vess&besson
pirms 6 gadiem
ja šito rakstītu ījabs, jociņu būtu mazliet vairāk un aristoteļa - mazliet mazāk, bet tā – lika padomāt.

Dainis Karklins
pirms 6 gadiem
Es domāju, ka manis minētā paš-aizliegšana stipri neatšķiras no jūsu aprakstītās paš-noliegšanas (un šeit nav vajadzīgs izmantot tādus radikāli pārspīlētus piemērus kā māte Terēza). Angliski arī ir tāds termins self-negation, kas tiek izmantots aprakstot vairāku reliģiju praksi. Tas, ko jūs aprakstat šķiet ir šis self-negation process.

Domāju, ka piekritīsiet, ka šāds ceļš nemaz nav viegls un jebkurā gadījumā prasa atteikšanos no daudzām personīgām vēlmēm. Bet liberālisms tieši definē brīvību kā indivīda iespēju realizēt vēlmes. Tad nu lūk, atkal cenšos iezīmēt to liberālisma brīvības problemātiku, ko minēju iepriekš.

Bet jautājums kā efektīvi pasargāt liberālisma tieksmi pēc indivīda brīvības no paša indivīda pārvēršanās par egoistisku hedonistu lielā mērā liberālisma ietvaros paliek neatrisināts. Liberālisms šo problēmu šķietami noveļ uz paša indivīda pleciem, atstāj paša indivīda ētikas ziņā un no šīs problēmas distancējas.

Dainis Karklins
pirms 6 gadiem
Vai Jūs varētu konkrētāk definēt "minēto esenci" un metodi ar kādu nonāk ar to kontaktā?
Bet tas, ka Jūs atdalat brīvību un visatļautību kā divus dažādus jēdzienus pilnībā sakrīt ar to, ko rakstīju iepriekš, jo arī uzskatu, ka brīvība sevī ietver atbildību. Bet kāda ir šī atbildība un ko tā sevī ietver? Manā uztverē tā ir sociāla atbildība un sevī ietver indivīda pašaizliegšanas spēju kopējam sabiedrības labumam.... savukārt Fromms raksta autora interpretācijā saka (ja pareizi saprotu), ka pašaizliegšanānās kopējai idejai ir bēgšana no brīvības.

Dainis Karklins
pirms 6 gadiem
Es neuzskatu, ka personīgā brīvība ir otršķirīga salīdzinājumā ar indivīda atbildību sabiedrības priekšā tā iemesla dēļ, ka es šīs abas lietas vispār nediferencēju. Kā minēju sākumā, manu izpratni par brīvības jēdzienu vislabāk raksturo Ruso, kurš labi parāda, ka civilizētā sabiedrībā indivīda brīvība ir sabiedriskā līguma rezultāts (produkts) un sabiedriskais līgums pats par sevi prasa atteikties no daudzām iespējamām personīgās brīvības realizācijām, atstājot tikai tādas, kas ir saskaņā ar visas konkrētās sabiedrības ētisko kopsaucēju (kopējo gribu). Tāpēc indivīda brīvība un indivīda atbildība pret sabiedrību ir vienas monētas divas puses.
Uz šī pamata man nav pieņemama Fromma ideja par to, ka atteikšanās no savas patības un individualitētes viennozīmīgi ir bēgšana no brīvības. Tāpēc arī komentēju šo rakstu. Ja indivīdam nebūtu šādas spējas atteikties no atsevišķām individualitātes iezīmēm, aizstājot tās ar kaut ko citu, kas sola lielāku labumu sabiedrībai kopumā (nevis tikai indivīdam pašam), tad cilvēkiem nebūtu iespējams izveidot stabilu sabiedrisko līgumu vispār.
Kas attiecas uz "egoistisks hedonisms", tad ar to domāju indivīda īpašību, kas savas personīgās brīvības realizācijai meklē apmierināt savas baudas (vēlmes) absolūti nerēķinoties ar citu personu vēlmēm un interesēm. Antīkajā filozofijā šo pozīciju labi raksturo Kalikls Platona dialogā Gorgijs un Trasimahs Platona darbā Valsts.

