Drosme dzīvot

Divdesmit pirmajā gadsimtā dzīve demokrātiskās un ekonomiski attīstītās valstīs ir relatīvi droša, dažviet varbūt pat pārāk droša un komfortabla. Ikdienā fiziskais apdraudējums ir tik neliels, ka vairs nav nepieciešams nēsāt ieročus un prast ar tiem apieties. Ja neņemam vērā relatīvi niecīgo terora akta vai katastrofas varbūtību, nepieciešamība stāties pretī bailēm ir svarīga tikai atsevišķās profesijās. Lielākajai daļai cilvēku drosme ir vajadzīga vien hobijam, piemēram, lai nodarbotos ar ekstrēmajiem sporta veidiem. Vai var teikt, ka reiz tik svarīgais tikums, kuru senās civilizācijas vērtēja ļoti augstu, mūsdienās ir zaudējis aktualitāti, jo mums vienkārši vairs nav, no kā baidīties? Varbūt vienkārši ir mainījies drosmes jēdziena saturs? Varbūt pastāv nevis viens, bet vairāki drosmes veidi?

Vispirms izstāstīšu vecu anekdoti: Kubas krīzes laikā neitrālos ūdeņos okeāna vidū padomju karakuģis satiek amerikāņu karakuģi. Sākas sarunas, kuru laikā, vēlēdamies parādīt morālo pārākumu pār komunistiem, amerikāņu kapteinis saka: "Mūsu jūrnieki ir visdrosmīgākie. Tūlīt likšu vienam matrozim uzkāpt visaugstākajā kuģa mastā un ielēkt jūrā!" Tā arī notiek, un lēciens izskatās patiešām iespaidīgi. Taču padomju kapteinis saka: "Phē! Tas nav nekas, komunisti ir vēl drosmīgāki! Es tūlīt likšu vienam no savējiem kāpt mastā un lekt nevis jūrā, bet gan uz klāja!" Tā arī notiek un matrozis, protams, nositas. Amerikāņu kapteinis kādu brīdi domā un tad dod analoģisku pavēli. Taču tā vietā, lai pildītu pavēli, amerikāņu matrozis nostājas miera stājā un bilst: "Visu cieņu, ser, taču šī ir muļķīga pavēle. Ja jums to tik ļoti vajag izrādīties, tad leciet pats." Amerikāņu kapteinis nekādi nesoda matrozi par nepakļaušanos, bet smīnēdams pagriežas pret padomju kapteini un saka: "Kā redzat, drosme mēdz būt dažāda."

Pastāv atšķirība starp to, ko Aristotelis sauktu par piespiešanu uz drošsirdīgu rīcību – kas izpaužas kā baiļu pārvarēšana, baidoties no kaut kā cita, – un tādu drosmi, kas saistīta ar rakstura stingrību un adekvātu situācijas novērtējumu, "jo drošsirdīgais rīkojas atbilstoši savai cieņai un tā, kā liek viņa prāts". (NE III:10) Drosmīgs cilvēks neļaujas muļķīgam riskam, bet izvērtē, kā dēļ ir vērts riskēt ar dzīvību un kā dēļ – nav. Drosme nav pārgalvība, tā ir spēja pārvarēt bailes, kuras situācijas kontekstā šķiet saprātīgas un pamatotas. Cilvēks, kurš nejūt bailes pat tad, kad to vajadzētu, vai nu ir muļķis, kurš nesaprot riska nopietnību, vai arī viņam ir personības traucējumi (vēlme riskēt bieži, nevajadzīgi un nepārdomāti ir sociopātijas pazīme).

Galu galā Aristotelis secina, ka, līdzīgi citiem tikumiem, drosme izpaužas kā vidusceļš starp divām galējībām, proti, gļēvulību un pašpaļāvību. Aristotelim drosme izpaužas kā rakstura noturība – iekšējas cīņas rezultāts, kur labās rakstura īpašības (pašcieņa, izturība) gūst virsroku pār sliktajām (bailes, vājums), tādā veidā ļaujot pārvarēt gan fiziskas sāpes, gan psiholoģiskas ciešanas.

