Foto: "Unsplash"
 
Dzeja
16.04.2021

Dzejnieki ir briesmīgi ļaudis

Komentē
1
Saglabā

. . .

Latviešu valoda čalo itin kā kalnu strauts. Franču valoda izklausās pēc atkritumu tvertnes rūsēšanas. Latviešu valoda tīkami kutina balss saites. Franču valoda neatgriezeniski grauj deguna dobumu. Latviešu vārdi šūpo un kustina diakritiskās zīmes kā laiviņas un spuras. Franču vārdi diakritiskās zīmes saslien kā indīgus dzeloņus, līdzigi lapsenēm, kas iedēj oliņas zem ādas, no kurienes pēcāk izšķiļas zombijveida alkoholiķi, kuri apstāj tevi un draudīgi pieprasa naudu, bet tu satraukti veries apkārt: kaut viens policists šai fakinajā Lionā vispār ir?

Latviešu valodā ir patskaņi, ko aplami dēvē par gariem, patiesībā tie nav gari, bet dziļi, dziļi un galvu reibinoši kā atvari ap Ķemeru Nacionālā parka dēļu celiņu. Franču valodā patskaņu vietā var dzirdēt tikai skaudīgu kurkstoņu ("ak, kaut mums, kaut mums būtu šādi patskaņi"). Ja tev kaut kas jāsaka latviski, tu ņem un saki. Franciski vispirms jāizelpo, pēc tam jāsavērpjas sarežģītas formas kliņģerī, jāpārliecinās, ka pusotra metra rādiusā neviena nav, un pēc tam atritināšanās brīdī jāizrunā, cik nu paspēsi, un tad atkal viss no gala.

 

. . .

– Es reiz gribēju uzcelt māju, un pat atstiepu baļķus.
– Ak, tā. Un?
– Pēkšņi sajutos pagalam slinki.
– Redz kā.
– Bet tad sāka līt naglas. Un māju sanagloja.
– Kā vāciski ir lietus? Kā zviedriski?
– Jā, patiešām – kā?

Mēs uzkāpām pakalnā, atgāzām galvas un visādās mēlēs bļāvām "kā ir lietus?". Debesis atbildēja ar vārgu pērkonu. Tad nedaudz pasmidzināja. Mēs raudzījāmies no pakalna uz laukiem, uz vārnām, uz vientuļo figūru ar molbertu. Kaut kā tā.

 

. . .

Hei!
Esmu krievs no Maskavas. Es vēl neapgūstu darbības vārdu pagātni un nākotni, tāpēc šis stāsts ir tagadnē.
Tā ir pareizi?
Mans leksikas līmenis zems, vārdu krājums trūcīgs. Trūkst vārdu…
Tāpēc šis stāsts ir par lēno mēteli.
Lēnais mētelis ir mētelis, ko cilvēks uzvelk un palēninās – ietinas un kļūst lēns. Lēnais mētelis atgādina neredzamo cepuri un septiņjūdžu zābakus. Lēnais mētelis ietekmē valkātāja spējas.
Viss!

 

. . .     

Dievs, kā zināms, sēž uz mākoņa un labo debesu jumu, bet pēc brīža kliedz: "Milda, šeit triju trūkst, palūko, vai nav kur ieripojušas!" Un Milda šim: "Jā, jā, jau atradu!" – un sniedz, tātad, augšup trīs zvaigznes.

 

. . .

Kā mūs atrast.
Ejiet pa Barona ielu, līdz sajutīsit, ka no augšas kāds skatās. Šī, tātad, būs māja ar gargulām, bet nākamā – mūsu.

 

. . .

Šādā spelgonī ar neapmierinātu feisu ārā neej, jo sejas izteiksme sastings un ļaudis domās, ka esi bozeklis. Vispirms mēģini uztaisīt gudru skatienu un, viegli smaidot, atver durvis. Galu galā kas ir galvenais? Galvenais – citus apmānīt.

 

Pašnāvnieks

– Apakšējie kaimiņi par jums sūdzas, – Čackis piesēda uz vannas malas. – Jūs esot šos asinīm appludinājis.           

