Foto: Ģirts Raģelis
 
Nekrologs
16.11.2019

Džemma Skulme. Lielajā līdzsvarā

Komentē
0

"Atpūtas" izgriezums ar Oto Skulmes un Martas Liepiņas-Skulmes attēliem izkrīt no līniju burtnīcas. Tā nav skolas darbu burtnīca, tajā ir stāsti. Ar lielu precizitāti stilizētas melodrāmas, joku gabali un īsas lugas veiklā, pašapzinīgā rokrakstā. Vietām bagātīgi ilustrētas ar slaidām jaunkundzēm puķainās kleitās. "Atkal tās dāmiņas," Džemmai pārmetoši teikusi māte. Tēlniece Marta Liepiņa-Skulme, Rīgas mākslinieku grupas dalībniece, meitai Džemmai mācīja modernisma vērtības: formu lakonismu, skaidru uzbūvi un vienkāršojumu. Vēlāk (sākot no sešdesmitajiem) Džemma Skulme ar šīm zināšanām veidoja savu ekspresīvo, monumentālo figurālismu. Bet trīsdesmitajos gados Rīga ir moderna pilsēta (tāpat kā tagad), Džemma ir priecīga padsmitniece un visas pasaules popkultūra atbalsojas viņas sirdī.

Jā, Džemma Skulme bērnībā ne vien veikli zīmēja, bet arī sacerēja literārus darbus. Ar tiem sastapos, kad meklējām oriģinālus visiem izmantotajiem dokumentiem Džemmas Skulmes kolāžās – "Kariatīdēs", "Putnubiedēkļos" un "Vēstures piezīmēs" –, kas tapušas no 1982. līdz 2012. gadam. Uzdrošinos minēt, ka šis bērnības tekstu prieks ir odere nopietnajām, politiski un kultūrpolitiski nozīmīgajām Džemmas runām un sarunām. Dotības skaidri un gaiši (cerīgi, personīgi, dzīvi) izteikties savienojumā ar dotībām vispārināt, domāt realitāti tēlos, kā arī padomju priekšniecībai netipiskais harismātiskais humānisms Džemmu Skulmi padarīja par ļoti populāru, tautā mīlētu amatpersonu. Viņa piecpadsmit gadus bija Mākslinieku savienības vadībā (1977–1992), un viņas laikā uzplauka Mākslas dienas, tika veicināta modernā māksla, par spīti sociālistiskā reālisma ietvaram; tostarp notika leģendārā izstāde "Daba. Vide. Cilvēks" (1984), kuru pēc dažām dienām slēdza. Džemma bija populāra arī PSRS Augstākās padomes deputātes (1984–1989) un PSRS Tautas deputātes (1989–1991) krēslos. Mihaila Gorbačova pārbūves (perestroikas) un atklātības (glasnostj) laiks deva globālu ieguldījumu demokrātisko pārmaiņu procesos, un Džemma Skulme bija šo notikumu epicentrā. Kādā no agrīnajām kolāžām (1989), kas tagad ir Zuzānu kolekcijā, māksliniece izmanto laikraksta "The Washington Post" 1988. gada 2. decembra publikāciju "Padomju lēmējvara pieņem Gorbačova reformu plānu" ("Soviet Legislators Adopt Gorbachev's Reform Plan"), kurā vēsturiskās pārmaiņas PSRS Augstākajā padomē ilustrē deputātes Džemmas Skulmes citāts – strikts rosinājums, ka visi jaunās PSRS AP deputātu lēmumi jāratificē no visām republikām ievēlētajiem PSRS Tautas deputātiem. No pusotra tūkstoša izceļas un ko zīmīgu pasaka Džemma. Šobrīd mums, pie demokrātijas pieradušiem, grūti aptvert, ko nozīmēja izdomāt, iztēloties katru demokrātijas centimetru padomju varas struktūrā.

Liekot virsrakstu "Domāt", Džemma dienasgrāmatā raksta: "Domāt tai brīdī, kad runā, un domāt paša domu. Doma ir kā paša elpa, siekalas utt. Dabiska. Mēģini to just. To brīdi. Izjust un paplašināt ar paša vielu. Kas ir paša viela? No sākuma mazumiņš. Tā var pazust, aizpeldēt, tad ir tukšuma sajūta. Doma ir kā maza planēta, un tā sāk griezties, rotēt. Kļūst noturīga, patstāvīga. Un tu to jau pazīsti. Un tā sāk strādāt kā viela, materiāls. Vai tev ir domas zudībā? Vai tu vari domu saskaņot ar vārdiem (saviem)? Vai tu spēj piekabināties domai – arī cita domai? Domāt kādu brīdi kopā? Te runa ir tikai par savu domu. Tā ir tikai tad, kad tu to jūti kā savu vielu, kā tavas personības (kā tavas analīzes) vielu."

