Dumpīgais cilvēks

Sirreālisms un revolūcija

Te pavisam maz būs runa par Rembo. Par viņu diemžēl jau pateikts viss un vēl vairāk nekā viss. Tomēr, iztirzājot mūs interesējošo jautājumu, jāprecizē, ka Rembo tikai savos darbos bijis dumpības dzejnieks. Viņa dzīvē, nepavisam neattaisnojot ap to radīto leģendu, izpaužas tikai piesliešanās visļaunākajam nihilismam, kāds vien iespējams, — to pierāda kaut vai objektīvs no Hararas rakstīto vēstuļu lasījums. Rembo tika dievišķots tāpēc, ka atsacījās no savas ģenialitātes, it kā šāda atsacīšanās liecinātu par pārcilvēcisku tikumību. Kaut arī tādējādi noliedzot mūsu laikabiedru attaisnojošos apstākļus, ir jāteic, ka — tieši pretēji — vienīgi ģenialitāte, nevis atsacīšanās no tās ir tikumības pamats. Rembo diženums nav meklējams ne pirmajos bērnišķīgi bļaurajos Šarlvilas laika dzejoļos, ne Hararas veikaldarījumos. Tā kā uguns izšķiļas brīdī, kad, dodot dumpībai visdīvaināk patieso valodu, kādā tā jelkad tikusi ietērpta, viņš runā par savu triumfu un reizē nemieru par prombūtnīgo dzīvi pasaulē un neizbēgamo saskarsmi ar pasauli, tas izskan saucienā pēc nesasniedzamā un tieksmē satvert skarbo īstenību, morāles noraidījumā un nepārvaramās ilgās pēc pienākuma. Brīdī, kad, nesot sevī reizē dievišķu gaismu un elli, nolādot un reizē sveicot skaistumu, viņš pārvērš neatrisināmu pretrunu par divdomīgu un mainīgli dziesmu, — tajā brīdī viņš ir dumpības dzejnieks, turklāt visdižākais. Koncepciju secībai divos viņa izcilākajos darbos nav nozīmes. Katrā ziņā abas koncepcijas šķir pārāk īss laika sprīdis, un ikviens mākslinieks pēc savas paša dzīves pieredzē iegūtās neapšaubāmās pārliecības zina, ka Rembo ir vienlaicīgi briedinājis sevī gan "Elli", gan "Iluminācijas". Ja arī viņš tās uzrakstīja vienu pēc otras, izciestas tika abas reizē. Šajā nāvējošajā pretrunā izpaudās viņa īstā ģenialitāte.

Bet kur paliek tāda cilvēka tikumība, kurš novēršas no pretrunas un nodod savu ģēniju, neizturot ciešanas līdz galam? Rembo klusēšana nav jauns viņa dumpības veids. Vismaz mēs pēc Hararas vēstuļu publicēšanas nevaram to vairs apgalvot. Viņa pārvērtība, bez šaubām, ir mīklaina. Bet mīklaina taču ir arī banalitāte, kas piemīt burvīgām jaunām meitenēm, kuras laulība pārvērš par naudas un tamborēšanas mašīnām. Ap Rembo radītais mīts pieņem un apgalvo, ka pēc "Vienas sezonas ellē" nekas cits vairs nebijis uzrakstāms. Bet kas gan ir neiespējams talanta svētītam dzejniekam, neizsīkstošam radītājam? Ko vēl var iedomāties pēc "Mobija Dika", "Procesa", "Zaratustras" un "Velniem"? Taču pēc šiem darbiem radās citi, kuri mācīja un laboja, apliecinot to, kas cilvēkā ir vislepnākais un beidzas tikai ar radītāja nāvi. Kam gan nav žēl, ka neuzrakstīti palikuši par "Elli" vēl dižāki darbi, kurus mums laupījusi atteikšanās?

