Attēlā: Daime Arosena Rīgas Doma dārzā, foto no rigasritmi.lv
 
Mūzika
11.07.2017

Džezs Rīgā un Dzintaros

Komentē
0

Par festivāla "Rīgas ritmi" priekšvēstnesi šogad varēja uzskatīt jau Rīgas festivāla koncertu 2017. gada 8. jūnijā par godu Ellas Ficdžeraldas simtgadei, kur Kongresu namā kopā ar Latvijas Radio bigbendu uzstājās Šeina Stīla, Kristīne Prauliņa un Dināra Rudāne. Jūnija beigās pienāca arī "Rīgas ritmu" organizētā programma – nedaudz citādāka nekā iepriekšējos gados; šoreiz starp koncertu norises vietām vairs nebija Kongresu nama (manuprāt, velti), toties džeza mūzikas klausītājiem bija iespēja novērtēt to, ka Rīgas koncertzālēm ir pievienojusies Latvijas Nacionālās bibliotēkas Ziedoņa zāle, un pirmoreiz festivāla koncerti skanēja Rīgas Doma dārzā. 29. jūnijā te uzstājās brazīliešu ģitārists Jamandu Košta un kubiešu vokāliste Daime Arosena, gan publikai, gan pašiem māksliniekiem drosmīgi pārvarot nelabvēlīgos laikapstākļus, un jācer, ka Rīgas Doma dārzs džeza māksliniekus uzņems arī turpmākajos gados, kad varbūt nemaz nebūs nepieciešama festivāla organizatoru laipni sagādātā nojume. Nosacīto vasaras sezonu sagaidījusi arī Dzintaru koncertzāle, un tur savukārt nākamajā vakarā pēc akadēmiskās programmas – 2. jūlijā – koncertā "Džezs ar draugiem" uzstājās pianists Deniss Macujevs un viņa domubiedri. Un, protams, apcerot priekšnesumus Rīgā un Dzintaros, arī šoreiz nākas uzdot tradicionālo jautājumu, cik lielā mērā tas vispār ir džezs – labākajā gadījumā mēģinot definēt mūzikas patieso stilistisko piederību, bet sliktākajā gadījumā runājot par programmas kvalitāti vai, precīzāk, tās neesamību.

Festivālam "Rīgas ritmi" ir pietiekami nopietna reputācija, lai publikai nevajadzētu raizēties par amatierisku atskaņotāju klātbūtni, tādēļ uz Rīgas Doma dārzu varēja droši doties arī tie, kam nebija saglabājušās nekādas miglainas atmiņas par Jamandu Koštas viesošanos 2009. gadā. Šoreiz brazīliešu ģitārista repertuārs ir atjaunināts, klāt nākusi cita noskaņu sfēra, citas intonācijas, bet būtība palikusi tā pati – Jamandu Košta joprojām spēj klausītājus aizraut ar spožu virtuozitāti un mākslinieka harismu un veselas koncertprogrammas laikā noturēt publikas uzmanību vienīgi ar ģitāras spēli, iztiekot bez citu instrumentālistu iesaistīšanas. Uzreiz gan jāpiebilst, ka ģitāra šeit palaikam tika izmantota arī kā perkusīvs instruments, savukārt, pienākot uzstāšanās emocionāli spilgtākajiem brīžiem, ģitāras skanējumam solists pievienoja arī balsi. Tiesa, stipri dūcošu un intonatīvi šaubīgu, bet tas jau nekas – šādos gadījumos galvenais ir priekšnesuma dabiskums un jūtu piepildījums.