Pēc Aristoteļa domām, bailes ir "bažas vai nojautas par ļaunumu. Mēs baidāmies no visiem ļaunumiem, piemēram, no neslavas, nabadzības, slimības, no draugu trūkuma, nāves, taču ne jau visās šajās situācijās ir iespējams būt drošsirdīgam. Ir lietas, no kurām vajag baidīties, un tas ir cildeni, turpretim nebaidīties ir nekrietni, kā, piemēram, jābaidās no neslavas." (NE III:9) Nevajadzētu baidīties no nabadzības, slimības vai nāves, jo tās var piemeklēt cilvēku tādu apstākļu ietekmē, ko viņš pats nespēj kontrolēt. Tāpat arī bailes par tuvinieku labklājību nav uzskatāmas par gļēvuma izpausmi.

Bailēm ir arī intelektuāla dimensija, proti, pastāv bailes, kas saistītas ar nepietiekamām zināšanām un izpratni par baiļu objektu. Mūs baida svešas lietas, ar ko neprotam apieties, sveši cilvēki un nezināmas situācijas. Šādas bailes ir pārvaramas, mācoties un pierodot pie jaunā, līdz ar to var teikt, ka izglītība padara mūs drosmīgākus.

Bet, ja piekrītam, ka drosme atkarīga no mūsu dzīves pieredzes, izglītības, vēlmēm un plāniem, tad varbūt to nemaz nav iespējams definēt tā, kā to dara Aristotelis, jo katram drosme nozīmē kaut ko citu un katrs ir drosmīgs savā veidā? Piemēram aplūkošu gadījumu, kuru aprakstījis krievu rakstnieks un disidents Eduards Ļimonovs, kurš savas politiskās darbības dēļ vairākus gadus pavadījis ieslodzījumā. Starp ieslodzītajiem viņš saticis kādu jaunu cilvēku vārdā Antons, kuram drīz gaidāma atbrīvošana un kurš cietuma apstākļos ir ne vien izdzīvojis, bet kļuvis par vienu no neformālajiem līderiem, jeb, Ļimonova vārdiem izsakoties, "tautas masu vadoni". Cietumā pavadītajos gados Antons ir attīstījis stingru gribasspēku un izdzīvošanas prasmi, kā arī spēju veikt ātru un precīzu psiholoģisku novērtējumu, lai saprastu, cik bīstams ir konkrētais cilvēks un kā viņu pakļaut. Šķiet, ka šo cilvēku nespēj ietekmēt nekas, taču arī viņu nomoka bailes:

"Tomēr, Eduard, es tev atzīšos, – man bail iznākt brīvībā. Kā tur būs, kas būs? Mani iesēdināja vēl nepilngadīgu, man vēl nebija astoņpadsmit, bet tagad ir jau divdesmit pieci, šeit ir pagājusi visa mana pieauguša cilvēka dzīve, šeit es esmu izveidojies. Šeit es visu zinu, mani var kaut zemē ierakt – izdzīvošu. Bet par turieni es neko nezinu, ja? Kā uzvesties, ko darīt? Tur taču viss ir citādāks...

– Jā... – es saku un apklustu. Novērtēju šo pārsteidzoši godīgo atzīšanos. Mūsu pārcilvēks, viens no visspēcīgākajiem kolonijas zekiem, ir atzinies, ka baidās no brīvības."¹

Iespējams, mums ir grūti saprast šīs bailes, jo mēs baidāmies nonākt cietumā, nevis atrasties brīvībā. Humānistiskās psihoanalīzes novirziena pārstāvis Ērihs Fromms (Erich Fromm) ir gluži pretējās domās – viņš analizē eksistenciālās bailes un apskata veidus, kādos cilvēki mēģina no tām izvairīties, kā arī iezīmē virzienu, kā tikt ar tām galā. Ja Aristotelim drosme ir vidusceļš starp divām galējībām, tad Fromms drosmi saista ar galēju brīvības un individualitātes realizāciju. Viņam drosme nozīmē nepadoties bailēm no vientulības un, panikā bēgot, neatteikties no brīvības rīkoties, domāt, just un būt pašam, jo tikai tā var dzīvot patiesi laimīgu dzīvi.