Vai Abesīnija vismaz bija klosteris, un vai tas bija Kristus, kas slēdza Rembo lūpas? Tad jau Kristum mūsdienās vajadzētu cienīgi sēdēt bankā pie kases lodziņa — ja spriežam pēc vēstulēm, kurās nolādētais dzejnieks raksta tikai par naudu, ko viņš grib "labi ieguldīt", lai tā "regulāri nestu augļus".¹ Tas, kurš dziedāja ciešanās, nolādēja Dievu un skaistumu, bruņojās pret taisnību un cerību, kurš spoži ārdējās nozieguma gaisotnē, vēlas vienīgi apprecēt kādu, kurai "ir nākotne". Burvis, gaišreģis, nelabojamais katordznieks, ko uz visiem laikiem pieņem katorga, valdonīgais cilvēks pasaulē bez dieviem pastāvīgi nēsā jostā astoņus kilogramus zelta, kas viņam spiež vēderu un par ko viņš sūdzas kā par dizentērijas cēloni. Vai tad tas ir mītiskais varonis, ko ieteic par paraugu daudziem jauniem cilvēkiem, kuri gan nespļauj virsū pasaulei, bet nomirtu aiz kauna, iedomājoties vien par šo jostu? Lai saglabātu mītu, šīm drosmīgajām vēstulēm ir jāpaliek nezināmām. Var saprast, kāpēc tās tik maz tiek komentētas. Tās ir tikpat zaimojošas kā dažkārt patiesība. Rembo ir dižs un apbrīnas cienīgs dzejnieks, lielākais savā laikmetā, viņš ir zibeņmetējs orākuls. Bet viņš nav pusdievs, neprāta paraugs, dzejas mūks, kādu viņu grib mums rādīt. Šis cilvēks atguva lielumu tikai slimības gultā, grūtā nāves stundā, kad pat sirds pieticība kļūst aizkustinoša: "Cik es esmu nelaimīgs, cik ļoti nelaimīgs esmu... Nauda ir pie manis, taču es nevaru to pat uzmanīt!" Šīs sāpju stundas lielā izmisuma sauciens, par laimi, nostādīja Rembo tajā vispārības mērauklas pusē, kura neviļus saistās ar diženumu: "Nē, nē, tagad es saceļos pret nāvi!" Bezdibeņa malā atkal atdzimst jaunības Rembo un līdz ar viņu — tālaika dumpība, kad dzīvei raidīts lāsts bija tikai izmisums nāves riekšā. Un tad pilsoniskais tirgonis vēršas pretrunu plosītā jauneklī, kuru tā esam iemīlējuši. Viņš atgriežas pie tā šausmās un rūgtās ciešanās, kur beigās nonāk cilvēki, kas nav pratuši sveikt laimi. Tikai tur sākas viņa ciešanas un viņa patiesība.

Starp citu, Harara tiešām ir pieminēta viņa darbā, bet kā pēdējās atteikšanās veids. "Vislabākais — dziļš skurbuma miegs smilšainā krastā." Katram dumpiniekam tik raksturīgā iznīcināšanas dziņa tā iegūst visparastāko formu. Nozieguma apokalipse, ko Rembo iemieso valdniekā, kurš nemainīgi nogalina savus pavalstniekus, un ieildzis juceklis jūtu pasaulē — tādas ir dumpības tēmas, ko sirreālisti pārņem no Rembo. Taču beigās pārsvaru gūst nihilistiska nomāktība; cīņa un pat noziegums vairs nekairina iztukšotu dvēseli. Gaišreģis, kurš — ja uzdrošinās tā teikt — dzēra, lai neaizmirstu, beigās izguļ skurbumu smagā miegā, ko tik labi pazīst mūsu laikabiedri. Guļ Adenā vai smilšainā krastā. Un pieņem — nevis vairs aktīvi, bet pasīvi — pasaules kārtību, pat ja šī kārtība ir degradējoša. Rembo klusēšana sagatavo arī impērijas klusēšanu, tā klājas pār prātiem, kas ir gatavi visam, tikai ne cīņai. Pēkšņi naudai padevusies, dižā dvēsele piesaka citas prasības — sākumā pārmērīgas, vēlāk — tādas, kas nododas policijas kalpībā. Nebūt vairs nekam — tāds ir no paša dumpības noguruša prāta kliedziens. Un tad var runāt par prāta pašnāvību, kas galu galā ir mazāk cieņas vērta nekā sirreālistu pašnāvības un — ar smagākām sekām, īstenībā sirreālisms šīs lielās dumpības kustības nozīmē ir kaut ko vērts tikai tāpēc, ka tas pūlējās turpināt to Rembo, kurš bija mīlestības cienīgs. Izsecinot no gaišreģa vārdiem un viņa piedāvātās metodes dumpīgās askēzes likumu, sirreālisms atklāj cīņu starp vēlmi būt un vēlmi iznīcināt, starp "jā" un "nē" — cīņu, ko atrodam visās dumpības stadijās. Visu šo iemeslu dēļ šķiet labāk nevis atkārtot bezgalīgos komentārus, kas ietver Rembo darbus, bet gan atrast un izsekot Rembo viņa mantiniekos.

