O O O
Ak, šī Amalfi... Skaisti, pārāk skaisti...*
(Andrejs Tarkovskis)
Mēs izkustamies no savām provincēm, savrupmājām un Hruščova graustiem
Mums nav gana ar gleznotāju priekšstatiem par šo vietu un līci
Tikai tad, kad mēs naktī te nopērkam paciņu piena, ko nedzeram Latvijā
Kādu siera šķēli un tad raugāmies zvaigznēs, un braucam pašā augšā
Lai rītu atgrieztos – tikai tad
Mēs nesaprotam, kā mēs rīt tiksim lejā
Bet no rīta tas ir tik viegli
Ejam arī kājām un uz šosejas dzirdam, kā zem mums
Vīnogu vācēji itāļo un uzrunāti sviež mums augšā saldenus ķekarus
Nu jau esam pie mērķa, te nu tas ir un, guļot uz muguras ūdenī
Redzam klintis un pleķīšus, un saplūstam ar tām gleznām, kuras mūs nesaistīja
Kamēr paši nekļuvām par dažiem otas vilcieniem kailu ķermeņu tonī
Dagnija nenirst kā visi, viņa negrimst
Stundām ilgi ar galvu ūdenī, brilles uz acīm
Viņa rotaļājas ar zivtiņām, kuras peld teju pa ūdens virsu
*Amalfi – kūrorts Itālijā
O O O
Kā dzejnieks sabīstas, pēkšņi ieraugot sievas seju!
Tā ir skaista, bet citāda jau
Mēnešiem ilgi viņš pazīst tikai viņas roku
Kas liek viņam priekšā trauku ar ēdienu
Visu šo laiku viņš bija rakstījis savu poēmu
Neņemot vērā, ka dzejnieki poēmās pazūd
Sestdienas (viņasprāt, sestdienas) vakaros roka noliek glāzi ar vīnu
Tad viņš atgāžas krēslā un sāpīgi saraujas
Sagriežas kā ar žileti krekla vīlēs
Iedzer dažus malkus
Tad rīstīdamies metas atkal pie darba
Līdz atkal redzot šo sievietes seju, sabīsies
Kā zirgs, kas raujas lielceļa malā no mašīnām
Tikai spraugas starp mirkļiem atšķiras
Abiem ir iemaukti
Dzejolis par dabas parādību, kurā cilvēks atrod sevi
Zaļš viļņu palags metas pret krastu
Zviedrijā kāds klāj Baltijai gultu
Dzejolis par to, ko mēs pat īsti nevaram izvēlēties
Mēs atnākam šajā pasaulē
Un aizejam
Pa vidu uzspēlējam spēli "Radinieki"
O O O
Vakars nāk virsū, un tantes iet mājās no kapiem
Es ar acīm rauju pēdējos vārdus no lapām
Jo tumsā un elektriskajā gaismā es neprotu lasīt
Nāk tramvajs pa sliedēm un ieurbjas tevī ar spocīgām acīm
Tu hipnotizēta pirms nāves novelc jaciņu
Es zinu, ir stunda, kad mani iespaido arhetips tāls
Man pasaule rādās kā māja, kur cukuru nevar atšķirt no sāls
Es vēlos telpu, kur rakstīt, un vārdu, kurš nogalina
Ar pēdējiem spēkiem pievilkties, uzrakstīt to uz sienas
Svētā ģimene sacelsies, Gaudi darbs tiks pabeigts un svinēts
Zvaigznes bez manis piedzersies vienas
0