Ziedoša pīleja.
 
Dzeja
14.02.2020

Dzejoļi par mīlestību

Komentē
0
Saglabā

***

es nāku virsū.
es tuvojos
ar cukurgailīti.

kaut zinu, tāpat
tev neaiztaisīt muti,
kā rapieri balti cimdotā rokā
izstiepis konditorejas našķi,
es virzos tev sāniski pretī.

tāpat tu dzelsi, kaut mēle būs salda,
zobi kļūs reti strēlnieku mūri.

tad kāpēc es aizveru acis,
kā sāpīgu dzīvnieku paijāt gribot,
un stiepjos kā pēc vārtu pogas?

jo tu paskaties tā,
ka skriemelis pārlūst.

 

***

Ar savu pirmo mīlestību, kad man bija vienpadsmit, biju pārņemts tik ļoti, ka savā istabā mēdzu iztēloties viņas klātbūtni līdz pakāpei, kurā, aizmirsis par tā imagināro būtību, vedu ar šo tēlu sarunas kā ar īstu atsevišķu cilvēku.

Viņas īstās dzīves modelis mani pazina kā Tizleni, šādu vārdu viņa man iedeva, kad garā starpbrīža laikā biju trešo reizi pagājis garām viņai un viņas draudzenei, sēdošām uz palodzes. Tā kā man draugu bija maz, garos starpbrīžus pavadīju kustībā, metot riņķus no pirmā uz otro stāvu. Šādi es ne tikai vairoju savu ekspozīciju viņas acīs, bet arī varēju samazināt vienaudžu pāridarījumus, kas tai laikā bija bieži. Par manām vakara vīzijām runājot – kur dzīvē šķērslis, tur iztēlē iespēja.

Bet kāpēc vispār par to runāt? Man tomēr liekas, ka šis nenobrieduša prāta ekscess kaut ko pasaka par mīlestību – par to, kā šajā saldajā grēkā pret realitāti, kurš agrīnajās izpausmēs ir gandrīz tīri iekšējs notikums, subjektīvais saplūst ar objektīvo. Pēkšņi ir atradusies mūsu pašu skaistākā un labākā daļa, taču tā, protams, atrodas ārpus mums, ieguvusi sveša cilvēka veidolu. Pašvērtības zudums, ko jūtam šāda skaistuma priekšā, kodolīgi ietērpjams vārdos "nav vērts dzīvot bez mīlestības", un, ja nu citādi nevar, ar to var dzīvot vismaz sapņos.

Nezinu, cik ilgi, gulēdams uz savas istabas zaļā filca paklāja, turpināju šādi iztēloties Liānu (tā viņu sauca). Zinu tikai, ka vienā brīdī to pārstāju darīt, pārstāju, gulēdams uz vēdera, pieburt sev kompanjoni ar mīļu valodu un biezu, melnu, gandrīz krievisku bizi. Vai pēkšņi paliku mazāk vientuļš?

Ar Liānu – vai drīzāk viņas idejisko mantinieci – es šad un tad tiekos vēl tagad. Viņa ir manu sapņu mazais, androgīnais elfs, mana mīlētāja un šmaugā asistente intrigu vērpšanā pret ienaidniekiem, bieži viņa ir blakus, kad sapņoju, ka esmu atpakaļ savās Madonas mājās. Hese sauca viņu par Hermīni, Pujāts par Kristeli, Jungs – par animu.

 

***

Iepazinušies kādā bārā, mēs mesindžerī runājām tikšanos, un es piedāvāju kādu parku, sakot, ka tas "tuvu tavām mājām". Ar šādu priekšlikumu gribēju viņai aiztaupīt laiku, taču viņa to uztvēra drusku citādi.

Pa piecām minūtēm, kuru laikā noskaidrojās, ka viņai ir pazudis kaķītis, viņa ir izbesījusies un viņai vajag atslēgties, mēs nonācām viņas dzīvoklī. Milzīgajā gultā viņa atlaidās uz muguras, it kā zvaigznītē turoties virs ūdens. Es dīdījos uz malas, jo citur nebija, kur piesēst.