Dainis Karklins
pirms 6 gadiem
Jūsu domu es saprotu, tai piekrītu un sevis mīlēšanu ar egoismu arī nevēlos vienādot... tāpēc arī manā komentārā bija vārds 'pārvērš', jo robeža starp vienu un otru varbūt reizēm ir grūti novelkama.
Man jautājums ir pat to, vai autora minētā Fromma "galējā brīvības un individualitātes realizācija" kaut kādā mērā automātiski un neizbēgami paredz to, ka indivīds drosmīgi tieksies īstenot sevi tieši ar jūsu "sevis mīlēšanas" medoti un nevis ar egoisma metodi?
Man liekas, ka brīvība ir ļoti divdomīgs jēdziens un tajā ir ietverta liela problemātika. Arī pats Berlins, būdams viens no liberālisma pamatlicējiem teica "līdakas brīvība ir mailīšu nāve" :)

Dainis Karklins
pirms 6 gadiem
Jā, tā ir kā Jūs rakstat ... vienīgā problēma, kura man liekas pietiekoši aktuāla esošajam laikam, ir šīs radikālās (bezkompromisu) personīgās liberālisma brīvības attiecības ar ētiku (es nezinu vai Fromms pieskaras šim jautājumam vai nē). Realitāte parāda to, ka sekošana šādam subjektīvam personīgās brīvības modelim pārāk bieži noved pie tā, ka kaut kāda veida resursi (kas ir ierobežoti) tiek samazināti (vai pat atņemti) tiem, kas šada veida brīvības modelim neseko tik dedzīgi. Kā pasargāties no tā, ka indivīds savu drosmi būt brīvam, savu esamību priekš sevis nepārvērš par egoistisku hedonismu, kas nespēj vairs pilnībā respektēt cita indivīda vēlmes sekot tiem pašiem mērķiem? Šim egoistiskajam hedonismam jau nav jābūt agresīvam - to var perfekti realizēt jebkuras esošās likumdošanas ietvaros. Tad nu mēs iegūstam to, kas šobrīd ir raksturīgs Rietumu kultūrai - milzīgu sociālo nevienlīdzību, kas laikam ejot tikai pieaug.

Dainis Karklins
pirms 6 gadiem
Interesants raksts.

Man Fromms (ciku nu mazliet ar viņa idejām esmu saskāries) vienmēr ir izraisījis divējādas izjūtas. Laikam tāpēc, ka viņa brīvības izrpatne ir tāda izteikti liberāla (līdzīgi kā Berlinam un tālākajam liberālismam un individuālismam). Es personīgi labāk spēju uztver tādu brīvības koncepciju par ko runā Ruso savā "Par sabiedrisko līgumu" - brīvība kā tiesību un iespēju realizācija, kas nav atraujama no indivīda pienākuma pret sociālo struktūru, kurā vinš dzīvo. Tādējādi es nevaru piekrist tam, ka pašaizliegšana, pakļaušanās, sevis upurēšana ir traktējama kā "bēgšana no brīvības" un saistāma ar personības drosmes trūkumu.

Tā kā Fromms runā tikai par vienu no n-tajām brīvības interpretācijām ... manuprāt tomēr ir mazliet nepamatoti sākt interpretēt viņu kā psihoanalītiķi, kas uztvēris brīvības "patieso būtību".

Man ļoti pietrīka kaut kādas ārpus Fromma domām esošas alternatīvas ieskicēšana ... palika tāds iespaids, ka Fromma atziņas ir tik nemaldīgas, kā fizikas likumi.

Marta avens
pirms 6 gadiem
Jā, paš-aizliegšana tiešām īpaši neatšķiras no paš-noliegšanas. Vai šis ceļš ir grūts? Hmmm ... Mēs nevaram ielīst citu indivīdu ādā. Droši vien indivīdiem, kas šo ceļu izvēlas, ir vieglāk par to iet, nekā neiet. Izvēles izdarīšanas draivi var būt ļoti dažādi, varētu nosaukt gana daudzus.

Manuprāt, neviens -isms (liberālisms tai skaitā) līdz galam neko neatrisina. Katrs - isms var darboties noteikta rāmja ietvaros, taču pasaulē, dabā, sabiedrībā diskrēti rāmji neeksistē.