Absolūts dumpis, pilnīga nepak|āvība, pastāvīga pretdarbība, humors un absurda kults; nemitīgs tiesāšanas process — tā sirreālisms sākotnēji definēja pats sevi. Tas strikti, nikni un izaicinoši noliedza visus nosacījumus. "Mēs esam dumpja speciālisti." Prāta izkustināšanas mašīnas — kā sirreālismu dēvē Aragons —aizsākumi meklējami dadas kustībā, kuras saknes neapšaubāmi sniedzās romantismā un bālasinības pārņemtā dendismā². Beznozīmību un pretrunu toreiz kultivēja kā pašvērtības, "īstie dadaisti ir pret Dadu. Dadas vadītāji ir visi." Vai: "Kas ir labais? Kas ir neglītais? Ko nozīmē — dižs, spēcīgs, vājš?... Nezinu! Nezinu!" Šiem salona nihilistiem patiesi draudēja pārvēršanās par visnoteiktākās ortodoksijas kalpiem. Taču sirreālismā bija kas vairāk nekā uzspēlētais, no Rembo tieši pārmantotais nonkonformisms, ko Bretons rezumēja šādi: "Vai tiešām mums jāatstāj visas cerības?"

Dedzīgais aicinājums uz neesošu dzīvi nodrošina pilnīgu esošās dzīves noliegumu, ko Bretons izsaka diezgan pašapzinīgi: "Nespējot pieņemt likteņa lemto daļu, savā visaugstākajā apziņā, taisnības izaicināts, es vairos piemērot savu eksistenci šejienes eksistences smieklīgajiem noteikumiem." Pēc Bretona domām, gars nespēj atrast pietveršanās punktu nedz dzīvē, nedz ārpus dzīves. Sirreālisms grib atsaukties šim nerimtīgajam nemieram. Tas ir "pret sevi pašu vērsts gara kliedziens, un tas ir cieši apņēmies drupināt pats savus pinekļus". Tas protestē pret nāvi un trauslas eksistences "smieklīgo pastāvēšanas ilgumu". Tātad sirreālisms nodod sevi nepacietības kalpībā. Tas dzīvo tādā kā ievainotā neprātā, bet reizē arī skarbumā un lepnā nelokāmībā, kas nav iespējama bez morāles. Kopš pašiem sākumiem sirreālisms — nekārtības evaņģēlijs — ir bijis spiests radīt zināmu kārtību. Taču sākotnēji tas domāja vienīgi par graušanu: pirmām kārtām ar dzejas līdzekļiem — lādot, pēc tam — ar pavisam materiāliem veseriem. Reālās pasaules tiesāšanas process loģiski ir kļuvis par jaunrades tiesāšanas procesu.

Sirreālistu antiteisms ir prātniecisks un metodisks. Sākumā tas dibinās uz ideju par cilvēka pilnīgu bezvainību, par viņa tiesībām atgūt "visu varenību, ko viņš spējis ietvert vārdā "Dievs"". Kā ikviena dumpja vēsturē, šī no izmisuma iznirusī pilnīgas bezvainības ideja pamazām vien pārvērtās par soda apsēstību. Sirreālisti, aizraujoties ar cilvēka bezvainības cildināšanu, uzskatīja, ka viņiem ir tiesības cildināt slepkavību un pašnāvību. Viņi runāja par pašnāvību kā par atrisinājumu, un Krevels, kas šo atrisinājumu uzskatīja par "vislielākajā mērā pieņemamu, patiesu un galīgu", nonāvējās, tāpat arī Rigo un Vašē. Vēlāk Aragons nosodīja tos, kuri pļāpāja par pašnāvību. Viņaprāt, iznīcības slavināšana, nemetoties tajā pašam līdz ar citiem, nevienam godu nedara. Šai ziņā sirreālisms paturēja no literatūras, kuru pats riebumā noliedza, visļaunāko pieļāvību, un tādējādi pilnīgi attaisnojas Rigo satraucošais sauciens: "Jūs visi esat dzejnieki, bet es — es esmu nāves pusē."

