Pirms nedēļas biju Viļņā, lai beidzot noskatītos lietuviešu laikmetīgo operu "Saule un jūra", kas pirms dažiem gadiem ieguva 58. Venēcijas mākslas biennāles galveno balvu un kopš tā laika apceļo pasauli. Izrāde notiek daudzstāvu autostāvvietā, nostatus no pilsētas centra, un skatītāju rindas izvietotas spirālveidā, aizvijoties vairāku desmitu metru augstumā virs spēles laukuma. Tālu lejā, tumsas ieskauta, redzama baltu smilšu pludmale, ko apspīd mākslīga saule. Laiskas un skaistas sievietes guļ sauļošanās krēslos, padzīvojis pāris ieziež viens otru ar pretiedeguma krēmu, garlaikoti atpūtnieki pēta telefonus, bērni ceļ smilšu pilis, un apkārt skraida suņi, klusu skan viļņu šalkoņa un bērnu smiekli. Cilvēkiem ir dažāda ādas krāsa, seksuālā orientācija, vecums, ķermeņa uzbūve un sociālais statuss. Laiku pa laikam kāds no viņiem iedziedas, dziesmas nesteidzīgi pārlido telpu kā kaijas zilās un tukšās jūlija debesīs. Nekas īsti nenotiek. Tikko ienākušai no decembra aukstuma un sniega man tas atgādina dīvainu, bet skaistu un savādi nomierinošu muzeja diorāmu, un, šķiet, tā nav nejaušība.
Esmu vairākkārt domājusi par to, kādiem līdzekļiem māksla varētu runāt par klimata pārmaiņām. Manuprāt, tas ir ārkārtīgi sarežģīts uzdevums – cilvēkus ir nogurdinājis alarmisms un problēmas mērogs: psiholoģiskie mehānismi un izdzīvošanas instinkts liek mobilizēties tuvu un saprotamu, nevis lēnu un visaptverošu draudu priekšā, kas prasa pārāk sarežģītus risinājumus. Arī klimata pārmaiņu vizuālie kodi ar vientuļiem polārlāčiem uz dreifējošiem ledus bluķiem šķiet zaudējuši iedarbības spēku. Kas varētu būt tas satriecošais mākslas tēls, kas atjaunotu sajūtu par šīs situācijas eksistenciālo dabu? Vai tāds ir iespējams?
Taču "Saule un jūra" mani ved pavisam citā virzienā. Par spīti tam, ka žanriski tā nodēvēta par operu un tematiski runā par klimata pārmaiņām, izrādē nav dramatisku, didaktisku āriju par mirstošu planētu. Patiesībā klimata pārmaiņu izpausmes tajā vispār pieminētas ļoti maz un dziedāts tiek par lietām, par ko, guļot pludmalē, varētu domāt ikviens no mums: darbaholiķis dzied par savu nogurumu, sieviete – par netīro pludmali un skaļajiem atpūtniekiem, divi jauni mīlētāji – par lidojumu nākamajā rītā un drīzo šķiršanos. Un laiku pa laikam par to, ka saule karsē arvien neizturamāk, debesis ir neredzēti, nogurdinoši zilas, jūra skaisti vizuļo svešādās krāsās un saulē atspīd spilgti baltie mirušā koraļļu rifa kauli. Mūzika ir maiga un lēna, izrādes ritms un toņkārta līdzinās viļņu šalkoņai. Apokalipse ir skaista kā fon Trīra "Melanholijā", un mēs to sagaidām ļoti cilvēciski – aizņemti ar savu dzīvi. Varbūt esmu nākotnē un diorāma, uz ko raugos, atveido cilvēkus 2022. gadā: drusku naivus, laiskus, nogurušus un laimīgi nezinošus brīdī, kad vēl varēja kaut ko mainīt.
Izejot atpakaļ sniegotajā Viļņā, daudz domāju par to, kāpēc manā pieredzē šis ir jaudīgākais mākslas darbs par klimata pārmaiņām. Varbūt tāpēc, ka tas ļoti godīgi un iejūtīgi pavērš lēcu uz problēmas cilvēcisko seju. Varbūt tāpēc, ka nenosodot uzsver mūsu bērnišķību un trauslumu, naivo optimismu, nevis ļaunu vienaldzību kā cēloni. Katrā ziņā ceļš cauri putenim atpakaļ uz viesnīcu ir par kripatu siltāks.
0