Jamandu Koštas uzstāšanās sākums bija sevišķi aizraujošs – vienlīdz priecēja gan kolorīto pasāžu plūsmas un pilnskanīgie akordi, gan arī paša tematiskā materiāla dinamiskums, izteiksmība un krāšņā izjūtu gamma. Šeit arī varēja identificēt mūziķa pārstāvēto stilu – ņemot vērā ritma intensitāti un improvizācijas elementus, džezam te bija sava loma, taču tajā pašā laikā šķita: katra skaņdarba mākslinieciskā dramaturģija ir pirms tam rūpīgi izplānota, un šis apstāklis kopā ar priekšnesumā dzirdamo tematismu lika pieņemt domu par kāda atsevišķa, tikai Jamandu Koštam raksturīga izklaidējošās mūzikas subžanra esamību. Tur bija flamenko, tur bija samba, tur ievijās arī Eiropas tradicionālās mūzikas intonācijas un ritmi, un nepamanīts nepalika arī paša solista radošais pienesums, būtisku daļu viņa repertuāra veidojot oriģinālkompozīcijām. Jāteic, ka Jamandu Koštas koncerta pirmie divi numuri tā arī palika spilgtākie – pēc tam skanējuma aprises kļuva nostalģiskākas, elēģiskākas, skumjākas, pie sākuma līksmības vairs neatgriežoties, un vienlaikus diemžēl nonivelējās arī intonāciju loks. Iezīmīgāki tēli un akcenti parādījās reti, mūzikas plūdums līdz ar to zaudēja savu spriegumu, un priekšnesuma kopaina radīja iespaidu, ka solists pārlieku koncentrējas uz savu nenoliedzamo virtuozitāti. Bez šaubām, Jamandu Koštu bija prieks klausīties līdz pašām beigām, taču viņa uzstāšanās labākās īpašības neko nezaudētu, ja ģitārists tām klāt pievienotu papildu kontrastus un muzikālās domas dziļumu. Un vēl – šādā kontekstā interesanti būtu salīdzināt Jamandu Koštas koncertus ar kādu viņa albumu; jādomā, ka ieraksta formātā viņš saskāries ar nepieciešamību atrisināt vismaz daļu no iepriekšminētajām problēmām.

"Rīgas ritmu" 29. jūnija dubultkoncertā otrā uz skatuves kāpa Daime Arosena un viņu pavadošā grupa. Atšķirībā no brazīliešu ģitārista, kubiešu dziedātāja Latvijā viesojās pirmoreiz, un man nekas nebūtu pretī viņu klātienē dzirdēt arī turpmāk, jo šī uzstāšanās saistīja gan ar priekšnesuma profesionalitāti, gan ar mūzikas tēlainību un raksturu. Nevarētu teikt, ka Daimes Arosenas tembrs būtu tik individuāls, ka uzreiz paliktu atmiņā, taču viņas dziedājums pārliecināja ar vairākām citām būtiskām kvalitātēm – solistes balss skanēja skaidri un precīzi, tās plūdums ritēja dabiski un saliedēti, diapazons bija izlīdzināts, un kļuva skaidrs, ka viņai nav grūtību iejusties dažādās muzikālās noskaņās un stilistikā. Tādēļ arī Daimes Arosenas uzstāšanās izvērtās tik daudzveidīga – tās laikā klausītāji varēja sastapties ar etnomūziķes balss nepieradināto ekspresiju un džeza dziedātājas izsmalcināto nianšu spektru, ar lirisku intonāciju plastiskumu un košu dramatisku krāsu triepieniem, katram jaunam skaņdarbam atklājot kādu atšķirīgu rakursu. Šaubas neradās arī par solistes un instrumentālās grupas (trompete, kontrabass vai basģitāra, elektroniskie taustiņinstrumenti un perkusijas) radošo sapratni un katra atsevišķa mūziķa dotībām, un šīs mākslinieciskās sadarbības rezultāts ļāva definēt koncertā iepazīto stilistiku kā divu dažādu sfēru saplūsmi. No vienas puses, šo priekšnesumu varētu saukt gandrīz vai par etnodžezu, jo šeit dzirdamās intonācijas nepārprotami bija pārmantotas no vienlīdz arhaiskiem un eksotiskiem Āfrikas tradicionālās mūzikas slāņiem, Kubas skaņumākslā tām iegūstot jaunu slīpējumu un emocionālo ievirzi. No otras puses, jau iepriekšminētais instrumentārijs uzskatāmi liecināja par Daimes Arosenas un viņas līdzgaitnieku tuvību laikmetīgā džeza strāvām, iekļaujoties tajā kontekstā un pasaules izjūtā, kuru pārstāv arī Ēriks Trifāzs, Jans Garbareks un vēl citi meistari. Un atkal – būtu interesanti noskaidrot, kādus sasniegumus mūzikas vēstījuma pilnvērtīgā atklāsmē un dramaturģiskajā arhitektonikā Daime Arosena guvusi skaņu ierakstu formā.

