Ar šo eseju uzsākam rakstu sēriju "Visjaunāko laiku vēsture", kurā 12 autori atskatīsies uz spilgtākajiem notikumiem 90. gadu Latvijas kultūrtelpā un to, kā tie ietekmējuši vai (pretēji) pagaisuši bez pēdām mūsdienās.
Deviņdesmitos gadus sagaidīju un piedzīvoju dziļos laukos, kurp savulaik, absolvējusi pedagoģisko institūtu, pēc sadales tiku nosūtīta strādāt bērnudārzā. Tas bija viens traks un brīnišķīgs laiks. Īsā laikā piedzīvojām notikumus, par kuriem bijām tikai lasījuši grāmatās vai mācījušies vēstures stundās, nedomājot, ka jelkad dzīvē nāksies ko līdzīgu izbaudīt uz savas ādas. Mums ļoti paveicās, ka iekārtas nomainījās bez kara, gandrīz bez asinsizliešanas. Mana paaudze izauga Brežņeva [1] attīstītajā sociālismā, kuram, atbilstoši tā laika vadlīnijām, tūlīt, tūlīt būtu jāpārtop komunismā. Nacionālajā enciklopēdijā minēts: "Pēc Staļina nāves 20. gs. 60.–80. gados PSRS, nespējot izveidot utopisko komunistisko sabiedrību, ieviesa apzīmējumu "attīstītais sociālisms" (šis periods PSRS tiek apzīmēts arī kā "stagnācija") kā pārejas stadiju no sociālisma uz komunismu." Vārdu sakot, valsts iekārta kā nevarības apliecinājums.
Astoņdesmitie gadi atnesa sajūtu, ka nekas nav mūžīgs. Arī ne komunisma gaidīšana. Neiedziļinoties sīkumos, gan dabiskas un likumsakarīgas, gan negaidītas pārmaiņas PSRS un sociālistiskā bloka valstīs nāca viena pēc otras. Brežņeva nāve. Nākamā partijas un valsts vadītāja Andropova komandantrežīms ar cīņu pret korupciju un cilvēku tvarstīšanu uz ielas, kinoteātros un kafejnīcās. Andropovs mira pēc viena gada varas postenī. Nākamais – Čerņenko, kurš, jau uzsākot darbu amatā, izskatījās pēc nelaiķa un arī nomira pēc gada. Ja Brežņeva nāve pēc divdesmit varas gadiem pilsoni parasto sabiedēja – kas nu būs? –, tad abas nākamās jau šķita kā valsts mēroga farss. Gorbačovs savu laiku sāka ar cīņu pret alkoholismu. Šņabenē varēja dabūt pa divām pudelēm uz galviņu, rindas stiepās kvartāla garumā, bet dzert drīkstēja tikai tur, kur neviens neredz. Pudele kļuva par valūtu. Toties kandžas aparāts stāvēja gandrīz katra dzīvokļa pieliekamajā kambarī un ballītēs visi piepeši sāka ierasties bez pudelēm (tās ņemt līdzi nedrīkstēja), bet ar karstu kafiju termosos. Ļoti karstu kafiju. Pēc pāris gadiem, aizrāvies ar perestroiku, Gorbačovs alkohola pārdošanas un lietošanas ierobežojumus atcēla, taču pa to laiku sociālisms bija "attīstījies" līdz savam augstākajam punktam – līdz līmenim, kad pat elementāras pārtikas un ikdienas nepieciešamības preces veikalu plauktos vairs nebija atrodamas, bet 1989. gadā parādījās pirmais brīnums, par kuru līdz tam bija lasīts tikai grāmatās par Ļeņingradas blokādi, – pārtikas un pirmās nepieciešamības preču (tai skaitā alkohola) kartītes jeb taloni. Mūsu patērētāju biedrības taloni bija drukāti ar bieziem, melniem, ieapaļiem cipariem. Vienu pudeli degvīna varēja nopirkt par astoņpadsmito talonu, bet trīspadsmitais bija kaut kādi putraimi, un vīri, mazliet piestrādājot ar melnu flomāsteru, bija iemanījušies tikt pie papildu veldzējuma. Kas svarīgi – putraimu talonus ģimenēm deva arī uz bērnu skaitu, bet alkohola un cigarešu – tikai pieaugušajiem, tā ka apstrādāts trīspadsmitais bija izdevīgāks par astoņpadsmito. Skandāls ciema veikalā izcēlās tikai pēc kādiem trim mēnešiem, bet tiešos vainīgos nenoķēra. Viņu bija daudz, sveci zem pūra neviens nebija turējis, atklātajā viltībā dalīdamies ar kaimiņiem un pudeles brāļiem. Tie paši vīri asarām acīs dziedāja "Dievs, svētī Latviju" vietējā Tautas frontes dibināšanas sapulcē un 1991. gada janvārī pēc Viļņas notikumiem vieni no pirmajiem visā Latvijā stundas laikā paši saorganizējās braucienam uz Rīgu, uz barikādēm. Vēlāk tas notika organizēti.