Fromma darbā "Bailes no brīvības" (The Fear of Freedom,1942)² piedāvātais Rietumu sabiedrības un starppersonu attiecību apraksts pārsteidz ar savu formulējumu trāpīgumu un ideju aktualitāti arī septiņdesmit gadus pēc sarakstīšanas. Fromma aizraušanās ar sociālo kritiku (Markss viņa idejas ir ietekmējis tikpat spēcīgi kā Freids) un neakadēmiskais stils daudziem ir licis izturēties pret viņa darbu ar aizdomām.³ Manuprāt, tās tomēr ir pelnījušas lielāku ievērību.

Fromma pirmais antropoloģiskais uzstādījums – bezapziņas līmenī mēs viens no otra fundamentāli neatšķiramies. Mūs visus biedē brīvība – biedē tik ļoti, ka daudzi ir gatavi no tās bēgt, lai tikai nejustu ar to saistīto izolācijas un trauksmes sajūtu. Otrā tēze ir humānistiskajai psiholoģijai raksturīgais uzskats, ka visi cilvēki tiecas uz pašizaugsmi – savas brīvības un individualitātes realizāciju. Trešā tēze – cilvēks atšķirībā no dzīvniekiem ir brīvs pēc savas būtības, jo spēj valdīt pār instinktiem. Problēma, tātad, ir nevis jautājumā par to, kā iegūt brīvību, bet gan – ko ar to iesākt. Savus pārspriedumus viņš balsta tēzē, ka cilvēka rīcību motivē bailes no vientulības, proti, sociālās izolācijas un "morālās vientulības". Dzīvniekiem šādas bailes ir svešas, tās spēj izjust tikai ar prātu, gribu un iztēli apveltītas būtnes. Cilvēks tās iegūst individuācijas procesa rezultātā, proti, sasniedzot attiecīgu pašapzināšanās un rīcībspējas līmeni, kas ir iespējams tikai atbilstošos sociālos, ekonomiskos un politiskos apstākļos. Atsaucoties uz Jakobu Bērhartu,⁴ Fromms apgalvo, ka individuācijai nepieciešamie apstākļi ir sākuši veidoties Renesanses un tai sekojošās Reformācijas laikmetā, bet pilnīgi izveidojušies tikai demokrātiskā kapitālisma apstākļos.

Kapitālisms, no vienas puses, ir atbrīvojis cilvēkus no sociālajiem, ekonomiskajiem un politiskajiem ierobežojumiem, veicinot aktīvas, kritiskas un atbildīgas patības izaugsmi, taču, no otras puses, kapitālisms ir "padarījis indivīdu daudz vientuļāku un izolētāku, iedvesis tam savas nenozīmības un bezspēcības sajūtu". (Fromm, 1942: 94) Konkurences spiediens, globālā tirgus svārstības un ekonomiskās krīzes liek indivīdam justies tikpat bezspēcīgam, cik iepriekšējos gadsimtos tam lika justies bailes no Dieva vai dabas spēkiem. Apziņa, ka cilvēks ir tikai sīka skrūvīte milzīgajā globālās ekonomikas mehānismā, daudziem atņem drosmi rīkoties patstāvīgi.

Drosme kopumā šķiet viena no svarīgākajām ekonomiski aktīva cilvēka īpašībām – tā vajadzīga, lai aizņemtos, investētu, krātu – un no tā, cik drosmīgi ir uzņēmēji, atkarīga visas sabiedrības ekonomiskā attīstība. Uzņēmējdarbībā drosme nozīmē vairāk vai mazāk aprēķinātu risku, jo likmes ir augstas – zaudējuma gadījumā beidzas ne tikai karjera, bet tiek zaudēts arī stāvoklis sabiedrībā, ieguldītais kapitāls un īpašumi.

Uzņēmumu vadītājiem nākas iepazīt varas vientulību un pašatbildības smagumu. Ja lēmuma procesuālo un taktisko daļu var deleģēt skolotu administratoru armijai, kuri runā menedžmenta žargonā un demonstrē praktiskās birokrātijas virtuozitāti, tad kopainu pārrauga viens cilvēks. Līdz ar to – jo augstāka ir hierarhiskā pozīcija uzņēmumā, jo lielāka ir vientulība. Turklāt vājumu nedrīkst izrādīt – to nepiedos nedz padotie, kuri sāks apšaubīt pieņemtos lēmumus, nedz konkurenti, kas to izmantos. Tādēļ vadītajam nākas slēpties aiz "dzelzs vīra/ dzelzs lēdijas" maskas – atražojot klišeju, tādā veidā padziļinot plaisu starp sevi un savu sociālo tēlu. Izpratni un līdzjūtību nākas pirkt vai citādi iegūt par naudu: iet pie psihoterapeita, naudaskāras mīļākās vai ieviest "svītu", kas vēlas baudīt svešas varas un naudas komfortu. 