Slavenais krievu pianists Deniss Macujevs Dzintaros divus vakarus pēc kārtas uzstājās jau pagājušajā gadā. Toreiz uzmanības centrā bija citi pasākumi, tādēļ tagad nolēmu uzzināt, kas īsti rodams tieši Macujeva programmās. Uzzināju – un tagad būs miers uz ilgu laiku. Patiesībā 2. jūlija koncerts nemaz nesākās tik slikti – džeza trio (pats pianists, kontrabasists Andrejs Ivanovs un bundzinieks Aleksandrs Zingers) spēlētajās variācijās par Džordža Gēršvina "Rapsodijas blūza stilā" tēmām priekšnesumam piemita ne tikai virtuozs krāšņums, bet arī saspēles balanss, ieceru ekscentriskums un radoša iztēle. Atmiņa gan atgādināja, ka tieši šādā formā mūziķu improvizācijas skanēja iepriekšējā vakarā starp Gēršvina oriģinālpartitūras posmiem, liekot secināt, ka tās tiek spēlētas pēc labi sagatavotas shēmas, kur jaunatklāsmēm vieta atstāta maz – taču tas vēl bija pats nevainīgākais no skarbajiem secinājumiem. Tālāk ar koncertu strauji gāja uz leju. Pirmkārt, solītās viesmākslinieces – saksofoniste Sofija Tjurina un sitaminstrumentāliste Jekaterina Fiļimonova – izrādījās desmitgadīgi bērni. Tas, protams, ir ļoti jauki, ka viņas ir muzikāli apdāvinātas un sasniegušas atzīstamu līmeni, tikai kādēļ gan to vajadzētu nopietni klausīties un vēl recenzēt? Otrkārt, Aidars Gainullins, spēlējot Astora Piacollas skaņdarbus uz bajāna, parādīja tikai to, ka viņš ir ne tik daudz mūziķis, kā cirka mākslinieks. Virtuozitāte bija. Sonoristiski efekti bija. Diemžēl trūka jēgas, emociju un satura.

Tā tas turpinājās arī tad, kad Deniss Macujevs spēlēja kopā ar Ivanovu, Zingeru, Gainullinu un abiem bērniem. Mainījās ansambļa sastāvs, bet princips palika tas pats – viens kaleidoskopisks motīvs pēc otra, dominējot ārišķībām un klaunādei. Koncerta gaitā atgriezās arī valdzinošāki brīži, kad pianists atkal muzicēja ar kontrabasistu un bundzinieku, un šajās epizodēs, skanot parafrāzēm par klasiskām tēmām, varēja novērtēt Macujeva apdāvinātību un abu viņa domubiedru profesionālās iemaņas. Taču arī tas raisīja jautājumu – nav jau slikti, ja priekšnesumi balstīti Čaikovska, Borodina, Grīga un citu pagātnes komponistu darbos, bet tādā gadījumā vai to vispār var saukt par džezu, varbūt tās ir tikai neobligātas improvizācijas par labi zināmu tematisko materiālu, bez džezam raksturīgas intonatīvās valodas, ideju sprieguma un izteiksmes intensitātes? Var gluži labi saprast Macujevu, kas, kā jau ikviens aktīvi koncertējošs interprets, gadiem ilgi spēlē partitūras, kuras regulāri atkārtojas un kurās nedrīkst mainīt nevienu noti, nevienu komponista ievilktu rakstuzīmi, un tā visa rezultātā viņam vienā brīdī rodas vēlēšanās pēc lielākas radošās brīvības. Taču kādēļ tad viņš šo brīvību pienācīgi nerealizē, tā vietā paliekot piesiets pie klasiskās mūzikas principiem? Un – vēl jo vairāk – kādēļ viņš nolaižas līdz atrakcijām, kuru īstā vieta būtu nevis Dzintaru koncertzālē, bet gan "Rīgas cirkā"?

Iespējams pat, ka zemākais koncerta punkts bija nevis bērnu parādīšanās uz skatuves, bet gan programmas beigas ar bezgalīgi ilgu kontrabasa stīgu raustīšanu un tikpat izstieptu, konvulsīvu un agonizējošu bungošanu. Nē, tās nav džeza improvizācijas, kurās mūziķi demonstrē savu virtuozitāti. Tas ir lēts triks, ar ko tiek aizpildīta hronometrāža trešās šķiras izklaidējošās programmās: atšķirība tikai tā, ka šajos brīžos tiek mocīti nevis ziloņi, aligatori un pērtiķīši, bet gan pati publika. Līdz ar to noslēgumā vēl tikai jāatgādina, ka Denisa Macujeva uzstāšanās organizētāji solīja, ka viņš akadēmiskās mūzikas vakarā spēlēs visus trīs Pētera Čaikovska klavierkoncertus. Tuvojoties koncerta datumam, šī lieliskā iecere, protams, bez kādiem paskaidrojumiem pazuda. Varbūt kādreiz tā tiks realizēta, taču līdz tam brīdim Denisa Macujeva koncertus diez vai apmeklēšu – un iesaku to nedarīt arī citiem.

Armands Znotiņš

Armands Znotiņš ir mūzikas un kultūras kritiķis, Normunda Naumaņa balvas 2017. gada nominants. Apmeklē koncertus un raksta par tiem.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!