Pēc brīža viņa uztina kāsi, kuru smēķēja pa logu ar skatu uz baznīcu otrā ielas pusē. Viņa piedāvāja, es atteicos, sakot, ka daru to tikai labos periodos, taču patiesībā no tās sātana pogaļas tādiem nervoziem putniem kā man vienkārši jāturas pa gabalu.

Mūsu straujā tikšanās uz kādu stundu apstājās, kamēr viņa gulēja, mēģinot nocentrēties. Dzīvoklī bija daudz grāmatu, arī Hantera Tompsona, par kuru viņa bārā bija teikusi, ka vēl tālāk no sabiedrības var būt tikai uz citas planētas. Uz balta galda bija molberti, eļļas krāsas, otas, palete un glezna ar dūrē cieši sažņaugtu sirdi. Biju jau redzējis šo motīvu viņas instagramā, kur daudzskaitlīgas sirdis ieskāva melna krāsa un cauršķēla dažādi priekšmeti. Jauno mākslinieci acīmredzami nodarbināja sirdslietas.

Viņa iznira no ēterizētās snaudas, patiešām krietni savākusies, un mēs parunājām. Precīzāk, es viņai uzdevu gūzmu ar standartjautājumiem, jo biju satraucies. Mēs pagriezāmies uz sāniem, seju pret seju, viņas acis bija nedaudz miklas kā uz saaukstēšanos, apsārtušas no zāles, taču apmierinātas, it kā viņa baltos palagos būtu pamodusies saulainai dienai, zinot, ka visiem mājās par viņu ir nopietnas rūpes.

Pēc laiciņa mēs sadalījām un apēdām manis atnestās sēnes. Pa logu vēros debesīs, mēģinot nomierināties un saprast, kā rīkoties šādā situācijā, līdz no viņas puses atskanēja vaidi. Tevi sēnes neuzbudina, viņa jautāja. Es nebiju teicis, ka pirmā lieta, ko parasti daru, kad sāk iedarboties Belcebula pūpēži, ir – paraudu.

Man, tātad, necēlās roka asistēt. Iepriekš viņa bija mani pārtraukusi, kad ķiķināju, cik maz laika pagājis, kopš esam iepazinušies. Tas ir vēl viens mīšanas veids, viņa raksturoja. Skaties uz pašu situāciju, viņa ieteica. Tad, tā vietā, lai mani izsviestu pa durvīm, viņa sāka raudāt.

Es it kā nemīžu, es visu daru pareizi, bet tāpat sāp, viņa šņukstēja.

Tu nekad neesi apdedzinājusies? Tev nekad nav bijusi salauzta sirds, es jautāju, mēģinot izskaidrot savu bailīgumu un novērst jebkādas aizdomas, ka pie kaut kā varētu būt vainojama viņa.

Tu taču esi redzējis manu instagramu, viņa raudādama atbildēja.

*

Notikušo izskaidrot, protams, ir vienkārši. Viņa bija sapratusi, ka mans piedāvājums tikties tuvu viņas mājām ir nepārprotami intīmas dabas, un attiecīgi noskaņojusies. Tāpat kā dažreiz man pašam un daudziem jauniem cilvēkiem man apkārt, viņai nemīšana ietvēra nerēķināšanos ar savām pamatvajadzībām, t.i., īstenībā viņai vajadzēja nevis uzšāvēju, bet uzklausošu draugu, taču maiguma akcepts kultūrā nereti attiecas, maksimums, uz kaķīšiem nevis mums, stāvus staigājošo dabas rotu, ko filosofs Makss Šēlers raksturo tieši kā ens amans – mīlošu būtni.

Lieki teikt, ka arī man vajadzēja nevis kādu, ar kuru pamīlēties, kamēr galvā sprāgst Belcebula pūpēži, bet gan draugu, ar kuru pastaigāties pa saulainu parku. Ja tas nebūtu par šerpu, iespējams, arī paturoties rociņās.