Džemma Skulme ir Radošo savienību plēnuma prezidijā 1988. gada 1. un 2. jūnijā un saka runu, kurā formulē pārbūves līdera tēlu, kritizē vēstures aizstāšanu ar propagandu, ierēdniecības visatļautību, joko par mākslas cenzūru un vēl, un vēl. Forma un saturs – tik nevainojami, ka sakām: dabiski. Vērienīgu, mīlestībā kvēlojošu, vēstures alķīmiskos procesus jūtošu un mākslai atdevīgu Džemmu iepazīstam Gundegas Repšes monogrāfijā "Tuvplāni" (1989). Virsotnes, virsotnes… Džemma ir starp Latvijas Tautas frontes veidotājiem, un viņas runa 1991. gada 13. janvārī protesta manifestācijā Daugavmalā, kur pulcējas ap 500 000 cilvēku, tiek publicēta "Literatūras un Mākslas" vēsturiskajā laidienā, kad Preses namā saimnieko omonieši. Atmoda! Džemmas prieks un spēja urdīt, izcelt, virzīt būtisko. Likt lietā gan vectēva, vecsaimnieka, pieredzi, gan vecāku, mākslinieku, pieredzi, gan dzīvesbiedra Ojāra Ābola ideālus, gan pašas politisko statusu, kolēģu, draugu un plašas sabiedrības ilgas. Džemma prata virzīt uz izdošanos kultūrai un tautas izdzīvošanai būtisko.

Prieks. Tā bija Džemmas dvēseles spēja. Talants rast prieku lielās un mazās lietās. "Priekam jābūt: lepnumu, pašlepnumu vairojošam priekam," savā dienasgrāmatā raksta un pasvītro Džemma.

Prieks ne tikai par mākslas notikumiem, vērtīgām atziņām, kas runātas, domātas vai lasītas, bet arī par suni. Prieks iejusties suņa ādā un prieks par to uzrakstīt. Patiesībā – par ģimeni. "Par suni Keriju. Patiesībā es visu saprotu. Nu, gandrīz visu. Man ir vairāki, kuriem es esmu svarīgs. Dažādi viņi mani nosauc. Tā, kuru sauc par Džemmu, dažkārt par vecomammu vai arī vecmāmiņu, – tā mani uzrunā par Suni. Viņa nesaka, nezin kāpēc, Kerija, kā mani patiesībā sauc. Turpretim tā gaišmate, kas ir mana īstā saimnieka sieva Kristīne, tā savādā kārtā mani nosauc par Saulīti. Dažreiz viņa saka: Anna. Pavisam dīvaini es jūtos, kad viņa saka: Anniņa. Bet visvairāk labpatikas es jūtu tad, kad man viņa teic: "Saulīt," – un tad es atceros, ka tā viņa sauc to mazo, kurš, man liekas, nemaz nav suņu kārtas, savu dēliņu, mazo puiku sugas cilvēku Artūru." 

"Baltiešu statuss. Tauta pie zemes, vecāki pie zemes, pati pie zemes. Nebij viegli. Latvija ir skaistākā zeme uz pasaules, tikai skaistumam jāpalīdz parādīties. JRT "Vectēvs" – asaras līst, ekstāzes piedzīvojums ir tik bagāts. Higsa bozons. 10. janvāris – Jānīts Londonā, 16. I atlido. "Latvija", "Kamēr", "Ave Sol", koru diriģentu spēja pārņemt un attīstīt. Goda jēdzieni. Neskaidrība goda jēdzienos. Ļoti novēloti pateicos visiem, kuri gada garumā gan domām, gan vārdiem , gan rakstiem, gan darbiem mani ir sveikuši. Esmu saņēmusi enerģiju + mīlestību, radās vairāk spēka. Līmeņošana un plūdums. Roka ir domājoša pati par sevi. Māksla ir esība."

Džemmas gars un spēks aizrauj līdzi. Gleznas veras un veras. Kaut kur ir jāliek punkts. Džemma ir mūžībā. Lielajā līdzsvarā.

Tēmas

Inga Šteimane

Inga Šteimane ir mākslas zinātniece un kuratore.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!