet nelaižot sevī domas, ka viņi brauc laupīt un mēdz nogalināt ieziemiešus. Tā ir pasaule, kurā miegs ir maigs, dzīve ir bezgalīga, jūra ir mīlestības aukle. Šos dzejoļus, iespējams, vajag lasīt cilvēkiem, kas izdzīvos pēc nākamā pasaules kara, lai atrastu vārdus, ar kuriem veidot pasauli – tādu pasauli, kurā ir iespējams dzīvot.

Man šķiet, ka ideja par pasauli, kuras pamatā ir konkurence un uzvara kā veiksmīgas dzīves apliecinājums, ir bankrotējusi. Ir ļoti grūti vispār kaut ko darīt, uzzinot, piemēram, par ķīmisko ieroču lietošanu Damaskā. Bet dzīve turpinās, un ir jādzīvo. Tikai nav skaidrs – kā. Tieši tāpēc jau tagad un vistuvākajā laikā vēl būs vajadzīgas tādas grāmatas kā "Jūrnieks uz sauszemes", kuras, šķiet, it kā iznirušas no kādas zeltainas gaismas un par kurām vispār ir grūti kaut ko pateikt. Grāmatas, kuras nav rakstītas, balstoties uz tradicionālajām Aristoteļa loģikas premisām un kuras nenes sevī gribas maksimu kā līdzpārdzīvojuma radītāju. Jo to mēs esam sačakarējuši. Gribas brīvību. Ļoti grūti saprast, kā dzīvot ar gribas brīvību 2013. gadā un nebūt līdzatbildīgiem par to, kas notiek Sīrijā, Palestīnā, Irākā, Afganistānā, Ruandā, Krievijā, Amerikā, Latvijā u.c. Kā dzīvot pēc tam, kad apzinies savu līdzatbildību? Un tad varbūt šajās lielajās skumjās tu vari lasīt skaistu dzejoļu grāmatu, kuru sarakstījis Rafaels Alberti, būdams slims ar tuberkulozi un ļoti ilgodamies pēc jūras.

Sievietes jeb pretējais dzimums arī dzejoļos ir tieši tik nereālistisks, kā jau tas pusaudžu vecumā pieklājas. "Sēž meitene – koša kā roze", "mīļotā", "dārzniecīte", "zemūdens dārzu līgaviņa", "šuvējiņa", "mazā māsiņa" u.c. Dzejoļos nav ne kripatiņas mizogīnijas, tie ir rakstīti it kā pirms laika, kad mēs uzzinājām, ko viens cilvēks var otram nodarīt. Un es domāju, ka tieši tāpēc mēs varam to lasīt un mācīties dzīvot it kā par jaunu.

Mēs varam šo grāmatu lasīt, ilgojoties pēc pasaules, kurā mēs nezinātu neko par pirātu dzīves ēnas pusēm. Tur ir zelta kurpītes, kurās iebērtas mandeles, jūras, rūgtas kā piparmētras, zivtiņas žiglas, meitenītes, sniegbaltītes, saimniecītes, dārzniecītes, pavasaris, kurš kāpj lejup pa trapu utt.

Kopā ar skaistajām Gitas Treices ilustrācijām grāmatas lasīšana ir kaut kas līdzīgs ieiešanai dārzā, kur var apsēsties šūpuļtīklā un klausīties, kā kaut kur tālumā žūžo jūra. Iespējams, tāda atelpa ir pat ļoti nepieciešama. Tomēr ir skaidrs – ja iziet no dārza, nāksies ieraudzīt, kā pa šoseju otrpus dārzam brauc tanki. Turklāt dārznieks, kurš savos dzejoļos gan pieminējis torpēdkuģa matrožus, negaisus un degošu jūru, tomēr, ieraugot realitātes šausmas, iespējams, zaudētu valodu. Bet iespējams ir vēl kaut kas kas, un tas, manuprāt, ir šīs grāmatas lielais nopelns – pateicoties viņa radītajam dārzam, rastos ļaudis, kas gribētu veidot paši savus un nemācītos vadīt tankus. Pat ja tā būtu pati pelnošākā un populārākā profesija.

Inga Gaile

Inga Gaile ir rakstniece, dzejniece un dramaturģe. Romānu "Rakstītāja", "Skaistās", "Stikli" u.c., dzejoļu krājumu "Migla", "raudāt nedrīkst smieties" u.c., lugu "Āda", "Mūsu Silvija debesīs" u.c. aut...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!