Sirreālisms nepalika šajās robežās. Tas izraudzījās par varoni Violetu Nozjēru vai parastu anonīmu kriminālnoziedznieku, tā apliecinot cilvēciskas būtnes bezvainību paša nozieguma priekšā. Bet sirreālisms arī iedrošinājās apgalvot — un tie ir vārdi, kurus pēc 1933. gada Andrē Bretonam vajadzēja nožēlot, — ka visvienkāršākais sirreālistiskas darbības veids ir iziet uz ielas ar revolveri rokā un uz labu laimi šaut pūlī. Tam, kas noliedz jebkādu sirreālisma izpratni, kuras pamatā nav indivīds un tā vēlme, jebkādu par zemapziņu augstāku principu, īstenībā atliek vien sacelties gan pret sabiedrību, gan pret saprātu. Nepamatotas rīcības teorija vainago absolūtās brīvības prasību. Kas par to, ka galu galā šī brīvība beidzas ar vientulību, ko definē Žarī: "Kad es būšu ieguvis visu varu, es visus nogalināšu un iešu prom." Galvenais — pinekļi ir noliegti, un iracionālais triumfē. Tiešām, ko gan nozīmē šī slepkavības apoloģija, ja ne to, ka pasaulē, kurai nav nedz vērtības, nedz goda, leģitīma ir vienīgi cilvēka vēlme jebkurā tās izpausmē? Dzīves dziņa, zemapziņas mudinājums, iracionālā kliedziens ir vienīgās atbalstāmās vērtības. Viss, kas stājas pretī vēlmei, un it īpaši — sabiedrība — bez žēlastības jāsagrauj. Tas dara saprotamus Andrē Bretona vārdus par de Sadu: "Tiešām, cilvēks vairs nav ar mieru savienoties ar dabu citādi kā vien noziegumā; atliek vienīgi noskaidrot, vai tas nav vēl viens jo sevišķi neprātīgs un neapstrīdams mīlestības veids." Te neapšaubāmi jūtams, ka runa ir par mīlestību bez objekta, kādu izjūt plosītās dvēseles. Bet tieši šī luksā un alkatīgā mīlestība, iegūšanas neprāts ir tas, ko sabiedrība neizbēgami iegrožo. Tāpēc Bretons, kas vēl nebija atteicies no šo deklarāciju jūkļa, varēja slavināt nodevību un apgalvot (sirreālisti mēģināja to pierādīt), ka vardarbība ir vienīgais adekvātais pašizpausmes veids.