Tāds dziļos laukos bija fons jaunās, pārmaiņu desmitgades atnākšanai. Taču tālāk dzīve ritēja kā pēc grāmatas. Vairākām grāmatām. Deviņdesmito pašā sākumā beidzot sapratu, par ko bija runa Remarka "Melnajā obeliskā", kur pagājušā gadsimta divdesmitajos gados romāna galvenais varonis, kapakmeņu kantora darbinieks, savam bosam diedelēja algas pielikumu, ko pēdējoreiz tika saņēmis jau no rīta; dienas laikā dolāra kurss bija cēlies no 30 tūkstošiem līdz 36 tūkstošiem marku. Nu svešvārds "inflācija" kļuva par realitāti arī pie mums. Leiši veda maizi, kas no rīta maksāja 45 rubļus, bet vakarā jau 48. Parādījās "lielie kombinatori" [2] – gan uzņēmēju vidē, gan pirmajās jaunatbrīvotās Latvijas pašvaldību un Saeimas vēlēšanās. Un deviņdesmito gadu vidū realitātes vaibstus ieguva Veidenbauma panti: "Pēc goda, pēc varas, pēc mantas / Bez atpūtas ļautiņi skrien.."
Izirstot padomju sistēmas rāmjiem, ļoti daudzās jomās uz brīdi iestājās zināma anarhija. Līdz tam gandrīz katra kolhoza un sovhoza klubā darbojās savs vokāli instrumentālais ansamblis, kuram saimniecība bija sapirkusi aparatūru un tradicionāli zemas kvalitātes padomju ražojuma mūzikas instrumentus. Pirms Atmodas visi šie ansambļi bija pakļauti ikgadējai estrādes orķestru tarifikācijai, bija jābrauc uz rajona kultūras namu, kur visas dienas garumā komisija klausījās katra ansambļa izpildītos trīs skaņdarbus un pēc tam lēma, kādu kategoriju kuram piešķirt. Trešās kategorijas grupas drīkstēja spēlēt balles tikai savā bāzes kultūras namā, otrā kategorija deva tiesības spēlēt ballītes visā rajonā, bet pirmā bija republikas klase – varēja braukt koncertēt vai spēlēt balli jebkur Latvijas PSR. Kāzu blices parasti uz tarifikācijām negāja un neuzkrītoši dzīvoja savu puslegālo dzīvi. Nezinu nevienu gadījumu, kad kāds trešās kategorijas vokāli instrumentālais ansamblis (VIA), kas spēlēja kaimiņu pagastā, būtu ticis nodzīts no skatuves. Taču vairāk vai mazāk mēs visi turējāmies savā atļautajā teritorijā. Arī repertuārs tika pieskatīts. Bija jāiesniedz apstiprināšanai saraksts ar dziesmām, kuras plānots spēlēt, taču praksē saraksts bija viens, bet balles programma – pavisam cita. Protams, lielākā daļa dziesmu, ko spēlējām, nāca no aizjūras latviešiem – Ilmārs Dzenis, "Čikāgas piecīši", Larisa Mondrusa, brāļi Graši… Tas bija neieteicamais repertuārs. Tomēr tikai vienu reizi kāds nepazīstams kungs pēc deju vakara kultūras namā pienāca un neieteica vēl kādreiz repertuārā iekļaut dziesmu "Svešā zemē stādu rozes". Vēl šodien nezinu, vai tas bija kāds, kas satraucās par jauniešiem, vai cilvēks no orgāniem.
Ja gribēja spēlēt un dziedāt paši savas dziesmas, to drīkstēja darīt tikai tad, ja tās bija iesniegtas komisijai un apstiprinātas ar trim parakstiem un zīmogu. Šo procesu var niansēs izbaudīt Rolanda Kalniņa filmā "Četri balti krekli" (1967), kuru toreiz noskatīties nebija iespējams, jo filma nebija saņēmusi apstiprinājumu. Arī "Literatūres" šīs sezonas otrajā raidījumā par Māru Zālīti skatāms videosižets, kurā Zigmārs Liepiņš "atdzied" komisijai visu savu "Lāčplēsi", lai saņemtu atļauju to iestudēt un rādīt tautai.
