Publicitātes attēls
 
Kino
19.10.2021

Dumpja simulakrs

Komentē
0
Saglabā

Turpinām ekspresrecenziju ciklu par Rīgas Starptautiskā kinofestivāla (RigaFF) filmām. Šajā publikācijā Igors Gubenko raksta par Annas Hilduras filmu "Dziesma, vārdā naids".

Ja kādam vajadzētu pierādīt, ka mākslai nav ne mazāko cerību mainīt pasauli, islandiešu apvienība "Hatari" varētu sniegt lielisku piemēru. Šī "antikapitālistiskā, BDSM un antiautoritāras distopiskās estētikas inspirētā performanču mākslas grupa" (mākslinieku pašraksturojums) labi apliecina, ka kapitālisma kritika populārajā kultūrā nerada kapitālismam nekādus vērā ņemamus draudus, bet drīzāk kalpo tā mērķiem, nodrošinot dumpinieciski noskaņotām auditorijām emocionālās izlādes iespējas bez jebkādām taustāmām sekām.

Tas pilnībā atbilst popkultūras loģikai. Telpa, kurā šī kultūra eksistē un ievilina savus cienītājus, ir relatīvi autonoma fantāziju telpa bez taisnām izejām uz tā saukto reālo dzīvi. Popkultūras objekts un instruments ir lietu zīmes, nevis lietas pašas, bet tās priekšnesums – zīmju virknējums bez tiešas piesaistes īstenībai, no kuras tās sākotnēji aizgūtas. Šīs loģikas kvintesenci manā skatījumā pauž abstraktais dumpis pret sistēmu, izmantojot BDSM estētiku, ko sabiedrības vairākums paredzami atzīst par deviantu.

Šīgada RIGA IFF "Nordic Highlights" programmā ietvertā Annas Hilduras filma "Dziesma, vārdā naids" (2020) dokumentē sarežģītu situāciju, kurā "Hatari" dumpinieciskais ētoss atduras pret reālām varas attiecībām. "Hatari" publiski atbalsta Palestīnas valsti un pārmet Izraēlai aparteīdu, bet 2019. gada Eirovīzijas dziesmu konkurss, kurā viņiem jāpārstāv Islande, notiek Izraēlā.

Manu interesi, skatoties šo filmu, galvenokārt uzturēja divi apstākļi. Pirmkārt, es neko nezināju par "Hatari" un tās dalību Eirovīzijā, tāpēc varēju ļauties filmas intrigai. Otrkārt, filmā mani piesaistīja individuālo un pārindividuālo faktoru sadursme jeb, runājot sociālo zinātņu terminos, struktūras un rīcībspējas (agency) spriedze. Tūlīt paskaidrošu.

Kaut arī filma tiek klasificēta kā dokumentāla, stāstniecības principi, kuriem tā seko, pamatojas daiļliteratūras tradīcijā, ko angliski trāpīgi dēvē par fikciju. Filmas stāsta fokusā gluži kā brīnumpasakā ir harismātisks varonis (šajā gadījuma kolektīvs), kurš pārvar smagus šķēršļus ceļā uz augstu mērķi. No visiem "Hatari" dalībniekiem un domubiedriem lielākā uzmanība tiek pievērsta grupas līdzdibinātājiem Klemensam un Matiasam. Viņus  iepazīstam ne tikai publiskos kontekstos (ekstravagantos ādas un lateksa tērpos uz skatuves un žurnālistu kameru priekšā), bet arī privātos brīžos, kad viņi dalās ar  pieredzi un skaidro savu rīcību.

Tieši iespēja nonākt grupas dalībnieku privātajā telpā un dzirdēt viņu interpretāciju par savu rīcību ģenerē iespaidu, ka šī rīcība ir brīva. Taču individuālās rīcībspējas perspektīva filmā nemitīgi tiek konfrontēta ar pārindividuāliem strukturāliem faktoriem, kurus pārdomājot var apjaust, cik šaurs īstenībā ir "Hatari" brīvības koridors.

Grupa nevar paust atbalstu Palestīnai savas uzstāšanās laikā, jo tas draud ar izslēgšanu no konkursa un ir tehniski grūti īstenojams akts aizkavētas tiešraides apstākļos. Tai pašā laikā viņiem jāatrod veids, kā paust solidaritāti Palestīnas valstij, jo bezierunu paklausība Eirovīzijas rīkotājiem nozīmētu ne tikai zaudēt daļu pašmāju auditorijas un radīt nepatīkamas sekas saviem palestīniešu sadarbības partneriem, bet arī – un tas ir lielākais risks – kompromitēt dumpiniecisko ētosu, uz kura turas grupas tēls.

Rezultāts šim konfliktam, kā jau var paredzēt, ir kompromiss. "Hatari" izdodas nodot savu protesta vēsti, taču pietiekami neuzkrītoši, lai nepieļautu pārlieku smagas sekas grupai vai Islandes televīzijai.

Cik atceros, līdzīgu kompromisu 2019. gada Eirovīzijā izvēlējās Madonna, kuras lēmumu uzstāties Telavivā skarbi nosodīja Izraēlas politikas kritiķi Rietumvalstīs. Fakts, ka viņai neienāca prātā veidot dokumentālo filmu par Palestīnas karoga īslaicīgu demonstrēšanu uz Eirovīzijas skatuves, pietiekami daiļrunīgi rezumē atšķirības starp Madonnu un "Hatari".

Un tas liek turēt "Dziesmas, vārdā naids" veidotājus aizdomās par to, ka filmā atspoguļotais mikroskandāls viņiem pamatā ir iegansts, lai pavēstītu/atgādinātu pasaulei, ka tāda apvienība  "Hatari" vispār pastāv. Pavisam nelabvēlīgā interpretācijā varētu teikt, ka "Hatari" ir ne tikai kapitalizējuši 2019. gada Eirovīzijas saspriegto politisko kontekstu, bet ar Annas Hilduras palīdzību retrospektīvi pārinterpretējuši kompromisu, ko prasījusi šāda kapitalizācija, kā varoņdarbu un mākslas brīvības paraugstundu. Par laimi, neviens naratīvs pilnībā nepakļaujas sava autora varai un katrā filmā var ieraudzīt vairāk par to, ko tās veidotāji apzināti vēlējušies pateikt. Katrā ziņā Anna Hildura pieļauj šādu iespēju.

Tēmas

Igors Gubenko

Igors Gubenko ir filozofs, Latvijas Universitātes pētnieks un mācībspēks ar lielu interesi par dažādiem veidiem, kā domājam un runājam par pasauli, kurā dzīvojam, un dziļu pārliecību, ka no tiem ļoti ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!