NEKAS, VIENĪGI
Tā vasara beidzās
un arī manī it kā.
Daba lūpiņas mitrās uzmeta
pirms hlorofila sabrukuma uz
dienasgrāmatu lappusēm izjauktajām un
Nenotikušo…
Trakais atvaļinājuma rublis miedzas senča-totēma acīs,
kaķi mazgājas no visas sirds, pantokrinu apdzērušies,
vienkājaina sieviete sev skropstas krāso… –
Dievs ar tevi, saku, Dievs ar tevi…
Stingums-punkts Neveiksmes Upītē,
ziemeļu vēdeklis-septembris…
* * *
…citrons, gabalā aprīts vesels,
zābaki bez zolēm,
vasara pie betonmaisītāja…
kas vēl mums nosapņosies miglā?
Un izgāztuvju mežā nolaisties nobremzētajam drusku,
pa māla šķībumu slidot,
neredzot tumsā nedz uguni, nedz
kādu pasvešu vēl ziemu otrās puses miglu,
lai dārzā nokļūtu netīši
it kā,
un ar dūmojošu cigareti uz stikla parakstu uzlikt,
un uz pielīmētajiem dūmiem izklaidīgi skatīties,
un naktstauriņa lidojumu redzēt
gar šo vārdu caurspīdīgu cietumu oreolā no dūmotām kustībām,
lai ar savu elpošanu stingru Vārda nozīmē ielavīties –
caur Sienu.
CEĻINIEKA PORTRETS
Neesi tumšs tu, iededzis esi,
bet i tajā, noteikti, ir daļiņa vainas noteiktas,
par ko arī caur apbrīnojamu kalnu ierindu tevi izdzīs.
Tas esi tu
un tas dinozaurs ar vafeļu dvieli aptītu ap viduci tavu,
ar termoforu zem dvieļa un termometru kaut kur padusē,
ar raupjās mikstūras pudeli zobos,
ar krusteniski pārsietu ar kutinošo pionieru apsēju kaklu,
līdz ceļiem amēbās brienošais šajos starptermiņu platumos,
šim starprindiņu gaisam cauri
ar herbāriju galvā – augli no taviem darbiem
staipāmiem un kurināmiem.
Gan padušu teatrālo orhideju smārdu
un klīniskās dateļu ķemmes,
gan bērnu zīmējumu uz klints
ar zāli aizaugušā tualetē,
gan Seišelu riekstus, gan bruņusitējas agaves
nesteidzīgi tu esi neaizskaramajā herbārijā licis.
Un ieliktņi no sapņiem vakara notikumiem mirāžīgajiem,
tāpat kā paliktņi no papirosu papīra puscaurspīdīga,
kam pazemes kontūras, iespiestās uz āderēm daudzoderainām,
jau nākamajai paradīzei līdzinājās,
tu ieliki tieši starp rindiņām, lai spīdētu.
O kāpuru paradīze-melnraksts, o rampa
priekš aizvēsturiskā materiālisma tavēja
ar magnija zibšņa apturētiem tavējiem draugiem kailiem,
ar citātu par brīvi un ar dziesmu, skābekļa
un šķidra lietus apmazgātu
un sāpes,
un augēdāju sadzīves lakādas zelmeņa apzeltīts laiskums,
ģitāras dobjas dzirdes sadzīves kurtuāzās
ar mūžīgi pilnūdens mēness lodziņu apaļīgu!
O ģitāra ģitāra ģitāra
tavu acu priekšā un elkoņu un ceļu slīkstoša
uzziedējušo balto magoņu necaurejamā laukā
ko noslēdz plūškoka elektriskās pletnes
uz ķīniešu porcelāna izolatoriem
Ašokas, dievlīdzīgā ķēniņa tava!...
…Viss: un diena un nakts, un pat skaņas atbalss –
visu nodzēs papeļu lidojumā cisas,
kur mēs gulējām mūsu pusdienlaikā.
Uz zemēm, uz neskartām zemēm ej.
* * *
…Bet viedais zellis ne jau katra ceļu rādīs.
Apmetņa ēnu redzu un zobena smaili.
Tam antenu ērgļa spalva aizvieto,
mūs savienojošu ar izplatījumu ārpus laikiem.
Vēlētos viņam pateikt: Piedod man
tu kaut ko, tāpat kā reiz piedevis esmu.
Un miris ne no neizturamām slāpēm.
Un savus soļus sadzirdēju tomēr.
Nu piedod man, ka būšu tikai otrais.
Ko gan tie numuri! Numuru te nav.
Te visi līdzīgi. Neviens neslāpst pēc slāpēm,
bet – vienkārši – mūžīgi visos mūžos laimīgs.
No krievu valodas atdzejojuši Alda Barone un Sergejs Moreino.
0