 

Atvadīšanās

Bēdīgi. Bēdīgi un sāpīgi, ka no dzīves aizgājis Jevģenijs Jevģeņjevičs – šis diženais cilvēks, īsts draugs un skolotājs. Es skumstu, jūtu līdzi un esmu neizpratnē: kas dzīvei vainas? Nu, vienkārši smieklīgi.

 

. . .

Problēmas ar tiem radošajiem: visi vēlas būt komponisti, mākslinieki un rakstnieki. Tā rezultātā lieldiametra cauruļu ražošanai pievēršas viduvējības.

 

. . .

Meža namiņā, kur dzīvoja sivēns Hrjuša, uz sienas bija plāksnīte ar uzrakstu "Nepiederošiem H."

 

. . .

Dzejnieki ir briesmīgi ļaudis. Viņiem viss ir svēts.

 

. . .

Sokolovs no "Sokolovs un partneri" un Maslovs ar Ņikitinu no "Maslovs, Ņikitins un partneri" pat nenojauš, ka tie ir vieni un tie paši partneri.

 

. . .

budžets – 176 miljoni $!

lomās:

90 miljoni $

80 miljoni $

un pieci miljoni € sešu miljonu $ lomā

 

 

Pedometrs

Jūsu šodienas veikums: 1430 soļi

Panākumu virzienā: 0

   

Bezcerīgs gadījums

Uz kuģa bija divi glābšanas riņķi. Uz viena bija rakstīts "DZEJA", uz otra – "PROZA",
bet aiz borta slīka kāds džentlmenis.

– Kuru riņķi jums pasviest? – kūpinādams pīpi, painteresējās kapteinis.

Džentlmenis samiedza acis un burtoja uzrakstus.

– Vai jums nav citu riņķu?

– Baidos ka nav, ser.

– Žēl, – noteica džentlmenis.

 

. . .

Viedokļa man nav, es tikai vēroju, kā pūlamies tikt galā ar to, ko nevaram izprast:
ar sevi.
Inčīgi – ja Terminators (T-1000) nolemtu uzrakstīt grāmatu, par ko tā būtu.
Varbūt viņš jau to uzrakstījis – ar segvārdu. Teiksim, Selindžers.
"Man ir jānogalina zēns. Ne jausmas, kurš man to iedvesis. No kurienes šī apņēmība. Un kā rīkošos, kad nogalināšu zēnu.
Kad mani izvēlējās misijai, T-1700 mani notestēja un skeptiski bilda:
– Tāds šļaupans.
Un piebilda:
– Varbūt tas pat labi."
Viedokļa man nav, un es arīdzan šļaupans, šķidriem matiem.
– Plūsti man līdzi, – piemiedzot aci, guldz Daugava.
Protams. Kāda runa.

 

. . .

– Reiz vectēvs iestādīja Rīgas balzamu. Balzams izauga ļoti liels – lielāks par pašu vectēvu. Vectēvs gribēja izvilkt balzamu no pudeles. Viņš vilka, vilka, bet nevarēja izvilkt Rīgas balzamu. Pēc tam vectēvs pasauca palīgā vecmāmiņu. Vecmāmiņa vilka vectēvu, vectēvs vilka Rīgas balzamu, bet viņi nevarēja to izvilkt. Tad vecmāmiņa pasauca mazmeitu. Mazmeita vilka vecmāmiņu, vecmāmiņa vilka vectēvu, vectēvs vilka balzamu. Viņi vilka, bet neizvilka. Pēc tam mazmeita pasauca sunīti. Sunītis pasauca kaķīti. Kaķītis pasauca pelīti. Un beidzot viņi izvilka balzamu no pudeles. Visi ļoti priecājās.
— Ļoti?
— Ļoti, ļoti.

 

No krievu valodas atdzejojis Einārs Pelšs.

Tēmas

Romāns Voroņežskis

No Maskavas izbēdzis dizaineris. Sēž Rīgas mājās un raksta.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!