Komentē
0

 

Eulalija

Viens mitu es
Uz šīs pasaules,
Dvēsle bija kluss viļņu lauks,
Kamēr gaisā, maigā Eulalijā rasts bij sarkstošs draugs,
Kamēr zeltmatainā Eulalijā rasts bij smaidošs draugs.

Ak mazāk spulgs
Nakts spīdekļu pulks
Par šīs meitenes gaišās skatiem!
Un pārslas, kas kļūst,
Mēness krāsas kad plūst,
Vizma, kvēle pār mākoņiem platiem,
Nevar sacensties ar Eulalijas atraisītiem matiem,
Nevar līdzināties Eulalijas mīkstiem, brīviem matiem.

Gaist šaubas, dairs,
Un nebūs to vairs,
Viņas dvēsele ņem nopūtas,
Un dienām kvēls
Deg mirdzošs un cēls
Gaisos — Astartes zirgs ir tas —
Kad vien augšup daiļā Eulalija cēla paveŗas,
Kad vien mēļām acīm Eulalija augšup paveŗas.
 

Mirušo gari

Tad dvēsele jaudīs sevi vienu
Un mestu pārdomās par kapa plienu;
Tā ļaudis biedros neiegūs,
Kad vientuļākā stunda būs.

Šai vientulībā klusēt klājas —
Tu pamests nebūsi, jo nāks
Tad nomirušo gari, stājās
Kas dzīvē priekšā tev, un sāks
Stāt apkārt nāvē, — spēks tiem dus —
Tas dos tev ēnu; esi kluss.

Nakts, kaut skaidra, baismās tīsies,
Zvaigznes lejup neskatīsies,
Tās, kas debess troņos zaigas
Cerības šķiet ļaudīm maigas,
Sārtas ripas būs, kur staram
Nemirdzēt, bet gurdam garam
Tās kā karstums, drudzis šķitīs,
Kas uz tevi mūžam kritīs.

Domas tev, ko neaizbiedēt,
Sapņi ir, ko neizkliedēt;
Vairāk neizbēgt tev tiem
Kā zālei rasas pilieniem.

Vējš — Dieva elpa, klusa tā,
Un migla ēnās pakalnā,
Ēnās nepārtraukta, dzīva
Ir kā simbols, zīme dīva.
Kā tā kokos gulst pār mums,
Kāds noslēpumu noslēpums!


Pilsēta jūŗā

Lūk! Nāves tronis ceļas kluss
Šai pilsētā, kas dīva dus,
Kur tālo Rietu tumsa plūst,
Viss labs, viss ļauns tur kopā kūst
Un mieru mūžīgo sev gūst.
Bet tempļiem, pilīm, torņiem tiem
(Kaut veci torņi, nav, kas trīs!)
Nav līdzības ar mūsējiem.
Visapkārt veŗas debesīs
Dziļskumjās, vēju aizmirsti,
Tur gŗūtsirdīgie ūdeņi.

Šai pilsētai liedz debess svētā
Grimt tumsā, staru pārmirdzētā;
Bet zaigs no bālās jūŗas nāk,
Plūst torņiem klusu pāri sāk,
Kļūst ciļņos gaišs — tas gaismot māk
Gan smailes, pilis, namu stūŗus,
Gan it kā Babilonas mūŗus —
Gan ēnās mājas senaizmirstas,
Kur efejas un puķes cirstas,
Gan daudzas dzegas brīnišķas —
Kur vijoles ir veidotas,
Vīns, vijolītes savijas.

Dziļskumjās, vēju aizmirsti,
Guļ gŗūtsirdīgie ūdeņi.
Ar torņiem ēnas saplūst, tiekas,
Viss gaisā karājamies liekas;
Bet tur no torņa augstākā,
Lūk, raugās Nāve varenā.

Stāv tempļi, kapi atvērti,
Kur līmens, viļņi spīdoši;
Nespēj dārgumlietu pulks —
Acs ir elkam dimants spulgs —
Nespēj mirušie ar zeltu
Vilni viest, no gultas celtu;
Viļņu sprogu nav, ak vai!
Šai virsmai tukšai, gludajai —
Nav pūsmas, kuŗa stāstīt var,
Kā tālas jūŗas vēji skaŗ,
Ne mutulis kāds vējus teic,
Kas mazāk baigas jūŗas sveic.

Bet, lūk, kā gaisi sakustas!
Lūk, vilnis — jūŗā līgo tas!
Šķiet — torņi sāņus virzītos,
Tumšs paisums lēni gremdē tos —
Un virsotnes tiem, trauslo rotu,
Šķiet, dzidrās debess tukšums dotu.
Sedz sārta kvēle jūŗu plašo,
Un stundas slābi, klusi dvašo.
Kad balsis žēlās nesasaucas,
Šai pilsētai tā nogrimstot,
No tūkstoš troņiem elle traucas,
Tai goda sveikas dot.

 

No angļu valodas atdzejojis Andrejs Johansons.

Pārpublicēts no krājuma „Angļu dzejas antoloģija” (sadaļas „amerikāņi”). Sast. Anšlavs Eglītis un Viljams Metjūss, izd. Valters un Rapa, Rīga, 1940.

Edgars Alans Po

Edgars Alans Po (Edgar Allan Poe), amerikāņu dzejnieks un īso stāstu meistars dzimis 1809. gada 19. janvārī Bostonā. Viņa vecāki bijuši ceļojoši aktieri. 1810. gadā mirst viņa tēvs, Deivids Po, un pēc...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!