Leona Brieža piemiņai
Pagājušoziem kopā ar Leonu Briedi un Māri Salēju dažas dienas pabijām Vācijā, Annabergas pilī, pie Andreja Urdzes un viņa inspirētā latviešu literatūras interesentu pulciņa. Sagadījās tā, ka mūs ar Leonu iemitināja vienā istabā (abi neganti pīpētāji, kuriem tāpēc pienākas numurs ar kārtīgu balkonu, lai neiedomājas svēpēt iekšā), un pēc lekcijām un citādiem socializēšanās procesiem pārblīvētajām dienām vakaros saveidojās vēl arī garumgaras sarunas ar Leonu, precīzāk, pārsvarā tie bija Leona monologi, bet man tika atvēlēta pacietīgā klausītāja loma. Sarunas par visu ko, bet lielākoties, protams, par literatūru. Nezinu, vai tobrīd Leons nojauta par baiso kaiti, kas viņu piemeklēs jau pēc nedaudziem mēnešiem, bet par šo tēmu no viņa nedzirdēju ne vārda, gluži pretēji – no viņa staroja tāda enerģija un dzīves spars, lērumiem šķīlās spalvainas idejas un mūslaiku situācijā nerealizējamas ieceres, ka vienubrīd nudien nespēju novaldīt savu skepsi – klau, Leon, tev tak tūlīt būs septiņdesmit, vai nebūtu pareizais brīdis drusku piebremzēt un padzīvot mierīgi? Atbilde bija nikni (paš)ironisks "nē", un pēcgalā mēs nonācām pie loģiskā secinājuma, ka jā, gluži sešpadsmit mums vairs nav, tomēr cilvēks ir tik vecs, cik jauns viņš jūtas.
Tāpat mūsu naksnīgajās sarunās netika piesaukts arī Leona romāns "Vilcene un atraitnis", kaut gan, pieļauju, vismaz idejas formātā viņa prātā tas jau bija itin dzīvelīgs, un nudien jutos stipri pārsteigts, dažus mēnešus pēcāk uzzinot, ka Leons dabūjis gatavu romānu. Lai arī epizodiski, tomēr ar Leonu pazīstos gadus trīsdesmit, tāpēc biju pilnībā pārliecināts, ka viņam ir dzejdariem tipiskā fragmentārā domāšana un proziskā tekstā neko vērienīgāku par pāris lappušu garām esejām viņš nav spējīgs dabūt gatavu. Izrādās, maldījos – "Vilcene un atraitnis" ir viens no spēcīgākajiem beidzamo gadu latviešu romāniem.
Kad pirms izdošanas grāmatā "Vilcenes un atraitņa" fragmentu publicējām "konTEKSTĀ", klātpievienotajā mikrointervijā Leonam apvaicājos – no kurienes viņam tik pēkšņi piemetusies indeve uz prozas rakstīšanu? Leons: "Šā romāna/prozas tapums man pašam bij liels pārsteigums, kaut gan reizumis jau esmu rakstījis šo to prozisku. Acīmredzot kaut kas manī sasummējās no līdz šim izjustā, piedzīvotā, pārdzīvotā, saprastā… Un vienīgā manām pārdomām atbilstošā forma izrādījās proza." Un – beigu akords: "Bet rakstu jaunu romānu. Šobrīd manā dzīvē ienākusi proza – dzīve tāda, kāda tā ir, nevis tāda, kādai tai jābūt. Un es par to priecājos." Šis beigu akords nav no gaišākajiem, jo visām daudzajām iecerēm nu strīpa pāri. Tomēr iespējams, ka vēl iznāks Leona grāmatas – cik zinu, publicēšanai gatava ir peruāņa Sesāra Valjeho izlase, ir pabeigts eseju krājums “Miscelāniji", ir citi atdzejojumi un droši vien arī paša Leona panti (savu beidzamo nupat iznākušo dzejoļu krājumu "Melnais akmens, baltās kājas" viņš sagaidīja).
Tālajos deviņdesmitajos Leons kādā dzejolī apgalvoja, ka dzeja esot "drupatas no Dieva galda"; gan jāpiebilst, ka Leona Dievam nav nekāda sakara ar kristiešu ērmu, Leons drīzāk runā par kaut kādu metafizisku, absolūtu jēdzienu. Tāpat viņš nemitīgi apcerēja visādu veidu mūžības, bezgalības, bezdibeņus un citādas neizmērāmas un nedefinējamas, tomēr valodā reāli klātesošas substances, tas nekas, ka parasti šīs refleksijas izpaudās lingvistisku paradoksu skatā. It kā pienāktos saskumt – par tām pašām nerealizētajām iecerēm, par to, ka aizgājis sens draugs, domubiedrs, spalvasbrālis, brīžiem arī darba devējs, tomēr sajūta gluži vai gaiša – beidzot Leons ne tikai pārtiks no drupatām no Dieva galda, bet piesēdīs pie tā galda un kārtīgi sadzers ar viņu ambroziju, un gan jau tiks pie skaidrības arī ar visiem šiem bezjēdzīgajiem bezgalības un mūžības jēdzieniem.
Leons tagad klusēs – un kāpēc gan lai klusumu neuzskatītu par dzejas kvintesenci? Itin nemaz neesmu oriģināls. Leons:
"Visgaišāk klusums pasacīs, ko tiecies
ar savu dzīvību tu pasacīt –
to bezgalību, kurai pretī sniedzies,
kas tevī pašā nemainīgi mīt."
0