Komentē
0
Saglabā

 

***
pie bremžu lukturu sarkanās gaismas
stāv ātrās palīdzības mašīna
un neizslēdz sirēnu

es nolādu to mirstošo
līdz kuram stiepjas sastrēgums
blīvs kā lapkriša pieblietētais trotuārs

trolejbuss atvienojoties no elektrības vadiem
un notriecot jaunu meiteni
atbrīvo ceļu troksnim

viņa interesējas
kur atrodas dieva templis
skaidri zinot ka atbildēšu nezinu

es tomēr pajautāju
kāds


***
paskatieties viņa mugursoma vienos caurumos un pats viņš arī
kā zvejas tīkls kam starpvalstu autobusi mierīgi izpeld cauri
neapturot pat tajās retajās dienās kad viņš nostājies precīzi
pieturā un visi pasažieri piekrītoši pamāj ar galvu bet šoferis
izspļauj garu sarkanu signālu kā garantiju mieram drošībai un
ilgstošai laimei bez viņa


***
biezi dūmi ceļas no vietas, kur nokrita gaisma,
un mūsu zivju mutes aizpeld priekšā rokām,
jo vēlreiz neganti zemei līst apakšā gribas.

sveķainas plūmes stingi raugās no groziem.
sievietes savus melnos lakatus asinīs iemērc,
viņas zina, ka mēs iedarbosimies tikai īsu brīdi.

aizčīkst pa sliežu viļņiem sakniedēts tramvajs,
katru mēnesi tik cieši, ka nesaprotam, kāpēc
tā siekstā iemigt, un dienām uzbūvēt ceļus.

viņas atraisa lakatus. mēs paņemam saules,
kā salipušos grozu rokturus iesviežam gaisā.
jaunās debesis uzliesmo. jādomā vienīgi tāpēc.


***
viņš ķer un ēd mušas no manām rētām viņa stāsti griezās ap (un
bija) asi kā stiklu puteņi no sašķaidītajiem autobusa logiem

mēs braucam uz lidostu

krata tik stipri ka es draudu uzspridzināt visus transporta
līdzekļus šajā kāju pamestajā pilsētā

viņš var paēst tikai no spārniem

stiklus aizstājošā krevele starp mums liedz slīdēt līdzi
melnbaltajām ceļa somām un tāpēc es savlaicīgi izvietoju
sagraizītās sejas gabaliņus atvadu izteiksmē

bet lidlauka dūrē spindz notvertā lidmašīna

velkot gaisā burtus viņš pieraksta ka nokļūstot galā no manis
jāpasveicina vietējie autobusu šoferi

--------------------------
tukša plauksta un pietura ar dievu


***
kāda būtne nostājas starp mani un punktiem kas veido ar laimes
un niknuma krāsu izlīmēto telpu

(mana klātbūtne paliek ārpusē)

viņa klauvē ar trīsošu mirkli kā liesmiņu rītausmas galos pie
sajūtu tālākās robežas tā tūlīt pārtrūks un atsvabinās smaržīgas
puķes vai slepkavot plaukstošus akmeņus

( … )

aiz krācēm plūst rāmi sarkanā straume


***
jā pastiepsim garumā svaigos gaļas gabalus
no knābjiem līdz tuvākajai pieturai
kur piestāj kuģu karogu masti
uz krusta un baznīcas ielu
un pravietosim pa ceļam
kurš nenopirks biļeti
kurš izkāps pirms laika
kurš atradīs rezerves izeju
kurš pateiks bet vai nav vienalga
jā pastiepsim kraukļu spārnus platākus
lai spalvas apsedz sālītās mutes
lai mēs laimīgi apklustam
kā uz gaišajiem ceļiem
pie mūsu sievām metušies budas
to kuģu enkuri sausajam kumosam dzirnakmeņi


***
privātmāju pakši kā rūpnieciski izgatavoti
kapu pieminekļi

zilajā asfaltā zaļas plaisas

kungi dzer šņabi nesaviebjoties
dāmām no austrumu saldumiem slikti

ar lūpu kustībām
es gravēju izstaigāto ielu nosaukumus

stikls caur stiklu
un galvā iesūcas izmestā glāze

mani glabā aiz stūra

zem rūpnīcas siltumu dvesošā skursteņa

(andris ogriņš)

Andris Ogriņš

Andris Ogriņš ir 1975. gadā Rīgā dzimis latviešu dzejnieks, piecu dzejoļu krājumu un vienas dzejprozas grāmatas autors (līdz šim pēdējais dzejoļu krājums "tā putna diena" izdots 2019. gadā). Andris mī

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!