Kā ekonomiskās drosmes vienu spilgtākajām izpausmēm var minēt lomas maiņu no darba ņēmēja uz darba devēju – pēdējam risks un atbildība ir daudz lielāki.

Fromms ir vienisprātis ar Marksu jautājumā par to, ka kapitālisma sabiedrību raksturo atsvešināšanās gan attiecībās ar citiem cilvēkiem, gan arī pašam pret sevi. Uzņēmējam konkurents vai klients ir tikai līdzeklis vai šķērslis peļņas gūšanai. Individuālā līmenī darbs bieži ir saistīts ar pašnoliegumu (self-negation): "Cilvēks ne tikai pārdod preces, viņš pats kļūst par preci. Fiziskā darba strādnieks pārdod savu fizisko enerģiju, bet uzņēmējs, ārsts, vai biroja darbinieks pārdod savu "personību"." (Fromm, 1942: 104) Turklāt, lai to varētu pārdot, "personībai" ir jāpiemērojas konkrētā amata prasībām, piemēram, cilvēkam vienmēr ir jābūt laipnam, pozitīvi noskaņotam, enerģiskam utt. Strādājot ar cilvēkiem, nākas saskarties gan ar patīkamiem cilvēkiem, ar kuriem sadarboties ir prieks, gan ar nepatīkamiem, kuri var pazemot, izmantot un nemācēt novērtēt ieguldītās pūles vai darba kvalitāti. Jebkurā darbā, vienalga, vai tas ir darbs pie lielveikala kases, ārsta darbs ar pacientiem, uzņēmēja darbs ar klientiem/ partneriem vai valsts ierēdņa saruna ar žurnālistiem, indivīdam ir jāpacieš sava ikdienas pārestību deva, un nevienam psiholoģiskā izturība nav bezgalīga – katram ik pa brīdim gadās zemas pašapziņas lēkmes.

Rezultātā pašcieņa tiek pakļauta tam, ko domā un kā izturas citi, un izveidojas smags mazvērtības komplekss, kura radīto trauksmi un nedrošības sajūtu cilvēks tiecas kompensēt ar iepirkšanos – jo zemāka ir viņa pašapziņa, jo vairāk mantu viņam nepieciešams. Sasaistot savu patību ar labu apģērbu, telefonu, auto vai lepnu dzīvesvietu, indivīds cenšas iegūt nepieciešamo pašlepnumu, parādīt visiem, ka viņš arī ir kaut ko sasniedzis. Savukārt tos zaudējot, cilvēks jūtas kā zaudējis daļu no sevis. Tādā veidā darbs un labklājība kļūst par pašmērķi, bet nedod patiesu apmierinājumu, jo iekšēju piepildījumu nevar sasniegt ar ārējiem līdzekļiem – zem lieliskā uzvalka un braucot dārgajā auto cilvēks joprojām jūtas tikpat kails un viegli ievainojams.

