Recenzija par Leona Brieža grāmatu "Saputrotā putra".
Izdevniecība "Liels un mazs", 2015
Lasītājiem svētki! Tādas ir pirmās asociācijas, nonākot dzejnieka Leona Brieža un mākslinieces Annas Vaivares kopīgi radītajā mīļo dzejoļu un dzīvespriecīgi piesātināto ilustrāciju pasaulē. Jau recenzijas pieteikumā varu atzīt, ka dzejoļu krājuma "Saputrotā putra" izdošana ir lielisks notikums, un nav noslēpums, ka to var attiecināt uz daudziem bērnu grāmatu apgāda "Liels un mazs" veikumiem. Laiks, kad "pašmāju bērnu grāmatu produkcija ir pieticīga", kā pirms tieši desmit gadiem konstatēja rakstnieks Juris Zvirgdziņš [1], nupat ir pagājis, un liela daļa nopelnu par paveikto pienākas tieši apgādam "Liels un mazs", jo šeit tiek izdoti tādi daiļdarbi, kuri paver iepriekš neapjaustu morālētisku un estētisku sajūtu apvāršņus, tā ieinteresējot visu vecumu lasītājus. Vienota izpratne par darba mērķi un līdzīgi principi, tostarp dzīves filozofija, apgādam ir arī ar saviem autoriem.
Dzejnieks un tulkotājs Leons Briedis, viens no visu laiku izcilākajiem latviešu liriķiem, ir personība, kam piemīt smalka, klusināta inteliģence, augsts prasīgums pret sevi un apbrīnojama ētisku ideālu skaidrība. Leona Brieža paustais bērnu dzejas radīšanas princips – lai arī ārkārtīgi grūti, tomēr censties rakstīt kā bērnam [2] – atbalso šī autora dziļo uzskatu kopumu un stabilo vērtību sistēmu, kas ir raksturīgas visiem liriķa darbiem. Dzejoļu krājums "Saputrotā putra" atspoguļo šīs vērtības, bet grāmatā nav ne miņas no didaktiska gara vai slēptiem nodomiem ļauties moralizēšanas vilinājumam. Izskaidrojums šai tīrajai, briljanti gaišajai spējai radīt darbus, kurus vienlaikus caurstrāvo tādi fundamenti kā skaidra ētiskā virzība, dabas klātbūtne un tautas folkloras mantojums, šķiet, ir autora attieksmē. Briedis skaidri apzinās, kā pats teicis, ka "cenšanās par varas makti būt interesantam" [3] bērnu atsaucību nerosina.
Pievēršoties mākslinieces, arhitektes Annas Vaivares, radītajām ilustrācijām, jāuzteic glezniecisks plašums, autores apbrīnojamā spēja nolasīt dzejoļos mītošo noskaņu zemstrāvu un turpināt to ilustrācijās. Apkārtējās pasaules skaistums te nav rāmēts vai rēķināts, ar pārsteidzoši vienkāršiem paņēmieniem – atvēlot ilustrācijām lappušu atvērumus un iespējami lielus laukumus – tiek radīta brīvības sajūta un tuvināta dabas klātbūtne. Putnu tālais lidojums, vēja pūsmas, apvāršņu plašums, jūras dziļums, lietus šļaksti, daudzveidība mežā ir tik būtiskā dabas jušana, par ko atgādina ilustrācijas. Tāpat arī tādu filozofisku kategoriju kā gaisma un tumsa pastāvēšanu iespējams aptvert un apdomāt tieši ar vizualizācijas palīdzību.
Šī gada gaviļnieks Rainis latviešu lirikā nav vienīgais, kura darbos izšķirīgi nozīmīgs ir saules tēls, līdzīgi motīvi sastopami arī Leona Brieža dzejoļos, Tā, lūk, grāmatas "Saputrotā putra" ievaddzejolis "Izšuj mani, māmuliņa" apliecina dzejnieka paļāvību un ticību dabas ritam un saulītes spēkam. Autoram ar šo simbolisko lūgumu saulei izdevies krājuma noskaņu radīt gaiši pacilājošu sajūtu gammā.
Nozīmīgi, ka krājumam ir pārdomāta kompozīcija, jo apcerīgi dzejoļi mijas ar draiski mīļiem pantiem un Brieža izkoptā teksta muzikalitāte, raitais ritms rada atmiņā paliekošas, skandējamas un sirdij tuvas rindiņas, ko pēc savas patikas lasītājs var atkārtot nebeidzami. Dzejolis "Bērna prātā" ir spilgts šāds paraugs: "Mana mamma bērna prātā – / Uzkāpusi slotaskātā: / Rokas plati, mute plati, / Plīvo vējā viņas mati. / Drīz kā putniņš aizlidos, / Ja vien vējš tai spārnus dos" [4]. Mudinājums uz radošu nebēdnību turpinās skaņu rotaļās dzejolī "Šņurkuburuks": "Tas nekas, ka papus burkšķ, / Priecīgi pa peļķēm spurkšķ / Šņurkuburuks, Šņurkuburuks. / Rau, vēl viena peļķe priekšā – / Taisni tajā ielec iekšā / Šņurkuburuks. / Kurks!" [5]. Skaņas ir būtisks pasaules izziņas veids, un te apliecinātā labskanīgā atskaņu variēšana ir rosinoša pašu lasītāju eksperimentiem.