Bet deviņdesmitie pavēra nebijušas iespējas. Visi drīkstēja visu. Pēkšņi nekas vairs nebija aizliegts un jebko drīkstēja spēlēt un dziedāt (un ne tikai) bez apstiprinājuma…
1989. gadā TV raidījums "Pirmā prognoze" izveidoja nelielu raidījuma pielikumu, kuru nosauca par "Dziesmu manai paaudzei". Atceros, sākotnējais uzstādījums bija ļaut cilvēkiem no tautas studijā dziedāt savas paaudzes populārākās dziesmas. Sākumā apmēram tā arī bija – Raimonda Paula vecās dziesmas, Raimonda Paula jaunās dziesmas, Elviss Preslijs, "ABBA" un Demiss Russ, taču, ieejot jaunajā desmitgadē un tautai iegūstot visaptverošu brīvību, atbrīvojās arī repertuārs un, jāpiebilst, parādījās arī daudz plašāka izpildījuma kvalitātes amplitūda.
Vēl 1993. gada 16. decembrī Rīgas pilsētas valde pieņēma lēmumu pārcelt raidījuma "Pirmā prognoze" 23. decembrī plānoto koncertu "Dziesma manai paaudzei" no Doma laukuma uz citu, lēmumā nenorādītu vietu. Bet jau nākamā gada vasarā šovs, ieguvis patstāvību, pirmo reizi ar vasaras koncertiem izgāja ārpus studijas, un ar to iesākās vismaz piecpadsmit gadus garš, panākumiem bagāts krietnās mūzikas festivāla "Dziesma manai paaudzei" uzvaras gājiens pāri visai Latvijai. Tas bija kas nepiedzīvots, ļoti īpašs – ikvienam tika dota iespēja dziedāt uz lielās skatuves (cik nu liela tā katrā vietā bija, taču Liepājā šova koncerts notika leģendārajos "Pūt vējiņos") kopā ar profesionāliem mūziķiem un atraktīvo, ar lielisku humora izjūtu apveltīto šova vadītāju Andri Freidenfeldu jeb Fredi. Atraidīts netika neviens, noraidīts netika nekas. Drīkstēja vārgā balsī un intonatīvi galīgi garām pīkstēt pasaules roka klasiku, lepni pirmatskaņot pašsacerētus šlāgerus, eleganti dziedāt džezu, repot vai slavēt Jēzu. Koncerti bija publikas pārpildīti, tie tika filmēti, laureātus rādīja televīzijas raidījumā un Grand Prix ieguvējus aicināja uz nobeiguma koncertu, kur tika noskaidrots sezonas uzvarētājs. Balvas ik gadus kļuva arvien lielākas un vērtīgākas: ja 2003. gadā tas bija ledusskapis, tad pēc pāris gadiem jau ceļojums divām personām uz Taizemi. Un nebija jau tā, ka piedalījās tikai pīkstētāji un slavinātāji, – krietnās mūzikas festivāls "Dziesma manai paaudzei" kļuva par pirmās lielās uzstāšanās platformu arī Lindai Leen, Mārtiņam Freimanim, Rolandam Ūdrim, Miķelim Ļaksam (viņš arī Markus Riva) un pat tik nopietnām māksliniecēm kā māsas Margarita un Kristīne Balanas.
Pati 1995. gadā piedalījos Liepājas koncertā ar mazzināmas astoņdesmito gadu grupas "Kaktuss" dziesmu – īstu liepājroku. Fredis izrādījās absolūti introverts, nekomunikabls tips, kurš ar dalībniekiem komunicēja tikai uz skatuves, uzdodot koncerta menedžeru jau iepriekš sagatavotus jautājumus un sagaidot precizētas atbildes. Tas vispārējās atbrīvotības gaisotnē bija negaidīti. Ieguvu pirmo vai otro vietu, neatceros, zinu tikai, ka tā nebija Grand Prix. Man uzdāvināja smalku un dārgu kosmētiku, ko diezgan ilgi taupīju. Bet televīzijā mani neparādīja, un par to es, protams, iepīku.