Cilvēka domājošajam prātam patīk darboties diskrētās sistēmās (un tvert pasauli duāli - no kā arī lielākās problēmas) un visi -ismi ir cilvēka prāta radīti. Esme provocē cilvēku tieši ar to, ka piedāvā situācijas ārpus pieņemtā rāmja robežām.

Bet te laikam aizrunājos par kaut ko gluži citu.

Marta avens
pirms 6 gadiem
Te ir tā - ja indivīds ir nonācis kontaktā ar jau minēto esenci, viss notiks ar sevis mīlēšanas metodi. To nosaka esences būtība (lai esenci sasniegtu, jāamet visas iepriekš minētās leģendas, kas ir egoisma pamatā un egoisms izgaist automātiski).

Ja kontakts ar esenci nav noticis, automātiski panesīsies egoisms.

Manuprāt, brīvība nav divdomīgs jēdziens.
Parasti tiek jaukta brīvība ar visatļautību. Starp tām ir atšķirība.
Brīvība ietver atbildību. Visatļautība atbildību neietver.

Tādējādi brīvības gadījumā pamatā ir sevis mīlēšana (un arī citu; jāsaprot, ka nevar mīlēt citus, ja nemīl sevi. Stipri līdzīgi ir ar "pasaules kārtošanu" - var ievērot, ka lielākie pasaules kārtotāji ir tie, kas nespēj sakārtot savu dzīvi), kamēr visatļautības gadījumā pamatā ir egoisms.

Berlina teiciena konteksts ir skaidrs, taču, ja paraugāmies dziļāk konkrēti un burtiski, būtībā līdakas un mailītes "sadarbojas", lai abas sugas varētu veselīgi pastāvēt. :)))

Ja iet vēl dziļāk, cilvēku sabiedrībā "līdakas" ļoti veicina "mailīšu" izaugsmi. Ja nebūtu "līdaku", "mailītes" neiemācītos sevi mīlēt.

Marta avens
pirms 6 gadiem
Par māti Terēzi - pilnīgi piekrītu.
Bija arī atrasta un daļēji publicēta viņas dienasgrāmata (vai vēstules?) un tur tā bilde tieši tāda arī vaidojās.

Marta avens
pirms 6 gadiem
Par esenci un nonākšanu līdz tai rakstīju 4. novembra komentārā 11:42.
Protams, tur tas viss bija vienkāršoti aprakstīts, kaut arī būtība ir tieši tāda - aizvācot prom to, kas cilvēks nav, paliek pāri tas, kas viņš ir.

Par kontaktā nonākšanas metodi - tas ir labs un lielā mērā šeit neatbildams jautājums. Atbilde vienā teikumā būtu - līdz esencei var novest meditācija. Taču jēdziens "meditācija" ir tik nonivelēts un cilvēki ar to saprot tik dažādas lietas, ka to gūzmā ir elementāri apmaldīties. Visvienkāršāk būtu ļaut cilvēkam sajust, kas tas ir, taču caur datora ekrānu tas nav iespējams :))))

Pašaizliegšanās visbiežāk ir kārtējā ego rotaļa un līdz ar to es sliecos piekrist Frommam raksta autora interpretācijā. Attālu paralēli te var savilkt ar, piemēram, ziedotājiem baznīcai, kuri pēc tam parādās baznīcas goda listē (redz, cik esmu labs!!!), taču tā ir patiešām ļoti attāla paralēle. Pašaizliegšanās parasti ir bēgšana no sevis klasiskā izpausmē un parasti, kā jau teicu, sabiedrību apņemas kārtot cilvēki, kuriem personīgajā dzīvē ir totāls bardaks. Turklāt pašaizliegšanās pamatā var būt cilvēka iekšā mītošais nabaga upurītis un tas ir pilnīgi pretēji brīvībai.

Vienkāršības labad es negribētu jēdzienam "atbildība" karināt klāt birku "sociāla", kaut arī mēs dzīvojam sociumā un viss lielā mērā ir sociāls.
Atbildība ir "ja esi sacūkojis, aiz sevis savāc" un tas attiecas pilnīgi uz visām cilvēka izpausmēm sociumā.

