Dzejoļi

Poļu literatūra pazīst divus Vatus. Pirmais kopā ar saviem līdzbiedriem agrā jaunībā aizsāka poļu futūrismu un ir viens no spilgtākiem tā pārstāvjiem. Kā lasāms dzejnieka vēlākajās piezīmēs, viņš, būdams slims ar karsoni 1919. gada janvārī, vēl divus gadus pirms Andrē Bretona esot atklājis automātisko rakstību. Četros vai piecos paņēmienos tapa viņa slavenais "ES no vienas un ES no otras manas mopšudzelžainās krāsniņas puses".
Otrs Vats gluži negaidot atgriežas poļu literatūrā pēc padomju darba nometnēs pavadītiem kara gadiem un ilga klusēšanas laikposma Polijas Tautas Republikā. Viņa pēckara dzeja ir tuva Vecās Derības Ījāba grāmatas ciešanu patosam. Īpašu zīmogu tai uzspiež kara gados iegūtā nervu slimība un tās radītās fiziskās sāpes. Saplūstot laikmeta pārdzīvojumam un personiskām ciešanām, top unikāls mākslas dokuments. 1959. gadā Vats ar sievu pamet Poliju. Dzīvo Francijā, vēlāk ASV. 1965. gadā atgriežas Eiropā, pēdējos dzīves gadus pavada Parīzē. Šajā laikā viņu apmeklē Česlavs Milošs un magnetofona lentē ieraksta Aleksandra Vata atmiņas. Šie ieraksti vēlāk kļūst par pamatu Aleksandra Vata grāmatai “Mans gadsimts”.
1967. gada 29. jūlijā, nespēdams izturēt mokošās nervu sāpes, dzejnieks padara sev galu.
Šai publikācijai esmu izvēlējies dzejoļus no abiem dzejnieka daiļrades posmiem. Tie ir kā vienas monētas abas puses. Izvēloties vienu, nevar atteikties no otra.

Māris Salējs

KRĀSISTĀNAS NAMIPEKLIS

arabistānas arsās krāsas atmagriežas atgramiežas atgriežas iežas briežos miežos kā iežos araba han. Ābraams mirrēs iz vārtrīzes izlīzis uzb bagāviem narrāviem biis virs bagavātajiem bagavootajiem tauremtēja krāsiteči brēči krāsituči abruči krāsidedži abrenči. Karavānas — o vārnuči zeltavās sazasaucīja kartučus un krāšņavās apņāva mēnešņības vēješķoja virmuļus virpeļus un virpenīcas mirtenīgas sērenīcas. O zērīgie zērevēri — grēdenēs ihumu-skumbrainīši.
zvaigžnugrābšķi brēķšķevēja mirlavas un zvaigžņumirnis bulboja uz kokabaķa lapuča padebesīti.
O krāsas o krāsuras — o karūsu asaras, ķerubu asari
o krāsiči o raskaļi — raganu ragi, o magu nagi
o krāseņi, o rūseņi — o rasu masas, o basu gars!
o krāsači o rakači o krāsuči o krāsmuči
o krāsveļi o krāsmaļi o krāsvieši o krāstieši
o krāsu āārds!
O krāsu karaļi — o krāsu kraujumi o katricis krāsumis krācis gaisarumā — o katricis krāsums kārsta kājus pa navu — un tādums naktumā valda pašu krāsu baltumu un pēc nāvuma aizklumsim klajā kur karājas krāsistānas mājas.


MĒNESS AINAVA

Iz skrejošām sekundēm mesto adieu
dzenāju dzisinot īkšķi
un kad durvju sargs iekliedzās zelta taurīti liekot pie lūpām:
vai te!
ak senāk ai senāk bij savādāk viss un laimīgs es biju bezgala
neviens nepaģērēja lai būtu es kilovats
saldi kā cīruļi tramvaji šķindināja
ik balons pār galvu kā enģelis rībināja
ģimenes pampa aiz laimes bet mušas no dziesmām
zirgi nēsāja spalvpušķus zvaniņus patroneses
lidpūķi svētdienas skābekļa debesīs skrēja
kurš bija tas vārds kas allažiņ pārsteidza mani izkārts aiz aptiekas rūts
uz neatceros kādas ielas stūra kur rēgojās šilte ar ūsainu
turku
sarga stabule uzziedot puķēs un putnos
šūpoja snaudošo divriču sānus
neviens vēl nebija pārvērtis manu asiņu vīnu par dzejas ūdeni
neviens mani nesauca nelokāmajā aleksandra vārdā
bet tagad nezkāpēc nespēju sev to izskaidrot
kādēļ tas viss ak viss ir gājis uz sliktu
un kādēļ ak kādēļ
mana galva grimst gaišmatainas ķēves slienās
bet tā nemaz nav ķēve bet mēness parasts mēness
un kādēļ lūpas grib skūpstīt katra pretimnācēja lūpas
mīlas ubagam mūžīgi lūgties pēc dienišķā graša! —
Bet kad sirds tarba beidzot pietūkst no skūpstiem
izņemu tos un pielieku guni
lai degtu kā sveces
pār skumjo tumstošo ielas bruģi

