***
vilcienā smiltis pēc jūrmalas
saslauka kaudzītēs un ziedo
bērnunamu bērniem
saķeras rokās papīra meitenītes
salīst salūst papīrs
rēzeknes svečtura svinīgumā
pie aktu zāles skatuves
stāv direktore
lai pasniegtu balvu
lai sniegtu palīdzīgu roku
no klints aizā krītošam
noķertu viņu
ar baltu izstieptu kabatlakatiņu
zeva soft
***
tās sievietes balss
nogriezta kā bizes
kā kaķa aste nocirsta
vai lēni rūsējusi
ar slēdzenēm ap tilta margām
pat ne acis
un ne vārdi
balss
viņas vēstures liecība
šī pilsētas liepa un kravas vilciens
soliņš bez dēļiem un frotē dvielis
viņa kliedz klausulē
bet puika bērnu laukumiņā
šūpojas
un viņas balss
tur šūpoles
Divstāvīgajām dzelzceļmalas Staļina laika mājām
smagnējas kā mašīnu šalkoņa nelūgtos rītos
kā gulēt vaļējām acīm un nespēt piecelties
šīs mājas kurās nav istabu
katra telpa ir stacijas uzgaidāmā telpa
staigā te galošās vilnas zeķēs kamzoļos smagos šineļos
slapjas nosalušas kājas auksti pirksti
visos gadalaikos
aiz šīm mājām ir Purvīša pavasaris
vēl pirms pumpuriem
vēl saulei neviena nav žēl
spitālīgas liepas lūdz dāvanas
garāmejošiem kravas vilcieniem
kuros ogles dzied dziesmu par zemes dzīlēm
*
Šīs mājas redzamas tikai vēlā rudenī un agrā pavasarī, citlaik to nav. Pali un ledus iešana, koku skeleti nostājas posteņos, un tās top īstas. Šīs mājas kā dzīves, kurām tomēr jāturpinās, kā pirmā maltīte pēc ilga bada vai svētkiem. Smags, smags metāls – ķēdītes, karotes, dakšiņas, durvju krampīši pārkausēti ieroču dunā. Vējainās istabas tik lielas, ka nekad nepietiek mēbeļu. Kā neapdzīvojams plašums, kur tālumā saredzams tumšzils mežs, kas aicina, bet arī biedē. Lampa vienmēr šūpojas un logi dreb, vienmēr vilcieni uz vietām, kur nav jūras, kur nav atpūtnieku un atpūtas. Zilonis saplaisājušu ādu, ziloņa acs, pa kuru raugās meitene, pārnākusi no skolas, un viņai ir garlaicīgi. Grāmatām šīs mājas plauktos ir nodzeltējušas lapas, un tās nav atgrieztas.
Sievietei no pretējās mājas
viņi sadalīja tavu prātu
atņēma tev meitu
lēja rīklē šņabi
un piekāva
es skatos pa logu
uz tavu logu
vai tas var būt?
*
uz tavām trepēm saulainās dienās
ir silta silta gaisma
saulainās dienās
gaisma ir silta bet ēnas aukstas
saulainās dienās
tu paliec iekšā
*
bet šodien
tu iznāci ārā un gāji man garām
apsegusies ar ēnu
nekad vēl nebiju redzējusi
ēnu liktu uz ēnas
ēnu uz ēnas ēnu uz ēnas
bet cauri tām spīdošas sāpes
patiešām
tavā logā
deg svecīte
***
sakasījusi savākusi pa kaktiem
savērusi mezglu priekšā
plaukstas priekšā augumam ko asfalts gaida
drupačām ko baloži gaida
nosargāt jo skauģi riebēji
kaimiņiene met acis uz tavu
nevienam nesaki cik
nes nes pati vienmēr
zem lakatiem pogām
kabatā kulītē dūrītē
vēl vienu dūrīti
***
Logu mazgātāji uz debesskrāpju spīdīgām ciskām un rugāju pļāvēji spīdīgiem asmeņiem. Tie, kam uzticos, braucot pār tiltiem un tuneļos, braucot virs degošiem dārziem, virs atvērtām plēsēju rīklēm. Vēl arī tie, kas uzticas man, kad manās rokās viņu jaundzimušie. Manu orgānu ritms, manu soļu līnija gar asfalta līniju, pieci centimetri ledus, kas vienlaikus pieci centimetri starp mani un lavu, un laiva, kas iekļauj drošībā. Siets, kas nelaiž cauri sīkās metāla, akmens un stikla daļiņas un stikls, kas savā nabadzībā dalās ar lietus lāsēm un indīgiem putekļiem. Kaut kas viņu rokās, kas piekļauj sev, bet nepakļauj.
0