Man ir jocīgi šeit runāties, jo neesmu lasījis nevienu (!) no pieminētajiem autoriem. Runājos no paša piedzīvotā un attiecīgi iegūtās sapratnes pozīcijām.

Marta avens
pirms 6 gadiem
Atļaušos iejaukties.

"Kā pasargāties no tā, ka indivīds savu drosmi būt brīvam, savu esamību priekš sevis nepārvērš par egoistisku hedonismu, kas nespēj vairs pilnībā respektēt cita indivīda vēlmes sekot tiem pašiem mērķiem?"

Ir būtiska atšķirība starp sevis mīlēšanu un egoismu.
Sevis mīlēšanas (un savas personiskās brīvības noteikšanas!)gadījumā konkrētais indivīds savu "jā" vai savu "nē" veido BEZ pārākuma apziņas pār citiem indivīdiem. Atvasināti izriet, ka indivīda rīcība nekādi nav PRET citiem vērsta, tā ir vērsta PAR sevi.

Egoisma gadījumā indivīda "jā" vai "nē" tiek veidots AR pārākuma sajūtu pār citiem indivīdiem.

Šie abi aspekti tiešā veidā nav nekādā sakarā ar sociālo vienlīdzību vai nevienlīdzību.

Marta avens
pirms 6 gadiem
Jums ir taisnība tiktāl, ka JEBKĀDI garīgi meklējumi patiešām var būt sava veida bēgšana.

Lielākais paradokss, ko nav viegli saprast - nekas nekur nav jāmeklē. Šī vienkāršā lieta šķiet tik nevainīgi primitīva, ka cilvēka prāts līdz tai neaizdomājas (un patiesībā dara visu, lai neaizdomātos!), taču šī lieta izmaina visas pārējās lietas.

Tieši tāpat visas pārējās lietas izmaina Jūsu pieminētā esence - ja cilvēks visu dara, apzinoties šīs esences klātbūtni, rodas jēgpilnums jebkurā darbā un aktivitātē. Pat sekss iegūst pilnīgi citu dimensiju.

Marta avens
pirms 6 gadiem
Pirmkārt, vispār nevajag uz kaut ko cerēt. Cerēšana ir viena no mīļajām bet tomēr muļķībām, dēļ kā cilvēks viļoties visvairāk cieš.

Pirmajā Tevis uzdotajā jautājumā ir ietverta atbilde - jā, pastāv esence. Līdz tai var nonākt, atmetot nevis tikai visu uzskaitīto (kas ir bēgšana un, ieskatoties dziļāk, begšana no esences!), bet arī par sevi radītās leģendas - vārdu, uzvārdu, tautību, nodarbošanos, dzimumu - VISU! Un tas, kas paliek pāri, ir esence. Respektīvi, atmetot to, kas cilvēks nav, viņš var nonākt pie tā, kas viņš ir.

Ja cilvēks šo esenci ir "pagaršojis", viņa dzīvē jēgpilns kļūst viss. Būšana saskaņā ar šo esenci droši vien arī ir dzīves jēga. Būtībā tas ir tas, ko kristietība sauc par Dieva Dēla atrašanu sevī.

Ehh, reizē pēc vella vienkārši un tajā pašā laikā vārdos nepasakāmi!

Cita lieta, ka propagandētais materiālais kults (citiem vārdiem to sauc par ekonomikas sildīšanu :))) darīs visu iespējamo, lai cilvēki nekļūtu pašpietiekami. Materiālajam kultam ir vitāli nepieciešamas esošās pseidovērtības ar visām radītajām leģendām. Un, protams, tam ir nepieciešama cilvēka bēgšana no sevis paša.