Kad personības veidošanās process (individuācija) ir pabeigts un ir sasniegts pieauguša cilvēka apziņas līmenis, atpakaļceļa uz laimīgo bērnību vairs nav – bailes no vientulības kļūst pastāvīgi klātesošas. Reakcija uz tām var būt divējāda: viens ceļš ir baiļu pārvarēšana – virzīšanās uz "pozitīvu brīvību", kuras rezultātā indivīds kļūst spējīgs iesaistīties "spontānās attiecībās" ar cilvēkiem (mīlestība) un pasauli (darbs). Ar terminu "spontanitāte" Fromms apzīmē no ārējiem ierobežojumiem brīvu rīcību, kurā izpaužas patības integritāte, proti, "būtiskāko patības daļu" – prāta, emociju, sajūtu un gribas – saplūšana vienotā veselumā (Fromm, 1942: 223). Pateicoties savai iekšējai viengabalainībai, kas rodas, iepazīstot un pieņemot pašam sevi, cilvēkam rodas drosme rīkoties, nenoliedzot sevi, proti, uzvesties spontāni – brīvi izbaudīt dažādas fiziskās sajūtas, just neviltotas jūtas, neatkarīgi domāt un brīvi izteikties. Nelaimīga cilvēka problēma ir nevis naudas, komforta, cieņas vai slavas daudzums, bet gan nespēja to visu izbaudīt un justies patiesi apmierinātam ar to dzīvi, kas viņam ir. Tad var uzdot sev jautājumu: kad es pēdējo reizi patiesi priecājos par to, kā skan jūra, kā klusē klusums un cik svaigs ir meža gaiss? Vai es tiešām gūstu baudu no kafijas, kas ir manā krūzē? Vai, samīļojot savus bērnus, mani pārpilda mīlestība, vai arī tas ir tikai tukšs ieraduma žests? Vai, runājot ar citiem, es tiešām saku to, ko domāju, vai pielaboju savu viedokli tā, lai patiktu viņiem? Drosme dzīvot nozīmē drosmi neieslīgt automātismā, neizlikties un nepakļauties ārējai videi, taču arī nenorobežoties no pasaules un citiem cilvēkiem. Tieši otrādi, bez šīs drosmes nav iespējams veidot saites ar pasauli un citiem cilvēkiem, tādā veidā rodot iespēju dzīvot piepildītu un laimīgu dzīvi.

Otrs ceļš ir piekāpšanās bailēm – atteikšanās no brīvības, mēģinot atjaunot tās attiecības ar pasauli, kas pastāvēja pirms individuācijas:

"Tā ir bēgšana no neciešamas situācijas, kurai turpinoties kļūtu neiespējami dzīvot. Tādējādi, tāpat kā jebkurai citai paniskai bēgšanai, arī šai ir piespiedu raksturs; tāpat to raksturo vairāk vai mazāk pilnīga atteikšanās no individualitātes un patības integritātes. Līdz ar to šis nav risinājums, kas ved pie laimes un pozitīvas brīvības, principā tas ir risinājums, kas atrodams visos neirotiskajos fenomenos. Tas remdē nepanesamo trauksmi un, izvairoties no panikas, paver iespēju dzīvot; tomēr tas neatrisina galveno problēmu, un par to tiek maksāts ar dzīvi, kas visbiežāk sastāv tikai no automātiskām vai uzspiestām darbībām." (Fromm, 1942: 122)

Fromms apspriež trīs galvenos bēgšanas mehānismus, kas ir raksturīgi Rietumu kultūrai: (1) autoritārismu, (2) destruktivitāti, (3) automātisko konformismu (automaton conformity). Blakus šiem tiek minēti arī tādi mehānismi kā (4) novēršanās no pasaules un (5) pārmērīga ego uzpūšana, lai pasaule salīdzinājumā ar to šķistu maza, taču tiem nav tik lielas sociālas nozīmes. Protams, visi šie mehānismi darbojas neapzināti, tādēļ tos nepieciešams racionalizēt, proti, atrast "saprātīgus" iemeslus, kas attaisno iracionālu uzvedību.

Autoritāru uzvedību raksturo vēlme zaudēt brīvību varas attiecībās, proti, vai nu pakļaujoties kādam, vai arī dominējot. Pakļaušanās attiecības jeb mazohistiskās tieksmes ir saistītas ar vēlmi izjust totālu piederību un pakļautību, mazvērtību, nenozīmību un bezspēcību. Mazohistiskā atkarība tiek racionāli skaidrota kā bezgalīga un pašaizliedzīga "mīlestība" vai absolūta lojalitāte. Tāds, piemēram, ir gan cilvēks, kurš ir gatavs paciest visas fiziskās un psiholoģiskās ciešanas, ko sagādā dzīve ar sadistisku partneri, jo ir pārliecināts, ka īsta mīlestība stāv pāri visam ("sit, tātad – mīl"), gan arī darbinieks vai kalpotājs, kurš sava priekšnieka dēļ ir gatavs atdot visu, arī savu dzīvību. Proti, tā ir verga mīlestība pret saimnieku.