1920.–1926. gads

MANA SIRDS

Oļai

Un teicu uz savu sirdi: ak sirds, tu sarkanā bumba, tik ilgi, tik ilgi tu man negribi sprāgt!
Pielīdzināju savu sirdi ilgu lokomotīvei, ugunsratiem, kas gluži kā Eliju paraus reiz debesīs mani.
Saucu to par saviļņojuma bateriju, mīlas puķupodu, moku dzirnaviņām, glāstu ubagtarbu, vēlmju signatūru, skūpstu krājkasīti, visbeidzot ikvienā vārdā, kas dots katrai lietai uz zemes un debesīs.
Daiļrunas uzplūdos sacīju viņai: ak ciešanu vāze, vai: tu sūkli, kas ciešanas uzsūc vai vēl kā savādāk: mans alku ganāmpulk.
Līdz pusnaktī kādā man atklājās tās patiesā būtība. Bija tas, neatceros, kurā 1923. gada maijā starp Žuravjas 26 un Maršalkovsku. Tobrīd pavēries sirdī caur aci kā atslēgas caurumiņu
ieraudzīju:
Mana sirds ir kompass, kas vienmēr rāda uz O.


NO IRĀNAS BĒGĻA ATMIŅĀM

Angļi platānu sauc par a tree of map
mizas dēļ.
Taisnīgi būtu cilvēka augumu nosaukt par a chair of map [1].
Cik savādi iekrāsojas plankumi uz pieblīdušas miesas —
mēļumi, zaļumi, dzeltumi — nokrāsu milzums līdz pat melnmei,
tai melnmei,
ko nevar pielīdzināt nevienai citai —
saulē tā vara zaļumā vēršas, vai zeltā,
vai brūnējošā mēļumā
atkarībā no gaismas krišanas leņķa.
Esmu to atskatījies diezgan: biju uzraugs tai morgā,
kur trīs tīfa mēneši mani izbadināja kā siseņmātīti,
kura, pārcietusi grūtniecību un gavēni,
stājas sardzē un nolēmē ar nāvīgu antenu mušas, vienu pēc otras,
vienu pēc otras aprij neremdināma.
Arī es gribēju ēst.
Kāds sakars — jūs jautāsiet — tam ar morgu?
Radinieki man nesa ēdamo,
lai vēlreiz palūkotos uz dārgā aizgājēja mirstīgajām atliekām.

Toreiz bija atvesti deviņi. No N*** ielejas.
Kādreiz ziedošas ielejas, Hašašīnu paradīzes zemes virsū.
Taču dižais Šahs (lai Allahs tam žēlīgs)
ar nāves draudiem pavēlēja audzēt tikai kokvilnu.
Neko citu, vien kokvilnu. Un, tātad, audzēta tika kokvilna vien.
Pārtiku veda no tālienes. Kara laikā apstājās transports.
Kokvilnai bija jāpagaida. Ļaudīm — jo vairāk.
Tikai bērnu stāstiņos cilvēki aprij viens otru līdz pēdējam.
Dzīvē mēdz būt savādāk. Aprijuši visu, ko var: suņus, kaķus, tārpus,
viņi ēda viens otru — tas tiesa. Taču vēl palika deviņi,
kuri prata rīkoties ar ieroci: akmeni, nazi vai nūju.
Bet tas, kurš zaudēja spēkus — muktin muka cik tālu vien var.
Un tā tika atrasti deviņi līķi, izmētāti
teju regulāri pa rinķa līnijas perimetru
plus mīnus divarpus kilometru rādiusā.

Mums izsniedza baltus lakatiņus — lai piesegtu muti un degunu.
Taču, kad sviedu ratos sastingušos miesas gabalus
— torsus, patiešām torsus, kaut katram bija galva,
viens tumšs kā akmens, nokrāsā visai vienāds,
pēkšņi man atgādināja reiz, pirms daudziem gadiem Vatikāna muzejā
redzētu torsu.
Un tad — pirmo reizi pa šiem gadiem — ieraudājos.