Liriskā varoņa sarunās ar vējrādi, vējiņu, strautiņu, taciņu, putniņu parādās vēl kāda lieliski realizēta autora iecere. Leonam Briedim, piederīgam romantisma dzejas tradīcijai, daiļradē būtisks ir pārdomātu bināro opozīciju pamats, kas parādās arī bērnu dzejoļos. Proti, piemēram, dzejolī "Skriešanās" ar refrēna daļu "Kurp tu skrej?" iezīmēts pāra jēdziens: taciņa – bērzu birztala, strautiņš – zila jūriņa, putniņš – rudzu druviņa, vējiņš – debess maliņa, visubeidzot: puisēns – viņa māmiņa. Šie tēlu pāri norāda uz savstarpēju saikni, piederību un vēsta ne vien par pasaules harmoniju optimistiskā tās uzlūkojumā, bet arī par pabeigtību un pilnību dabas pasaulē.
Pilnība šajā dzejas pasaulē piemīt arī sirsnīgai draudzībai, īpaši ar dzīvnieku tēliem – runci, zelta zivtiņu, krupīti –, pret kuriem jūtama autora pietāte un bijība, aicinājums uz iejušanos drauga ādā. Dzejoļa "Dejošana ar govi" jautrā deja ir arī kā norāde uz uzmanību, ko gotiņa pelnījusi, jo ir ne vien piena devēja, bet arī daļa no mājas saimes.
Īpaša loma ir ciklam "Suņu balle", kurā veselās sešās dejas "Takšeļu polonēze", "Buldogu valsis", "Foksterjeru fokstrots", "Klēpja sunīšu tango", "Dāmu deja" un "Sētas kranču polka" dažādie balles dejotāji iepazīstina ar sevi, sniedzot īsu, asprātīgu savas sugas vizītkarti. Ar sirsnīga humora palīdzību lasītājam tiek atgādināts par cieņu pret dzīvnieku, tā neuztveršanu kā tikai cilvēka vēlmju pildītāju vai rotaļu objektu: "Tā mīlēšana jau ar laiku / Spēj iedzīt ārprātā ikvienu! / Nav jābrīnās, ja kādu dienu / Kā vilks sāks gaudot arī jērs. / Un, ticiet neticiet, ar laiku / No glaudīšanas, bučošanas / Un siltā klēpī sēdēšanas / pat klēpja sunītis kļūs zvērs!" ("Klēpja sunīšu tango") [6].
Nav šaubu, ka krājumā plaši izmantotais tautasdziesmu motīvs ir paņēmiens, ko Leons Briedis izkopis līdz pilnībai, un šīs folkloras, mitoloģijas studijas norāda uz nepieciešamību apzināties tradīcijas pārmantojamību un tās nozīmi latviskajā kultūras telpā. Dzejoļi "Diendusa", "Pūpēdis", "Pastalnieki", "Gulētiešanas dziesmiņa" un citi ir šādi garīgi pavedieni uz latvisko filozofiju un tautas kultūras vērtībām. Dzejolis "Baltu sapņu baltās pītes" un tajā skanošais refrēns "paldies, paldies, paldies saku" vēsta par nozīmīgo pateicības māku cilvēka dzīvē. Tas ietiecas autora kopējā filozofijā – cilvēks ir dabas daļa: saskaņa ar šo pārliecību un cieņas, bijības, pateicības ievērošana ir pasaules harmonijas pamatā.
Krājuma kompozīcija gredzeniski iezīmīga ar gaismas tēlu, kurš pāraug simbolā. Ja ievada dzejolis ir lūgums saulītei, tad noslēgums ir ticība gaismiņai, lūgums rādīt ceļu, solījums sekot gaismai pa pēdām. Sajūta, kas tumšos bēdu brīžos tik pazīstama mums katram, sajūta, kas bieži uzmācas pat visdrosmīgākajiem.
Dzejoļu krājumā "Saputrotā putra" mums visiem tiek atgādināts, cik būtiski ir neaizmirst par daudzajiem gaismas avotiem – vienkāršu slēdzi mājā, saulīti debesīs un – cik pašsaprotami, bet piemirsti! – logu un durvju atdarīšanu: "Durvis vaļā atdariet, / Lai var gaisma mājā iet!". Dzīve tāpat kā putra var būt ļoti dažāda, un lielākoties no mums pašiem ir atkarīgs tas, kāda – cik garšīga – tā izdevusies. Ja nespējam pasmelties gaismu vai pietrūkst rasas, zāles vai tāles, varbūt trūkst paša galvenā – mīlestības? Mazākajiem lasītājiem šīs raizes bieži izpaliek, jo bērnībā dzīvesprieks un atvērtība pret pasauli ir patiesi un neviltoti. Lielajiem lasītājiem mēdz klāties grūtāk, taču ir labs palīgs – Leona Brieža dzīvesgudrās dzejas rindas, kurās labestības, sirsnības un nemainīgas ētiskās stabilitātes netrūkst. Pāri visam ir labas, jaukas dzīvošanas un brīnišķīgas dzejas atslēga: mīlestība.
Atsauces:
[1] Bērnu literatūra: vērtējumi, pārdomas, atzinības, lasīšanas veicināšana: rakstu krājums [sakārt. Iveta Krūmiņa], Garā pupa – Rīga: 2005, 9. lpp.
[3] Turpat.
[4] Briedis, Leons. Saputrotā putra. Liels un mazs – Rīga: 2015, 8. lpp.
[5] Turpat, 32. lpp.
[6] Turpat, 47. lpp.
0