Mazvērtības sajūta tiek izskaidrota, atsaucoties uz reāliem personības trūkumiem ("neesmu gana gudra", "neesmu nekāds skaistulis" utt.), savukārt ciešanas un bezspēcību lieliski attaisno ārēji apstākļi, kurus cilvēks nespēj kontrolēt. (Fromm, 1942: 123) Vēlme dominēt jeb sadistiskās tieksmes izpaužas kā vajadzība pakļaut citus un padarīt atkarīgus no sevis, likt tiem ciest. Vairumā gadījumu runa ir nevis par fiziskām, bet psiholoģiskām ciešanām. Pakļautos cilvēkus, kas visbiežāk ir romantiskie partneri, tuvākie ģimenes locekļi, draugi vai darba kolēģi, ir nepieciešams pazemot, apzagt, ekspluatēt, pastāvīgi turēt viņus apjukuma un dezorientācijas stāvoklī, lai saglabātu varu pār viņiem. Šāda uzvedība tiek racionalizēta vai nu kā gudrāka un stiprāka cilvēka rūpes un gādība par vājāku, uzspiežot tam savu gribu; vai kā "taisnīga" vēlme saņemt pretimnākšanu, jo "es taču tik daudz esmu darījis tavā labā", vai arī kā narcisisms: "es esmu tik lielisks un nepārspējams, ka jums visiem mani jāklausa". Sado-mazohistiskās attiecības ir simbiotiskas, proti, sadists nevar iztikt bez upura, tāpat kā mazohists – bez saimnieka. Ja izdodas atrast atbilstošus dzīves apstākļus, tad mazohisms un sadisms var izrādīties pietiekami veiksmīgas adaptācijas stratēģijas, kas var sniegt zināmu drošības sajūtu, kaut arī ne patiesu laimi un piepildījumu.

Sadistiskās un mazohistiskās tendences var piemist vienai un tai pašai personai, veidojot to, ko Fromms dēvē par "autoritāru raksturu". Autoritāra personība uz pasauli raugās caur varas prizmu un iedala cilvēkus divās daļās – tajos, kam ir vara, un tajos, kam nav. Atbilstoši sado-mazohistiskajai ievirzei, savstarpējās attiecībās ir iespējama tikai dominance vai pakļaušanās, bet ne vienlīdzība un solidaritāte. Tie, kam pieder vara, automātiski rosina autoritāras personas mīlestību, apbrīnu un gatavību pakļauties. Savukārt vāji cilvēki izraisa nicinājumu un agresiju: "Pats vāja cilvēka izskats rada viņā vēlmi uzbrukt, dominēt, pazemot." (Fromm, 1942: 144) Autoritāra rakstura cilvēks ir pārliecināts, ka viņa dzīvi patiesībā kontrolē ārēja vara vai augstāks spēks, kas tiek apzīmēts ar tādiem terminiem kā "liktenis", "sūtība" "dabas likums", "Dieva griba" un "pienākums". Laimīga dzīve ir iespējama, vienīgi pakļaujoties šim spēkam, līdz ar to: "Drosme autoritāram raksturam pēc būtības nozīmē drosmi paciest to, ko liktenis vai to reprezentējošais "vadonis" viņam ir nolēmis. Ciest bez iebildumiem ir augstākais tikums – autoritāra rakstura varonība ir nevis drosme mēģināt novērst ciešanas vai vismaz tās mazināt, bet pilnībā pakļauties ciešanām." (Fromm, 1942: 149)