Taču sabiedrība nav tikai cilvēku kopums. Tā ir arī institūcija. Būdami pārāk dižciltīgi, tai nodarbotos ar nogalināšanu, sirreālisti saskaņā ar savu pozīciju loģiski nonāca pie secinājuma, ka, lai atbrīvotu vēlmes, vispirms ir jāgāž sabiedrības kārtība. Viņi izraudzījās par līdzekli sava laika revolūciju. Atbilstoši šīs esejas tematam sirreālisti no Valpola un de Sada nonāca pie Helvēcija un Marksa. Tomēr skaidri jūtams, ka ne jau marksisma studijas noveda viņu pie revolūcijas.³ Tieši pretēji — sirreālisti nemitīgi pūlējās samierināt ar marksismu prasības, kuras viņus noveda pie revolūcijas. Nebūs paradokss, ja sacīsim, ka sirreālisti pieņēma marksismu to ideju dēļ, kuras tagad viņi šajā mācībā ienīst visvairāk. Pazīstot viņu prasību būtību un cildenumu, viņu izmisumu, ko paši esam pārsāpējuši, ir grūti atgādināt Andrē Bretonam, ka viņa kustība principā iedibināja "nežēlīgo autoritāti" un diktatūru, politisku fanātismu, brīvu diskusiju aizliegumu un nāvessoda nepieciešamību. Jābrīnās arī par tālaika dīvaino leksiku ("sabotāža", "ziņotājs" uti), kas tipiska policejiskai revolūcijai. Bet šie nemiera gari alka "kaut kādas revolūcijas" — vienalga kā, kas izrautu no bodnieku un kompromisu pasaules, kurā viņi bija spiesti dzīvot. Ja nevarēja dabūt neko labāku, viņi bija gatavi samierināties ar ļaunāko. Šai ziņā sirreālisti bija nihilisti. Viņi nepamanīja, ka tie, kuriem vajadzēja saglabāt uzticību marksismam, vienlaikus palika uzticīgi sākotnējam nihilismam, īstā valodas destrukcija, ko sirreālisti tik stūrgalvīgi vēlējās, nedibinājās runas nesakarībā vai automātismā. Tā dibinājās lozungā un pavēlē. Lai arī Aragons iesāka, apsūdzot "apkaunojošo pragmatisko viedokli", tieši tas galu galā palīdzēja pilnīgi atbrīvoties no morāles, kaut arī šī atbrīvošanās bija saistīta ar jaunu verdzību. Sirreālists, kas toreiz visnopietnāk iedziļinājās šajā problēmā, — Pjērs Navils, meklējot kopsaucēju revolucionārai darbībai un sirreāliskai darbībai, pamatoti to atrada pesimismā, tas ir, "nodomā vadīt cilvēku uz pazušanu un neatstāt neko neizmantotu, lai šī pazudināšana būtu lietderīga". Tāds augustīnisma un makiavellisma sajaukums tiešām izsaka XX gadsimta revolūcijas būtību, drosmīgāk formulēt tālaika nihilismu nemaz nav iespējams. Sirreālisma renegāti palika uzticīgi lielākajai daļai šā nihilisma principu. Savā veidā viņi vēlējās mirt. Ja Andrē Bretons un daži citi galu galā atsacījās no marksisma, tas bija tāpēc, ka viņos bija kas vairāk par nihilismu — viņi bija saglabājuši uzticību tam, kas dumpības pamatos ir vistīrākais: viņi nevēlējās mirt.

Tiesa, sirreālisti būtu gribējuši atzīt materiālismu. "Mums patīk saskatīt bruņukuģa "Potjomkins" dumpja pamatā pretīgo gaļas gabalu." Bet viņiem pret šo gaļas gabalu nebija simpātiju — kā tas bija marksistiem, pat ne intelektuālu simpātiju. Maita tikai iemieso reālo pasauli, kas tiešām izraisa dumpi — pati pret sevi. Dumpis neko neizskaidro, kaut visu attaisno. Sirreālistiem revolūcija bija nevis ikdienas darbībā pamazām realizējams mērķis, bet gan absolūts un mierinošs mīts. Tā bija "patiesā dzīve — kā mīlestība", par kuru runāja Eliārs, toreiz nenojauzdams, ka viņa draugam Kalandram tieši šīs dzīvēs dēļ būs jāmirst. Sirreālisti gribēja vienīgi "ģēnija komunismu" un nekādu citu. Šie dīvainie marksisti sevi pasludināja par vēstures ienaidniekiem un slavināja varonīgu indivīdu. "Vēsturi pārvalda likumi, ko nosaka indivīda gļēvulība." Andrē Bretons vēlējās revolūciju un mīlestību vienlaicīgi, bet tās nav savienojamas. Revolūcija nozīmē mīlestību pret vēl neesošu cilvēku. Bet tas, kurš mīl dzīvu būtni, ja vien viņš mīl patiesi, var pieņemt nāvi vienīgi šīs būtnes labā. īstenībā revolūcija Andrē Bretonam bija tikai viens īpašs dumpja veids, turpretī marksisti un kopumā visa politiskā doma pieņem tieši pretējo. Bretons nemēģināja uzcelt reālu laimes pilsētu, kas vainagotu vēsturi. Viena no sirreālisma pamattēzēm apgalvo, ka izglābšanās nav iespējama. Revolūcijas lielais mērķis nav dot cilvēkiem laimi, "pretīgo šīszemes komfortu". Pēc Bretona domām, tai — gluži pretēji — ir jāapskaidro un jāapgaismo viņu traģiskais stāvoklis. Pasaules revolūcijai un drausmīgajiem upuriem, bez kuriem tā nav iedomājama, jāatnes tikai viens labums — "jāpanāk, lai mākslīgi radītā sociālā stāvokļa nedrošība vairs neaizsegtu cilvēka esības reālo nedrošību". Bretonam tāds progress šķita neizmērojams. Citiem vārdiem, revolūcijas uzdevums ir kalpot garīgai askēzei, caur kuru ikviens var reālo pārvērst brīnumainajā, "cilvēka iztēles spilgtā revanšā". Brīnumainajam Andrē Bretona uzskatos ir tāda pati vieta kā racionālajam Hēgeļa filozofijā. Tātad nav nemaz iedomājams vēl krasāks pretstats marksisma politiskajai filozofijai. Tā var viegli izskaidrot ilgās svārstības, kādām bija pakļauti tie, kurus Arto nosauca par revolūcijas Amjēliem. Sirreālisti no marksistiem atšķīrās vairāk nekā reakcionāri, piemēram, Žozefs de Mestrs. Reakcionāri izmantoja esības traģēdiju, lai noliegtu revolūciju, t.i., lai saglabātu vēsturisko situāciju. Marksisti šo traģēdiju izmanto, lai leģitimizētu revolūciju, t.i., lai radītu citu vēsturisko situāciju. Gan vieni, gan otri padara cilvēka traģēdiju par savu pragmatisko mērķu sasniegšanas līdzekli. Turpretī Bretons liek lietā revolūciju, lai iznīdētu traģēdiju, un, par spīti sava žurnāla nosaukumam, īstenībā padara revolūciju par sirreālistiska piedzīvojuma līdzekli.