1956

GRĀMATVEDĪBA

Bērna gados man viss tika dāvāts. Mātes dāvāts
tēva un debesu dāvāts, zāļu un garāmgājēju dāvāts.
Koks man deva ēnu par velti, kad gurdināja tveice.
Debess acīm dāvāja gaismu vasarās mostoties.
Sniegs, šis svētais, mani baltināja par velti. Un vējš mani apvējoja
kalnos mītošās laimes, silos mītošās laimes, ūdeņu,
mākoņu laimes atbalsīm. Bet sievas smaidot dziedēja
manas naksnīgās skumjas. Ik dienas es devos ceļā. Uz Hesperīdu dārzu
ceļš par velti. Un pateicos debesīm, vecākiem, zālēm,
vējam, atbalsīm, sievām un naktij par šīm dāsnajām veltēm.
Pat tagad, man piesmagušam dzelmē grimstot, no augstes, no augstumiem tumšiem
Stipru roku pārs izvelk mani. Un liek peldēt par velti.
Tā nu peldu.
Bet slīdēdams caur kanālu zem tumšās velves, kārtoju rēķinus.
Esmu maksājis. Par visu. Ar miesu un dvēseli manu.
Par debesīm, vēju, par vārsmu, par sievu smaidiem, pat par šīm abām
cietsirdēm rokām, kas neļauj man dibenā noiet. Tas tiesa,
augļotāju procenti pieauguši tiktāl, ka nomaksāt spēšu ne agrāk kā
Lielajā Tiesas dienā... Un slīdot zem tumšajām velvēm
Un vērojot pārcēlāja atspulgu tumšajos ūdeņos, viņa piepūli,
tik nerimtīgos melno airu vēzienus,
ar sažņaugtu sirdi iedomāju par sāpēm, kas mani vēl gaida.

Palma, Ziemassvētki, 1966

RĪTS PIE ŪDEŅIEM

Te liedags ir ņirdzīgs. Un no ūdeņiem bestijas iznāk.
Tā bija jau Daniela sapnī. Tumšs. Melns bija. Necaurredzams.
Tikai kopš senseniem laikiem noruna bija tāda, ka
redzamība še laba.
Un tādēļ neviens nav tiesīgs sacīt:
nekā es še neredzēju...

Pirmā bestija bija zirgs. Ci—devant* peršerons. Tagad pavisam sagrabējis.
Pietupās, sakrustojis priekšējās ekstremitātes, no purna izvilka protēzes,
izrieza mēli, kas bija gara un šaura, milzum gara un plāna.
Zirgs sēca. Ak, draugi, kā tas zirgs sēca!...

Otra bestija bija sienāzis. Jā, pārmērīgs, tomēr sienāzis,
radīja iespaidu par kaut ko ļoti mazu un veiklu, par spīti neparastajiem izmēriem.
Nosēdies zirgam pie kājām, izstaipījās, nožāvājās — taču tik sāpīgi,
Ka palika bail, vai žokļi viņam vairs, viņam maz vispār kad saslēgsies...

Apnikusi man sienāža tēma: par viņu būs gana, pietiks!...

Trešā bestija, kas no ūdeņiem iznāca, bija putns — putnietis ar salauztu spārnu.
Kliboja, skraidīja pa liedagu šurpu turpu
“Nogalini, zodz, pārkāp laulību” šņākdams “zodz, pārkāp laulību, nogalini.”
Taču nav, nebija, nebūs nemūžam zināms, vai tas bija sacīts uz mums —
nabaga ļaužu sauju, kas, tvērusies meldros,
vēroja — neko citu, vien vēroja — un tikai, par nožēlošanu, tikai, un nekad neko citu!
(tādēļ mūs drīkst saukt vien par novērotājiem).

Beigās, kad putns iemiga nogūlis uz viena naga,
iznāca ceturtā bestija — rēgs: pirms daudziem gadiem miruša
cilvēka ēna.
Pazinu viņu — protams, cilvēku, ne ēnu:
slīpaci, augstkrūti meiteni, skaisti velvētu pieri,
viņai bij brālītis, vārdā Petreks, ar kaķeni šaudīja, īrisus ēda,
laida pūķus, rāva tauriņiem spārnus, māsa tam masturbēja, kad mēness rietēja pilns.

Par viņu mēļoja ciemā: jaunkundze ar āžiem izdarās oho-ho-ho-ho-ho.
Pavasarī ap ausmu it kā redzēta atgriežoties no kalnu ganībām,
klibojot, vienos zilumos, saplēstā kreklā.
Oda pēc terpentīna. Ar medus kāri pārklāja pliko maizes riku,
cienāja laukstrādniekus. Neviens neņēma. Izņemot vienu.
Dienu vēlāk viņš aizgāja karā. Nepārnāca vairs Jasis.