Marta avens
pirms 6 gadiem
Ir vēl citi bēgšanas veidi.
1) Ienirt reriālos, ziepju operās, sporta parraidēs pie tv - domājošajam pratam tiek pasviesta cita barība, atbrīvojot to no domāšanas par reālo dzīvi;
2) bliezt bezjēgā interneta komentāros, radot pseidoaktivitātes, pseidodarbīguma ilūziju, izlādējoties (t.i. nepieņemot!) par to, kas notiek apkārt, tādējādi ienirstot virtualajā pseidorealitātē.
3) dullošanās ar alkoholu, narkotikām; mazākā mērā attiecas arī uz tabaku un kafiju
4) klosteri,
5) partnera nomaiņa, darba vietas nomaiņa, uc. Bet ja saknes palikušas, ne vella nepalīdz.

arnolds
pirms 6 gadiem
marta avens - bonuss. trāpijāt 10-niekā. vēl tikai var piebilst, ka var izmantot visus Jūsu nosauktos veidus vienlaikus (ja veselība atļauj)

Spīdola
pirms 6 gadiem
drosme ne drosme,bet esmu satriekta , ka tagad ir divi Venti Sīļi. Viens no viņiem mani apsaukāja kaut kādā nesmukā vārdā, kā lai es zinu , kurš tas bija? Vai tad var reģistrēties satori ar vienādiem vārdiem un uzvārdiem?
Un vēl - kāpēc raksta, ka Fromms ir neaktuāls. Šķiet martā LU aulā bija starptautiska konference par Fromma darbiem. Par kādu aktualitāti V.Sīlis ir domājis?

akmens
pirms 6 gadiem
Pašam būt ir nevis drosme, bet lielākā dzīves māka, kas robežojas ar
mākslu.
No Dieva visiem mums ir dotas lomas,
Bet vai tās nospēlēt ir visiem talants?

akmens
pirms 6 gadiem
Vai jūs godājamais piekrītat uzskatam, ka grieķu filozofi (īpaši Aristotelis) izdomāja mehanistisku domāšanas veidu, kas ieveda strupceļa civilizāciju. Ir pētījumi, ka cilvēkam galvā ir divi saprāti. To pierādīja viens filozofs. Pierādījums ir publicēts Krievijās Intterneta segmentā. Пётр Карлов сайт
проза.ру Tas grauj psihoanalīzes metodes pašos pamatos.

akmens
pirms 6 gadiem
Brīvs var būt tikai tas cilvēks, kurš prot sevi ierobežot (Gēte). Cilvēks ir koks, kurš ar matiem sakņojas debesīs (Dievišķais Platons).

K G
pirms 6 gadiem
wtf es tikko izlasīju? Kaut kāds savārstījums starp privātām pārdomām un filozofijas fakultātes kursa darbu.

Vents Sīlis
pirms 6 gadiem
Atvainojos, sajaucu. Trešo piezīmi.

Vents Sīlis
pirms 6 gadiem
Domājot par drosmi man šķita jēdzīgi palūkoties uz to tieši no eksistenciāla skatījuma, proti, kā uz drosmi būt pašam. Tas lielā mērā izskaidro fokusēšanos uz Frommu. Protams, tik pat labi varēja ņemt arī kādu no eksistenciālisma filosofijas klasiķiem, taču man subjektīvi patīk Fromma sociālā analīze, kura, turklāt, ir nepelnīti piemirsta. Tas gan nekādā gadījumā nenozīmē, ka tā būtu vislabākā no visām, vai ka to nevarētu pamatoti kritizēt (skat. ceturto piezīmi). Taču Fromma apgalvojumu ne pārāk akadēmiskā spekulativitāte ir tieši tas kas padara viņa izklāstu tik dzīvīgu un saistošu. Diezgan līdzīgs stils ir arī mūsdienu "kultūras teorijas Elvisam" Slavojam Žižekam.
Attiecībā uz nemaldīgumu: tas nav īsti Fromma teorētiskais nemaldīgums, bet gan pašas eksistenciālās pozīcijas īpašība. Marta avens iepriekš skaisti noformulēja, ka Fromma teiktais patiesībā ir ļoti vienkāršs - atrast savu personisko "esenci" un dzīvot saskaņā ar to. Sartra terminoloģijā tā būtu esamība priekš sevis (pour-soi), proti, radikāla brīvība, kur cilvēks jūtas atbildīgs par savām izvēlēm pirmām kārtām pats savā priekšā. Šāda pozīcija kompromisus neparedz.
 ATGRIEZTIES UZ RAKSTU

PĒC TĒMAS SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!