Galīgais marksisma noliegums kļūst saprotams, ja atceramies, ka marksisms prasīja iracionālā apspiešanu, turpretī sirreālisti bija gatavi iracionālo aizstāvēt līdz nāvei. Marksisms tiecās uz kopuma iekarošanu, bet sirreālisms, kā ikviens garīgs eksperiments, uz vienotību. Kopums var prasīt iracionālā apspiešanu, ja pasaules iekarošanai pietiek ar racionālo. Taču vienotība prasa vairāk. Tai nepietiek, ka viss ir racionāls. Tai galvenokārt vajag, lai racionālais un iracionālais tiktu samierināti vienā līmenī. Nav iespējama vienotība tur, kur pieļauj izkropļošanu.

Andrē Bretonam kopums nevarēja būt nekas cits kā varbūt nepieciešams, bet katrā ziņā nepietiekams posms ceļā uz vienotību. Te atkal nonākam pie temata "visu vai neko". Sirreālisms tiecas uz universālo, un dīvains, bet dziļš šķiet Bretona pārmetums Marksam, ka Markss neesot universāls. Sirreālisti grib apvienot Marksa "pasaules pārveidošanu" ar Rembo "dzīves pārveidošanu". Taču pirmais aicina iekarot pasaules kopumu, bet otrais — iekarot dzīves vienotību. Paradoksālā veidā katra totalitāte ir ierobežojoša. Abas šīs formulas beidzot sašķēla dumpiniekus. Nostājoties Rembo pusē, Bretons pierādīja, ka sirreālisms ir nevis darbība, bet askēze un garīgs eksperiments. Viņš atkal izvirzīja priekšplānā to, kas veido viņa kustības būtību, visvērtīgāko pārdomās par sacelšanos, — svētuma atgūšanu un vienotības iekarošanu. Jo vairāk viņš padziļināja šo uzskatu, jo neglābjamāk attālinājās no saviem politiskajiem līdzgaitniekiem un arī no vairākām savām sākotnējām prasībām.

