Estere Betija Grāvere
 
Redakcijas sleja
15.06.2022

Drosme iet praidā

Komentē
1

Pirmais praids, uz kuru gribēju doties, notika 2015. gadā. Toreiz neaizgāju, jo mani bija pārņēmusi sev neraksturīga skolnieka uzcītība, un praida gājienu pavadīju, sēžot Rakstnieku savienības telpās, kur notika pēdējā Literārās Akadēmijas nodarbība pirms vasaras pārtraukuma. Šķiet, ka bez manis un vadītāja Ronalda Brieža tur bija vēl tikai viens vai divi cilvēki. Atceros, ka bija ļoti karsti un garlaicīgi, un es pēcāk ar skaudību klausījos draugu stāstos par to mīlestības pacēlumu, kuru viņi jutuši gājiena laikā. Ja reiz neaizgāju, visdrīzāk tik ļoti nemaz negribēju. Tāpat nepabeidzu arī Literāro Akadēmiju.

Vai varbūt precīzāk ir šādi – arī tajā 21 gada vecumā vēl nebiju savā prātā līdz galam atrisinājis sarunu par seksualitāti, tāpēc man pietrūka drosmes un es izmantoju ērtu aizbildinājumu nepiedalīties. Šobrīd nožēloju šo drosmes trūkumu un esmu pateicīgs visiem, kuri to atrada un piedalījās manā vietā, lai iestātos par manām tiesībām. Vairāk par to, kā drosme runāt mūsu sabiedrībā ir vairojusies skaistu un spēcīgu cilvēku dēļ, var lasīt šodien publicētajā intervijā ar Lindu Freimani, kura Rīgā organizēja pirmos praidus. Šī intervija ir daļa no mūsu avīzes "Aiz kauna", kuru, ja vēl neesi paspējis to paņemt, atradīsi praida pasākumu norises vietās.

2015. bija arī pirmais gads, kad, "Satori" un "Ascendum" iniciēts, izskanēja sauklis "Kultūra dodas praidā". Man ir prieks, ka šobrīd, kad man pietiek drosmes, varu ar šo saukli aicināt praidā doties arī jūs. Man šķiet svarīgi un arī pagodinoši, ka varu pārņemt stafeti un turpināt to, ko citi ir sākuši pirms manis, jo neizdarītā LGBT+ tiesību jomā Latvijā vēl diemžēl ir daudz – es, protams, runāju par Saeimas gļēvi novilcināto Civilās savienības likumprojektu un par to, ka Satversmes tiesas lēmuma nepildīšana pašos pamatos grauj Latvijas tiesu varu un ticību šīs valsts institūcijām. Man gribētos, lai Latvija ir gudrāka un drosmīgāka par 21 gadu vecu jaunieti sakarsušā telpā, kurš nespēj godīgi atbildēt par savām prioritātēm un uzņemties atbildību.

Ne mazāk svarīgi ir arī tas, ka praids, kurš Rīgā ir atgriezies uz palikšanu, šogad notiek sadraudzībā ar Kijivas praidu. Skaidrs, ka tas ir tīri simbolisks žests, tomēr tāpēc ne mazsvarīgs, jo visa neiecietība, naids un vardarbība ceļas no vienas vietas – no pārliecības, ka viens cilvēks ir labāks un viņam pienākas vairāk par otru. Bet par Ukrainu un Austrumeiropu jūs vairāk dzirdēsiet citos mūsu projektos, pie kuriem šobrīd sākam strādāt. Šī būs darbīga vasara.

Man ļoti nepatīk izklausīties patētiski, bet te laikam īsti nav izvēles – es iešu praidā, līdz mēs visi būsim brīvi, līdztiesīgi un cieņa būs pašsaprotama, nevis izcīnāma. Un tāpēc es aicinu arī jūs nākt ar mani kopā. Bet, ja jums trūkst drosmes, tad es iešu arī jūsu vietā.

Andrejs Vīksna

Andrejs Vīksna ir "Satori" redaktors. Mēdz rakstīt prozu un par prozu.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!