Sabiedrība
11.02.2021

Dūpijs nav problēma. Kāds saturs patiesi traumē un ietekmē bērnus?

Komentē
3
Saglabā

Laiku pa laikam parādās grāmatas un multfilmas, kas kādai vecāku grupai šķiet nepieņemamas un netikumīgas. Par folkloru kļuvusi 2012. gadā izdotā grāmata "Diena, kad Kārlis bija Karlīne", kuras mērķis vismaz oficiāli bija veidot bērnos labāku izpratni par dzimumu stereotipiem, taču daudzi vecāki bija gatavi doties krusta karā pret dzimuma robežu sapludināšanu un ideju, ka bērniem jāmāca – dzimums ir kas tāds, ko tu "spēlē", nevis kas tāds, ar ko tu piedzimsti.

Līdzīgi janvāra beigās Latvijas Televīzijā un NEPLP vērsās Latvijas biedrība "Vecāku Alianse" – šoreiz lai pievērstu regulatora uzmanību animācijas seriālam bērniem "Uzticamais draugs Dūpijs". Viņiem bija bažas, ka seriāls tiešā veidā popularizē uzskatu par dzimumu kā konstruktu ("Dūpijs nav ne zēns, ne meitene"), kā arī pauda neizpratni par epizodi, kurā zēns pārģērbās par princesi, zieda dubļus uz krūtīm un teica: "Esmu ļoti netīrs".

Mazāk samaitātam prātam šī frāze visticamāk nemaz neraisa erotiskas konotācijas, bet citādi būs tiem, kas biežāk patērē pornogrāfiju, kur patiesi "I am dirty" nes pavisam citu nozīmi. Ne velti ASV pētījumi liecina, ka pornogrāfijas lielākie patērētāji ASV ir konservatīvie kristieši. Laikam šī sērga nav gājusi secen arī mūsējiem. Šajā ziņā es ieteiktu seriālu tulkotājiem būt īpaši uzmanīgiem arī ar tādām frāzēm kā "Kas ir tavs tētis?" ("Who's your daddy?"), "Es nāku!" ("I’m coming!"), "Go deeper" ("Ej dziļāk!") un tamlīdzīgi.

Deviņdesmitajos gados bija populāra multfilma "Cow and Chicken". Tajā ir sērija, kurā vistas un govs mājā ielaižas sieviešu velokomanda un sāk ēst paklāju. Kā vēlāk izrādījās, tā varēja nolasīties kā seksuāla konotācija, jo "paklāja šņakstināšana" (carpet munching) angļu valodā ir termins, ar ko apzīmē sieviešu orālo seksu.

Tomēr stāsts, protams, ir ne tikai par to, ko vecāki saredz bērniem veidotā saturā. Saturs nereti darbojas vairākos līmeņos – saprotami bērniem, interesanti pieaugušajiem, un tas nav nekas jauns. Piemēram, tautasdziesma "Kur tu teci, gailīti?" darbojas vairākos uztveres līmeņos – gan kā bērnu rotaļu spēle, gan kā iespēja pieaugušajiem piemiegt ar aci par vakara izklaidēm. Līdzīgi arī šodien iemīļotās multfilmās "Zootropija", "Šreks", "Ledussirds" ir joki, kurus saprot tikai bērni, un ir joki, kas tur apzināti ielikti, lai vecākiem, kas filmu skatās ar savām atvasēm, nav garlaicīgi. Tie nereti ir joki ar seksuālu konotāciju, kurus bērni neuztver kā jokus vai katrā ziņā – ne kā seksuālus jokus.

Piemēram, "Šrekā" ir moments, kad galvenais varonis kopā ar ēzelīti ierodas pie milzīgas prinča pils. Ēzelītis jautā: "Vai tev gadījumā nešķiet, ka viņš ar šo lielo pili kaut ko kompensē?" Savukārt multfilmā "Madagaskara" zebra Mārtijs bēg no lauvas un panikā nober it kā nesakarīgu vārdu virkni: Sugar, Honey, Iced, Tee. Zaķītis "Zootopijā" flirta laikā joko, ka viņiem labi padodas "reizināšana". Nu, un visbeidzot paskatīsimies  šos kadrus no "Pelnrušķītes" – viņai nokrīt kaklarota, kuru peles palīdz savākt un, šķiet, kādā brīdī kļūst… pārāk radošas?

Un kas ir šis?

Un šis?

