¼ Literatūra
25.08.2004

Dzejoļi

Komentē
0
Saglabā

1.
Saule pakustina baltus aizkarus,
tramvaji zāģē to pašu,
pilsētas putekļi sapinas viņa skropstās,
tu pamosties,
viņš mazliet smaržo pēc vīna,
viņam ir jāiet,
gara gaiteņa galā viņš māj atvadas,
tev ir mīnus 3 vienai, mīnus 4 otrai,
tu neatceries kurai,
bet tu to neredzi.
Viss.
Viss beidzies, viss sākas,
kā lode iekustas ķermenis
zem saules akmeņu mājā
uh, tāda pasaule:
suns spaniels aulekšo līdzi pa stadionu,
maiznīcas smaržas stindzina baložus,
kaimiņš salīcis uz kreiso pusi ved pastaigā suni,
mana māsiņa guļ zem segas sarāvusies kā kūniņa,
man jāiet likt eksāmens,
kaķis nolec no gultas,
es mīlu tevi,
jo tu esi man līdzās un apkārt kā gaiss.

2.
Mežģīņu apakšsvārkus pacel tik sprīdi augstāk
kāju sprādzes nospēlēs kino
pirmais saules stars ķermeni pārvērš putekļos
šokolādes ielādēs kuģī ar skuju smaržu
prom uz Lieldienu salām
vējš paliks svilpojot krastā
spļaujot jūrā par godīgām lietām
kas nesilda nesmaržo
ir.

3.
Fiesta!
Veldzējies, skatoties meitenes acīs,
kamēr viņa runā par darbu,
kas nodrošina brīvību,
īsiem, aprautiem teikumiem
kā dejas sākuma soļi,
viņa paceļ rokas pie sejas,
viņa melo, tu zini.
Fiesta!
Alvas skumjas sastingst kafijas krūzē
dienas nokausētie dzer vīnu sarkanu baltu,
jo tālāk no tevis ir kuģis,
jo šķiet tas vilinošāks,
lampiņu virtenes šūpojas sāļajā vējā,
jungas un matroži, sasitot kausus, smejas
un pieķer pie gūžām meitenēm smalkām kā liānas
ar panteru gaitu un olīvu acīm.
Fiesta!
Tavu roku putekļi sabirst uz galda,
viņa runājot, iepūš tos sejā
garāmejošam pārim, kas
klusē jau otro gadu un izstieptās rokās
tur akvāriju, kurā peld kontinenti.
Fiesta!
Paver lūpas, mēs būsim mājās,
sudraba adatiņas starp lāpstiņām,
gurniem un ceļiem,
lai apbrīnā sastingst klusums,
lai sudraba putekļi tavā sejā
mirdz kā bāku ugunis
tiem, kuri skatās no kuģiem
un ilgojas sauszemes tā,
kā tu ilgojies jūras.
Fiesta!

5.
Aukstuma skaistums izplaucē ledus puķes
mirušu jūru vaigos.
Bijām reiz okeāni,
nu, klepojam kāpu smiltis,
čīkst priedes,
iegriezušās mums rokās,
sveķi sastinguši,
plastmasā iztēles tilti,
viss ir ieplānots,
viss, arī atteikšanās,
silti oranža saule atpūšas ķieģeļos,
pāri ledājiem, žvankstinot dzelžu spārnus,
sijājot pavasari, cerības aizlidos.

6.
Viss izkūst cigarešu smaržā, ir sestdiena, ir istabas ar parketu un logi, ir kaut kur jūra aukle negantā, ne māte, sieva, pat ne māsīca, ir puķes vāzēs, ir pildspalva uz galda, ir mati cirtās, ir rūsgani, ir lapsas, ir ugunskuru smarža, ir zemeslode apaļa un auksta, ir grāmatas, ir rokas nomazgātas, ir ķirši lūpas, acis mandeles un pleci smalkmaizītes, ir naba šokolādes, ir putni Viļņas tirgū, ir zvans bez atbildes, ir tuksneši, ir tīģeri, ir lauvas, ir pāvi zelta būros, ir sirds, ir kreveles, ir uguns pavardā, ir meitene bez vārda, ir vīrieši ar ciešu apņemšanos, ir kaķi svītraini, ir bezbēdīgas dziesmas, ir migla, vakariņas, saksofonu mirga, ir rasas lāses kosmosā, no tām nāk mazi bērni, ir atmiņas par smaidu, ir tramvaji, ir sestdiena, ir bruģis, futbolisti, ir apelsīnu sniegi, ir liķieris, ir kumode, tur slēpjas dziedātājas, ir opera, ir smiltis, ir zemas, maigas balsis, ir upes, kaut kur tilti, ir kāzas dīvainas, ir roku labirinti, ir skropstas saķepušas, ir asaras, ir silti, ir gurni, virtuve, ir sīpoli, ir smarža, ir nakts, ir kustība, ir aizsvīdušas rūtis, ir čuksts pēc uguntiņas, ir sīki, mazi smiekli, ir pusnakts pilsētā, ir svētdiena, būs auksti.