Vēlāk no ūdeņiem izliecās mēness, tikpat zaļš cik liels,
Un viss: liedags, zirgs, sienāzis, putns un meitenes rēgs
iegrima viņa gaismā kā Tiesas Dienas uzgaidāmās telpas krēslībā. Kā akmens ūdenī.
Būtībā viss atgriezās ūdeņos. Atgriežamies ij mēs
ūdeņos, draugi, ūdeņos, ūdeņos. No viņiem viss nācis.
Vainags tajos aizpeld. Laiks viņu aiznes. Laiks to aiznesīs. Laiks aiznes visus ofēliju
[vainadziņus.
Un katru mākoni prom no debesīm. Un visus smaidus no lūpām. Un visas dzejas asaras — dzejas Kundzes, mūsu mātes, kura apraud savu dēlu nomocīto,
kā bija sākumā, tagad un mūžīgi mūžos, āmen.

Laiks aiznes visu.
Vienīgi nedrošas trīsas sagrumbo izplatījuma virsmu,
trīsas — vēstnesis rītam, parastam rītam pie ūdeņiem.


***
Manu sāpju četrās sienās
neredz logu, neredz durvju.
Dzirdu vien, kā nenorimis
soļo sargs aiz bieziem mūriem.

Mēro manu aklo esmi
viņa dobjie, tukšie soļi.
Nakts vēl ir, vai rīta ausma?
Tumsa manās četrās sienās.

Kādēļ staigā nerimtīgi?
Kā ar izkapti lai aizsniedz,
Ja te, manā sāpju cellē
Neredz logu, neredz durvju?

Droši vien tur gadi pamet
liesmojošo dzīves koku.
Šeitan nerimtīgi soļo
spokains sargs ar aklu seju.

Mentona, februāris 1956

HIMNA

Homunkul
spīdošais želejas kamol kam viducī sitas sirds
Brauna dejā raustītais duļķu pilien
energomatērijas pasaulēs nesaulēs iemestais vibrion
kļūdainais foton
(malds kvantu aprēķinos)
iz Apdomības Acs izasarotais
spirāļu virāžās mestais
Minerālu Māju starpmolekulāro tukšību vidū
Tēva Māju vidū mestais
kur tevi izmēda visi
Visuma matric
Matrix
Mater
Māt
Antimatērij!

Redzu: slavas Fabrikas izgāztuvēs
slēptus iedīgļus
nākotnes tiranozauru prototipus —
visi maršē. Vispirms
Motorizēto Polipu spīdzinātavu plutoni. Tālāk
Elektronisko tinteszivju divīzijas.
Kad janičāru — tranzistoru kapelai pēcgalā
parādīsies Viņš Pats, kontinentu, jūru un izplatījuma diktators
lieliskais Kibernētiskais Bende ar dezinficētu virvi,
lai sāktu Savu pļaujas laiku
visi kauks pēc Tevis viena
visi sauks pēc Tevis viena
visi gaidīs Tevis viena
Antineitronais
Glābēj

[Varšava, 1957]

***
manu brāļu pelnu sauja — tik maza
ka delnas viducī ieguls.
Viens pūtiens — un izkaisīsies
Dardedzē. Ieplūdīs. Gaisā,
kuru, te, lejā, mēs nolādam.


KAUJAS LAUKS

Bataljoni aizgājuši,
kamenes atsākušas savus dienišķos lidojumus,
palieņu kalmēs apslēpts skalojas
dezertieris. Ēnu izraibināts
tā baltais augums. Saule cepina
ainavu, kurā stingi rēgojas līķis.
Acheronta atropos ātrkājes mātītes
skubina savus mazos. Sarkanām lāsītēm
varavīkšņo nošķiestās smildziņas.
Kā jauki pakaiši kaisās akāciju lapas,
kā aicinot atpūstā, kā čukstot:
pel-nī-tā. Bet goba plātās virs galvas
ar lielīgā rudeņa zeltu.
Viņa mirdzums uzmodina no miroņiem
mūsu dzīves paspēlētos rudeņus.

Parc de Sceaux, septembris 1965

No poļu valodas atdzejojis Māris Salējs.

[1] a tree of map […] a chair of map — koks kā karte […] ķermenis kā karte (piezīme: šāds tulkojums izriet no konteksta, taču chair angliski nozīmē krēslu; franciski tas nozīmē ķermeni — šāda nozīmju sajaukšana visticamāk ir tīša].

* senāk (franču val.)