1.
Es tev pastāstīšu, kā varēja būt
Kā būs
Ja pēc beigām
Kļūdas dēļ
Viss atkal sāktos no jauna
Sākās tā –
Mirdzēja auksti punkti
nekustīgi
blīvi
Ja gribi tos ieraudzīt
Izmet acis ārā no pasaules
Aizmirsti nervus
Impulsus
Asinsvadu sistēmu
Jo tolaik tik un tā nekā vēl nebija
Un ej meklēt tos tālumā
Ja es uz tiem skatos,
Ja mēs uz tiem skatāmies
Kopā
No šejienes
Es zinu – Tie ir mīksti
To kontūras bija
smalkas,
aizmirstas,
apspūrušas,
vaļīgas,
netveramas,
nenozīmīgas
izārdītas un sajauktas,
vārdā nesaucamas.
Tām nebija formu, ko artikulēt.
Ko saturēt.
Bez kontūrām tu nevari nokrist
Es – es nevaru salūzt
Bez kontūrām
Nav nekā augsta un nekā zema
Grīda nebiedē
Kad nav orientieru
Viss kļūst svārstīgs
Nekas neplīst
Kad nav kontūru, viss kļūst atkarīgs no intensitātes
Es tev pastāstīšu, kā varēja būt
Tas bija sākums visam
visumam
zemei
lavai
baktērijām
dinozauriem
zvīņām
spalvām
kauliem
asakām
mums
suņiem
kaķiem
Tas notika pirms pasaules
Pirms ledus
un uguns laikmetiem
Valdīja biezs mirdzums
Un reiz
Kādai gaismai pašai ar sevi vairs nepietika
Un tā sāka izstarot no iekšpuses
atkal un atkal
Sevī atmaskoja tik tikko manāmus tumšumus un tos piepildīja
atkal un atkal
Raka liesmu ejas
atkal un atkal
Sašķēla kodolu un mutuļoja
atkal un atkal
Uzšķērda plaisas un izplūda kā lava
atkal un atkal
Gaisma, nemierīga un alkaina, saurba sevi
atkal un atkal
Sprāga, gāzās lejup, pārvietojās
atkal un atkal.
Radīja
atkal
Enerģiju.
Atkal un atkal.
Šai mirklī tā kļuva par matēriju.
Sauksim par sirdīm šos mirdzošos punktus.
Nav būtiski, kur tie sākās un beidzās.
Tās bija bangojošas sirdis
Vētrainas,
Nemierīgas,
Šņukstošas,
Nelīdzenas
Tās bija nevaldāmas sirdis
Bez ribām un plaušām
Bez piekāpšanās iekšējiem orgāniem
Bez vārdiem, ar kuriem apveltīt emocijas
Un tad kādu dienu,
Kuru nevaru saukt par dienu,
Atnāca kontūra.
Mirdzumi cits citam blakus šņukstēja
Vienbalsīgi.
Kļūdas dēļ
Negaidīti
Nejauši dēļ
Vai tu tos redzi?
Viena līnija
Pirmā
Tie bija spēcīgi
Tie bija skaisti
Tik tuvi cits citam, tik starojoši, ka kļuva
Par griezumu.
Lūk.
Asmens.
Tas nāk no gaismas.
Tas ievaino.
Kontūra
Ir dzimusi.
Mazlietiņ kārtības.
Beidzot
Tuksnesī var nomaldīties
Skaistumā var nomaldīties
Griezumos turpretī atrodu tevi no jauna
Plaisās,
Malās, kam var pieskarties
Zemes aizās
Brūcē
Lūzumā
Tā viss sākās
Ar pārlieku lielu gaismu
Kas kļūst par griezumu
Kristalizēta
Gaisma
Bez krāsas
Bet
No debesīm
Nolija matērija
Tā kļuva netīra
Iemantoja krāsas
2.
Pirmais uzsprāgušais olis kļuva par vulkānu
Akmeņi vārījās kā ūdens
Un drebošajā zemē mēs atklājām kaulus.
Jutām to vibrācijas
Aukslējas trīcēja
Zobi klabēja
Atklājām šķautnes, jūtot tās šķeļamies
Pirmā kontūra
Mūsējā
Bija tieši tas
Zirnekļa pavediens
Skriemeļu virkne
Smalka
Mērķtiecīga
Vizionāra
Augstprātīga
Piedzimusi horizontāla
Izvēlējusies būt vertikāla
Tā teica
“Mani sauc mugurkauls”
Kakla
Krūšu
Jostas
Krustu skriemeļi
Svētie kauli!
Pirmās kontūras
Savējās
Atklāju, kad zeme drebēja
Un tās
neizturēja
Mugurkaulam lūstot
Dzima kalni
Kaulu dzinkstoņa
Akmeņu dārdoņa
Nogruvumi
Velēnu tektonika
Atklāja muguras
Vai gribi zināt, no kā piedzima pasaule?
No atlūzām
No gruvešiem
No katastrofām
No mūsu salauztajiem ķermeņiem
Tava ceļgala vaļīgajās saitēs
Es redzēju pirmo saullēktu
No itāļu valodas atdzejojusi Dace Meiere, tulkojuma redakcijā izmantots arī Santas Remeres atdzejojums.
Šis dzejas teksts ir daļa no Bersani performances, kas septembrī Rīgā notika festivāla "Homo Novus" ietvaros.
0