Dzeja
13.12.2013

Dūmi

Komentē
1
Saglabā

***

viens otru nodevušie saukļi
liekulīgi iet roku rokā
un no rokas rokā
kamēr mēs ieelpojam
pakritušo lapu smārdu
izelpodami debesīs
dzērvju kāšus un krustus
lai klusējot lido
cauri gaiši zilajam
pie zvaigznēm
rudens nokauto dvēseles

***

manās lūpās viņa iepūš dūmu smaidu
izplēnošu norādi
uz ugunsgrēku tur augšā
aiz satikšanās apreibinātajiem prātiem
kur saulrietā
uz Dieva vaigiem čūkst mūsu emocijas
(jo pēc tēla un līdzības)

dzied pazemes koris
dzīves tramvaju simetriskās būtības
un visu sēdošo tajos
arī izkāpušo un neiekāpušo
savienoto soļu ritmā
mēs diriģējam
ar ielas stumbram nolauztu zaru

(pēc tēla un līdzības
smieklos trīsuļo krītošo asaras)

***

mijkrēslī neatradīsies vietas un tumsa
tevi nepaglābs no pajūgā atvestā sala
tava diena tavas naktis paies tev garām
un tu kā nožēlojams sevis radītājs
bez vārda vilksies tām iztālēm nopakaļ
bet suņi joprojām runās ar savējo dievu

***

vēl spogulī rudens vēl lūpas var paspēt aizšūt
ar gaismas krustu

drīz sapelēs zeme neliks divus vienādus pēdu
nospiedumu

gāzmaskās smēķēs pagalmam piekomandētie
un iespļaus tev sejā
savus pēdējos gaisa cietokšņus

jo tālāk vairs nebūs jo tālāk vairs vieni vienīgi
izdevumi

par skaidri nenoformulētajiem piedāvājumiem
par padošanos

par nocirsto miega artēriju

***

turpinot tēmu
par dienu
melnāku
par nakti

seši no rīta
nozvana pulkstenis
augšāmcelšanās
sēras

sapņi
trimdinieki
izslaucītās acis
gaitām apauj netīras kājas

vārdu rotaļas
zilbes sper nākamo
soli

turpinot tēmu
mēs pārlecam kustības pakāpienam

 

***

kailajā stāvā manu aci atstaro pīlādži
sarkans pret pārošanos ar nakti
pret pieres vietā pienaglotajām jūtām
un šī mirkļa apputekļotu kraukli
kā vecu pa tavu logu izmestu dīvānu
un tajā snaudošu pusmūža dvīni

tev par patikšanu es novelku cimdus
unikālos pirkstu nospiedumus
miesu un uzskatu pārkārtotos kaulus
gars nopurina nevajadzīgas rokas
kad mirsi badā lūgsies mani un ēdīsi
kaut pašlaik tev pietiek
ar sārtā gaismekļa mierīgo izdzišanu

***

mute kā šķiltavas aizdedz zilu caurspīdīgu vārdu

pa rudzu lauku meklējot iemīto taku

kur tava kaulainā roka atradīs manu turpinājumu

***

(no mirušā dziedājumiem)

ceļš satver manas potītes
un velk sev līdzi
uz nāves jūru

mani mācīja diennakts
ka galapunktiem
ir spoguļattēli

aiz novembra naktīm
tumšajos logos
rudenīgie rīti

mans gars kā
trāpīti putekļu baloži

kuri lidinās
starp debesīm un zemi

ceļš pametīs viļņos
augšup lejup
uz elli uz zaudēto paradīzi                                                                       

Tēmas

Andris Ogriņš

Andris Ogriņš ir 1975. gadā Rīgā dzimis latviešu dzejnieks, piecu dzejoļu krājumu un vienas dzejprozas grāmatas autors (līdz šim pēdējais dzejoļu krājums "tā putna diena" izdots 2019. gadā). Andris mī

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!