Man gan problemātiskāki multfilmās šķiet citi aspekti, kurus pamanām tikai ar laiku un kuriem konservatīvo vecāku alianses uzmanību nepievērš. Nav pat jālūkojas tālu atpakaļ vēsturē, lai starp populārajām Disneja multfilmām atrastu rasismu ("Pokahonta") vai seksismu ("Nāriņa"). Savukārt iemīļotā multfilma "Pokemoni" iemāca gan to, ka draudzība ir svarīga, gan to, ka ir pilnīgi pieņemami noķert dzīvniekus pret viņu gribu un pēc tam piespiest cīnīties. Un kā ar "Sūkli Bobu Kvadrātbiksi", kura ātrais ritms ietekmē bērnu īstermiņa atmiņu? Pētnieki ir veikuši testus un secinājuši, ka bērnu spējas pildīt uzdevumus samazinās pēc tam, kad viņi ir skatījušies šo multfilmu [1]. Cūciņa Pepa savukārt visu laiku apsmej savu tēti par to, ka viņš ir resns, un vispār nav jauka pret viņu.

Vai varbūt parunāsim par "Winx Club"? Multenes varones ir slavenas ar saviem ļoti seksualizētajiem tērpiem un ar to, ka multfilmās kaislīgi skūpstās ar saviem boifrendiem. Kopumā ir pietiekami daudz pētījumu, lai mēs varētu būt pārliecināti, ka meinstrīma multfilmas un uz bērniem orientētais saturs, kas pieejams, piemēram, "Nickelodeon", ir seksualizēts [2]. Turklāt seksualizētas reklāmas negatīvi ietekmē bērnu atmiņu [3].

Ja man būtu pret kaut ko jāvēršas kā satrauktam vecākam, es pirmkārt vērstos pret "Nickelodeon" ražoto saturu, kas, visdrīzāk, padara jūsu bērnus dumjākus, seksualizē un objektificē meitenes un iemāca viņām, ka galvenā vērtība ir būt skaistām un seksīgām un pēc iespējas ātrāk atrast sev boifrendu [4]. Otrkārt, es vērstos pret "Youtube" toksiskajiem kanāliem, kuros tiek vērtas kinderolas vai skaitīti skaitāmpantiņi (te nedaudz vairāk par to, kādēļ no šiem "Youtube" video un algoritmiem, kas tos veido, būtu jāsargā bērni [5]).

Dānijas nacionālajā TV nesen parādījās bērnu multfilma par Džonu Dillermandu – vīrieti, kam ir ekstraordināri garš penis. Viņš visu laiku iekļūst dažādās ķibelēs. Multfilmā šis vīrietis nav seksualizēts, viņš ir vienkārši onkulis ar alus vēderiņu. Viņa garais penis ir jocīgs un garš. Pētnieki patiesībā ir dažādās domās par šo multeni. Es drīzāk piekrītu (lai gan sākumā biju nedaudz šokēta par to) tiem, kas saka – bērni uz dzimumorgāniem neskatās ar tādu seksualizētu pietāti kā pieaugušie. Viņi smejas par dibeniem un pirdieniem, un joks par garu dzimumlocekli ir tajā pašā līmenī. Ir cilvēki, kas satraucas, ka tas normalizē vīriešu dzimumlocekļus un tādējādi – pedofiliju. Latvijā kopš PSRS laikiem līdz pat šai dienai skolās nav rūpīgas veselības mācības un ķermenis, jo īpaši intīmās zonas, ir kas slēpjams. Tieši tādēļ, ka tas ir kas slēpjams, kaunu raisošs, rodas telpa, kurā bērniem droši un netraucēti uzmācas pedofili un varmākas. Ja bērns ir pieskāries kam tādam, kas ir "kauns", viņš par to baidās pateikt.

Es vēl joprojām atceros vecāku ieteikumus par to, kā rīkoties, ja pa ceļam no skolas redzu kārtējo virinātāju, – rādīt uz viņu ar pirkstu un skaļi smieties. Un tas patiešām darbojās. Varbūt arī vecākiem ir vērts uz šādām lietām biežāk paskatīties, parādīt ar pirkstu un pasmieties. Pavērot tieši to, kas sākotnēji neliekas nepareizs, jo mūsu sabiedrībā ir "normalizēts". Varbūt tas patiesībā nodara bērniem daudz lielāku ļaunumu  nekā dīvaini, neordināri bērnu auditorijai paredzēti koncepti.

 

[1] https://pediatrics.aappublications.org/content/128/4/644
[2] https://journals.sagepub.com/doi/10.1177/0165025419870611
[3] https://link.springer.com/article/10.1007/s11199-016-0581-6?shared-article-renderer
[4] https://www.tandfonline.com/doi/full/10.1080/14681811.2015.1022893?src=recsys
[5] https://www.bbc.com/news/blogs-trending-39381889

Tēmas

Linda Curika

Man ir grāds politikas zinātnē un pētniecības pagātne. Agrāk pētīju iekļaujošu izglītību. Interesējos par dzimumu līdztiesību. Nepatīk pašmērķīgi un garlaicīgi teksti un sarunas. Patīk suņi.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
3

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!