Andrē Bretons tiešām nekad nav novērsies no prasības pēc sirreālā, pēc sapņa un realitātes saplūšanas, bet centies vērst cēlāku seno pretrunu starp ideālo un reālo. Ir zināma sirreālistu atbilde: konkrēta iracionalitāte, objektīva nejaušība. Poēzija ir "augstākā punkta" iekarošana, turklāt vienīgā iespējamā. "Kāds gara punkts, kurā dzīvība un nāve, reālais un iedomātais, pagājušais un nākamais (..) pārstāj izpausties pretrunā." Kas tad ir šis augstākais punkts, kam jāiezīmē "Hēgeļa sistēmas kolosāls sabrukums"? Tie ir mistiķiem pazīstamie virsotnes un bezdibeņa meklējumi, īstenībā ir runa par misticismu bez Dieva, misticismu, kas remdina un apskaidro dumpinieka slāpes pēc absolūtā. Sirreālisma galvenais ienaidnieks ir racionālisms. Turklāt Bretona uzskati paver interesantu ainu — rietumniecisku domāšanu, kur analoģijas princips tiek izcelts par ļaunu identitātes un pretrunas principam. Runa ir tieši par to, ka pretrunas jāizkausē vēlmes un mīlestības ugunī un tā jāsagrauj nāves mūris. Maģija, primitīvās vai naivās civilizācijas, alķīmija, uguns vai balto nakšu puķu retorika tāpat ir brīnumaini posmi ceļā uz vienotību un gudrības akmeni. Ja arī sirreālisms nav mainījis pasauli, tas ir devis tai dažus dīvainus mītus, kas daļēji attaisno Ničes pareģojumu par grieķu atgriešanos. Taču tikai daļēji, jo tā ir tumsas Grieķija, mistēriju un melno dievu Grieķija. Beidzot, tāpat kā Nīčes pieredzi vainago pusdienlaika pieņemšana, sirreālisma pieredze kulminejas pusnakts eksaltācija, stūrgalvīgā un nemierpilnā negaisa kultā. Kā Bretons pats teicis, viņš ir sapratis, ka, par spīti visam, dzīve mums ir dota. Bet, pieņemot šo izpratni, izpalikusi mums tik nepieciešamā spožā gaisma. "Manī ir pārāk daudz ziemeļu," viņš teicis, "lai es varētu būt pilnīgas saskaņas cilvēks."

Taču — bieži vien pats pret savu gribu — viņš dumpībā mazinājis noliedzošo daļu un izteicis pozitīvo prasību. Viņš izraudzījās drīzāk skarbumu nekā klusumu un paturēja vienīgi "morālās prasības", kas, kā apgalvoja Batijs, bija pamatā agrīnajam sirreālismam: "Aizstāt ar jaunu morāli pastāvošo morāli — visu mūsu nelaimju cēloni," Protams, nedz viņam, nedz kādam citam mūsu dienās nav izdevies nodibināt jaunu morāli. Bet viņš nekad nav izsamisis tās veidošanas ceļā. Noraugoties šausmu pilnajā laikmetā, kurā cilvēks, ko viņš gribēja glorificēt, ir stūrgalvīgi degradējies, Bretons nevarēja neieteikt pagaidām atgriezties pie tradicionālās morāles. Varbūt tā ir kāda pauze. Bet tā ir nihilisma pauze un īsts sacelšanās progress. Galu galā, nespējot sev rast morāli un vērtības, kuru nepieciešamību viņš nešaubīgi nojauta, Bretons izvēlējās mīlestību. Sava laika lopiskumā — un to nedrīkst aizmirst — viņš vienīgais ar dziļu izpratni runāja par mīlestību. Mīlestība ir eksaltācijas morāle, kas šim trimdiniekam kļuva par dzimteni. Tiesa, arī tajā pietrūka mēra. Sirreālisms, kas nav nedz politika, nedz reliģija, varbūt ir tikai nesasniedzama patiesība. Bet tas ir arī pierādījums, ka nav iespējama ērta patiesība. "Mēs gribam ko vairāk par savu dzīvi, un mums tas būs," Bretons ir lieliski izsaucies. Mirdzošā nakts, kurā viņš guva mierinājumu, kamēr darbībā izvērties prāts metās pret pasauli ar ieročiem, varbūt tiešām iezvana rītausmas, kuras vēl nav īstas, un Renē Šāra — mūsu renesanses dzejnieka — agrā rīta gājējus.

Tulkojusi Skaidrīte Jaunarāja.

¹ Varētu pamatoti iebilst, ka šo vēstuļu toni nosaka adresāti, taču tajā nav jūtama melu mākslotība. Vēstulēs nav ne vārda, kurā pazibētu senais Rembo.

² Žarī, viens no dadaisma ievērojamākajiem pārstāvjiem, ir pēdējais metafiziskā dendija iemiesojums, bet drīzāk dīvains nekā ģeniāls.

³ Uz vienas rokas pirkstiem var saskaitīt komunistus, kas pieslējušies revolūcijai, studējot marksismu. Vispirms tiek pieņemta ticība un pēc tam — Svētie raksti un Tēvi.