7.
kāds aizbrauks uz madridi, pilsēta apsnigs jasmīnu ziediem, kāds aizbrauks,
atstās tukšas ostas, ledus aizasiņos līdz,
kāda diendusa ar tēju un locekli, vaidiem siltiem un tomātiem, veselīgi dzīvojam, sports, sekss, ēdiens, smaidi, dzejoļi, literatūra, nauda, jūra, veselīgi dzīvojam, pie zemes nevelk, idejas dzen uz priekšu, maldi ir saldi, vēl saldāki, vēl saldāki, vēl, vēl, sastinguma nav, ziema kūst un sasalst, kūst un sasalst, visās kāpņu telpās skūpsti, saldi, sāji, rūgteni, kuģi šai ostā nepiestāj, vēl lidmašīnas nenosēžas, dzīvojam kā uz perona, kā lidlaukā, kā uzgaidāmajā telpā, kā uz eskalatora, kā pagaidām, prieks, ka pagaidām ir tik labi, pagaidām, negribas šķirties, pagaidām, kā uz virves, kā adatas acī saskrienamies, apskaujamies, kaisle elso, kājas paveras, iešūpoties, laisties, aizlaisties, neminēt, vārdā nesaukt, neko neprasīt, nedāvināt, kad kāds aizbrauks uz madridi, kāds aizbrauks uz petropavlovsku, niagāras ūdenskritumā iekliegsies, uz dzelzceļa tilta, skaļi pret vilcieniem, kāds prieks, kāds prieks, izcērt debesīs zvaigžņu zīmes, kāds, kāds, kāds, aizbrauks uz madridi, neprasīs atbildi, atbildību neprasīs, neprasīs, kliedziena rentgena uzņēmumu nerādīs, aizbrauks uz madridi, aizbrauks, kāds paliks stāvot centrālā pilsētas laukumā smaidu pilnām acīm un sāļām lūpām no jūras.
Laiks paies lasot laikrakstus, pētot biržas indeksus, mācoties valodas, tikai ar pašu acs kaktiņu, slepus no pašas acs, palūkojoties uz ziņām no niagāras, madrides, romas, paies laiks
aiz dzelzceļa, pēc laika, kas aizies aiz laika, visklusāko sirdspukstu mirklī, neatpazīstams būs vaids.

8.
jūra kā sieviete. vienmēr tepat. vienmēr vaļā.
katru mirkli citādā krāsā. tur debesis krūtīs un reizēm kāpj kāpās dīvaini vaidot.
jūra ir sieviete. tu stāvi, skaties - aiz viņas atveras tavas pasaules vārti,
caur viņu atveras tavas pasaules jēga. tu nevari viņu sažņaugt plaukstā.
kāpj jūra tev kaklā kā kamols dienas stingrībā, pilsētā aukstā.
jūra tev atdos visu, jūra nedos neko, jūra tev atnesīs vēsti,
jūra vienmēr turpat, skatienā tavā atveras.
kad tu aizgriezies, dodies prom, jūra zied.

10.
Runā, ka maijā būšot 30,
Runā, ka kaijas atplēsīs saulei gabalu
Un zvirbuļus sarīdīs dziedāt,
Runā, ka vilcieni ies
Regulāri kā vienmēr
Un jūra būs savā vietā,
Runā, ka pilsētā būšot
Zāles pilnas ar zelta gaismu
Un rokas vairs necelsies glāstiem,
Runā, ka maizes pietikšot,
Bet gribēšoties vēl vairāk,
Runā, ka meiteņu svārki
Iegriezīs virpuļos naktis,
Un šķindot skries
Tauriņi liesmās.
Runā, ka maijā būs 30
Un vīri būvēšot tiltu,
Un putnus laidīšot upē,
Runā, ka visas valodas
Sajukšot un torņi mirks
Ceriņu dubļos.
Runā, ka no skropstu putekšņiem
Saslimšot pārcēlāji un
Daži palikšot mājās,
Runā, ka durvis nebūs vajadzīgas un
Smaržas varēšot karotēm ēst.
Runā, ka ostā pienākšot kuģis
Bez kapteiņa un bez jungām,
Runā, ka ziemas nebūšot, runā, ka vairs nekad,
Runā zelta smiltis un leļļu madonna klusē,
Kad izbalējis rāvējslēdzējs aizvelk debesu gultu.

Inga Gaile

Inga Gaile ir rakstniece, dzejniece un dramaturģe. Romānu "Rakstītāja", "Skaistās", "Stikli" u.c., dzejoļu krājumu "Migla", "raudāt nedrīkst smieties" u.c., lugu "Āda", "Mūsu Silvija debesīs" u.c. aut...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!