Tā vietā mēs – lepni ubagi, sprinteri klibiķi – vien tālāk badinājām dvēs’les izsalkušāko daļu.

*

Pēc laiciņa viņa pārstāja raudāt, mēs gulējām līdz rītam – es, viņa, glezna ar nomocīto sirdi uz galda, un pēcāk vairs netikāmies.

Kaķītis gan drīz esot atradies. Ja kas.

 

***

Pirms pāris gadiem man bija nelaimīga mīlestība, no kuras vienīgā palikusī lieta ir Viņas (tieši tā, ar lielo burtu!) dāvinātais istabas augs – Pilea peperomioides.

Es to ļoti gribēju. Tolaik es daudz narkojos, stipri mīlēju dabu, runājos ar kokiem – tavu neizsakāmo simetriju, tavu fraktālo kuplumu! Un savu aiz vecuma pieaugošo vēlmi par kādu parūpēties iegrūdu telpaugos, pāris mēnešu laikā manu pacientu skaits pieauga no 0 līdz 15. Es gribēju vēl, bet dzīvokļa saulainajos austrumos vairs nebija vietas. Vieta bija tikai pīlejai, kas līdz galam aizpildītu palodzes un apmierinātu manu spiedīgo vajadzību.

Viņa uzdāvāja man mazu pīlejas bērniņu glītā, baltā podiņā, un es to vedu ar savu veco riteni uz savu veco dzīvokli un jutos laimīgs. Jo, kā lai to pasaka, es šim cilvēkam biju tepiķis, bet arī tepiķis var būt laimīgs, ja ir pārliecināts, ka pret to slaukās lieliskākās kājas pasaulē (tik gludas, ka tās glāstot man bija bail iesist sev pa seju! Tik liegas – es nokautu zirgu, lai vēlreiz tām pieskartos, ņemtu un asinīm aptumšotu baltu rumaku sidraba krēpēm!).

Pīleja ir lielisks augs, jo, pirmkārt, tā pacieš zināmu nevērību. Es tādu pacietu kādu gadu, ko tur liegties, man tā zināmā mērā ir vajadzīga. Ja tevi iemīl cilvēks, kam tu būtībā esi vienaldzīgs, ja tevi iemīl kāds, kuram ir, teiksim, mīlestības traucējumi – nesaprotu, kāpēc, tomēr emocionālā līmenī tas vēl joprojām liekas tuvākais glābiņam, ko baltajā pasaulē var atrast.

Tātad pīleja, proti, mana nelaimīgā mīlestība. To ir ļoti viegli aprūpēt, un jauni dzinumi rodas paši no sevis. Turklāt tā nebūt nav strikti vienots organisms, tā ir ļoti viegli pārstādāma.

Tiklīdz tā sāka vairoties, es savu nabaga partenoģenētisko pīleju (nelaimīgo mīlestību) sāku dāļāt apkārt – mammai divas, draugiem trīs, pašam vēl divas.

Tā nu šos gadus mana nelaimīgā mīlestība ņēma un auga griezdamās, šī zaļā gaļa stīgoja uz arvien jaunām palodzēm, un neviens pat nenojauta tās saldsērīgo stāstu, par kuru es klusēju un būtu klusējis, ja ne šis brīnumainais notikums.

Un es to dalīju apkārt arī citādāk. Dzejoļos, kaislīgi bezrūpīgos jokos, neskaitāmās pazīšanās, kuru sākums, atvainojos, meklējams vien tajā, ka man nebija, kur likt savu pīleju.

Bet es nenojautu svarīgāko – izrādās, kā visi augi, arī pīlejas zied! Vakar man palika 27 gadi, un šodien mamma kopā ar apsveikumu atsūtīja bildi. Tās mazās, baltās šņagas ir manas nelaimīgās mīlestības ziedi. (19.06.2019.)

Tēmas

Lauris Veips

Lauris Veips ir 27 gadus vecs.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!