"Dziesma manai paaudzei" bija tikai viena no pirmajām vēsmām, sākums visam tam, kas pamazām aizpildīja cilvēku kultūras alkas laikā un telpā, līdz kurai augstā māksla neaizsniedzās vai netika ielaista. Ierastā vide mainījās. Sabruka kopsaimniecības, kas savus ļaudis mēdza ar autobusu vadāt uz teātri un koncertiem. Mainījās vai pavisam pazuda ierastie preses izdevumi, žurnāli kādu laiku pat iznāca melnbalti, drukāti uz sliktas kvalitātes avīžu papīra, ieskaitot vāku. Pārmaiņu laikā panīka izdevējdarbība, toties palēnām parādījās izdevēju kantorīši, kas par autora naudu drukāja jebko, nepētot, cik labs vai vājš šis izstrādājums ir. Tieši tas pats notika ar mūzikas ierakstiem – katrs, kuram bija sintezators, nauda un ambīcijas, varēja atrast lētu studiju, ierakstīt kaseti, sadrukāt vāciņus un palaist to tirgū, nekreņķējoties ne par kvalitāti, ne autortiesībām. Jaundibinātais "Latvijas Radio 2" bez sirdsapziņas pārmetumiem ēterā atskaņoja gan profesionāļu grupas, gan pagalam amatierisku mūziku. Jaunās tehnoloģijas bija retums, un vispasaules tīkla aptīšanās ap Latviju vēl tik tikko nomanāma, taču jau pirms tam diletantisma kultūra bija krietni vien sazēlusi un sakuplojusi. Es noteikti neuzdrošināšos vērtēt – tas ir labi vai slikti. Pieturos pie viedokļa, ka viss, kas notiek, nenovēršami izveidojas kādu noteiktu apstākļu un nosacījumu rezultātā un visam, kas tādējādi radies, ir sava jēga un nozīme.
Ja, iegūstot ilgi sapņoto brīvību, nebūtu iestājusies nosacīta anarhija, varbūt kādam augstam kultūras ierēdnim būtu ienācis prātā saglabāt iepriekšējo kārtību ar ikviena skaņdarba nošu materiāla iesniegšanu un noklausīšanos, lai apstiprinātu to publiskam izpildījumam, arī radio un televīzijā? Galvenais kritērijs būtu kvalitāte, nevis ideoloģiskā ievirze. Tad publiskajā telpā nonāktu tikai profesionāļu radīti augstas kvalitātes skaņdarbi ar nevainojamiem, augstvērtīgiem labu dzejnieku radītiem tekstiem. Tas noteikti būtu skaisti. Un tikai viena soļa attālumā no situācijas, kurā dzīvojām pirms deviņdesmitajiem.
Krietnās mūzikas festivāla vasaras tūres kopā ar Fredi nenotiek jau kādus desmit gadus. Bet tas nodzīvoja pieklājīgu festivāla mūžu, un joprojām atsevišķu pagastu kultūras namos un skolās laiku pa laikam norisinās vietēja mēroga "Dziesma manai paaudzei". Un visi zina, kas tas ir. Mākslas kritiķis Vilnis Vējš savulaik, apcerot kādu laikmetīgās mākslas izstādi, ironiski pauda: "Šogad – jau kuro gadu – Latvijas mazpilsētu estrādēs pulcējās simtiem cilvēku, lai stundām ilgi vērotu dīvainu šovu: populārais komiķis Fredis aicina pilsētiņas iedzīvotājus kāpt uz skatuves un dziedāt, ko sirds kāro. Novadnieku atsaucība un sajūsma par tikpat kā nebaudāmajiem priekšnesumiem liek noticēt, ka vismaz lokālā mērogā tas ir izcils kultūras notikums."
Puķu un zāļu pilna pļava savā vaļā ir tikpat krāšņa kā profesionāla dārznieka izkopts puķu dārzs. Pie tā arī palikšu. Un pati savā meldiņā padungošu kopā ar Veidenbaumu – "Par spīti grūtiem laikiem / Dzied jautri mūsu bars".
[1] Leonīds Brežņevs, Padomju Savienības komunistiskās partijas Centrālās komitejas ģenerālsekretārs laikā no 1964. līdz 1982. gadam, PSRS augstākā amatpersona.
[2] Ilfa un Petrova romānu "Divpadsmit krēsli" un "Zelta teļš" galvenais varonis Ostaps Benders.
Rakstu sērija top, pateicoties Valsts kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas "Latvijai – 100" piešķirtajam finansējumam.
2