Otrs bēgšanas mehānisms ir destruktivitāte, kuras mērķis ir atbrīvoties no bailēm un bezspēcības, iznīcinot tās izraisošo objektu. Ja situācija neļauj izgāzt agresiju uz tās īsto cēloni, piemēram, cilvēks ir dusmīgs uz darba devēju un ļaušanās dusmām draud ar atlaišanu, tad tā tiek vai nu novirzīta uz kādu citu objektu, piemēram, kolēģiem un tuviniekiem, vai arī pavērsta pret sevi un var izpausties gan kā pārgalvīgs auto vadīšanas stils, gan kā pārmērīga dzeršana un kaušanās, gan kā sevis "mocīšana" ar nogurdinošiem sporta treniņiem, diētām utt. Fromms uzskata, ka starppersonu attiecībās destruktivitāte ir ļoti izplatīta, un tā tiek racionalizēta ļoti daudzveidīgi: "Mīlestība, pienākums, sirdsapziņa, patriotisms – tas viss tika un tiek izmantots kā aizsegs sevis un citu iznīcināšanai." (Fromm, 1942: 155) Destruktivitātes daudzums ir apgriezti proporcionāls tam, cik lielā mērā tiek bloķēta cilvēka spontanitāte, juteklisko, emocionālo un intelektuālo spēju izpausmes: "Destruktivitāte ir neizdzīvotas dzīves rezultāts." (Fromm, 1942: 158) Drosme šajā kontekstā izpaužas kā spēja uz neierobežotu, totālu vardarbību. Normālā gadījumā cilvēkiem bez personības traucējumiem ir grūti uzbrukt un nodarīt fizisku vai psiholoģisku kaitējumu otram. Taču nelaimīga cilvēka izmisums, bezspēcība un dusmas ļauj pārkāpt šo robežu. Destruktivitātes galējā forma, kur tā bija kļuvusi par veselas nācijas pašapliecināšanās veidu, ir nacisms un tā lielais noziegums – holokausts. Tikpat klasisks piemērs ir Josifa Staļina izveidotā padomju impērija, kur destruktivitāte tika vērsta pret pašiem tās pilsoņiem.

Trešais bēgšanas mehānisms ir automātisks konformisms, kas nozīmē atteikšanos no savas patības un individualitātes, tā vietā pieņemot kādu no "personības" modeļiem, ko uztiepj konkrētajā sabiedrībā pastāvošā kultūra: "Cilvēks, kurš atsakās no savas individuālās patības un kļūst par automātu, identisku miljoniem citu automātu viņam apkārt, vairs nejūt vientulību un trauksmi. Tomēr cena, ko viņš samaksā, ir augsta – tas ir patības zaudējums." (Fromm, 1942: 160) Šādai pseidopersonībai ir raksturīga pseidodomāšana, proti, vēlme kompensēt savu nekompetenci vai viedokļa neesamību, aizņemoties svešu, taču autoritatīvu viedokli un uzdodot to par savējo, tajā pašā laikā radot sev pārliecību, ka šis viedoklis tiešām ir viņa paša. Piemēram, skatoties uz slaveniem mākslas darbiem, cilvēks savā pieredzē tiecas reproducēt to, ko viņš lasījis vai dzirdējis no autoritatīviem avotiem. Pseidodomāšana tiek attīstīta jau kopš agras bērnības, kad vecāki cenšas ieaudzināt bērniem noteiktus uzskatus, kuri var neatbilst paša bērna subjektīvajai pieredzei: būdams atkarīgs no vecākiem, bērns ir spiests atteikties no kritiskas domāšanas, jo turēties pie tās ir "bezcerīgi un bīstami". Pakāpeniski ārējās prasības tiek internalizētas, un bērns attīsta pašcenzūras mehānismu, veidojot pseidojūtas un pseidovēlmes: "Šķiet, ka "oriģināls" lēmums ir salīdzinoši reta parādība sabiedrībā, kura šķietami padarījusi individuālu lēmumu par savas eksistences stūrakmeni." (Fromm, 1942: 172) Drosme šajā kontekstā ir pseidodrosme, jo ir saistīta nevis no paša cilvēka autentisko raksturu, bet gan ar konkrētajā sabiedrības grupā pieņemtajiem priekšstatiem par drosmi.

Taču, kā jau tika minēts, bēgšanas mehānismi nesniedz patiesu piepildījumu un laimi. Atbildot uz jautājumu par brīvības nozīmi mūsdienu indivīdam, Fromms raksta: "Mūsdienu cilvēks ir izsalcis pēc dzīves, taču, būdams automāts, viņš nespēj pieredzēt dzīvi kā spontānu aktivitāti un tādēļ ķeras pie jebkura uzbudinoša un satraucoša surogāta: dzeršanas, sporta, dzīvošanas līdzi izdomātiem ekrāna personāžiem." (Fromm, 1942: 220)

Ja piekrītam Fromma pamatpremisām, lielākajai daļai cilvēku vajadzētu būt indivīdiem, kuri domā un rīkojas brīvi. Taču, reflektējot par mūsdienu Latvijas sabiedrību, šāds iespaids nebūt neveidojas. Lieliska ilustrācija autoritārā rakstura izpausmēm ir nacionāli un kristīgi noskaņotu homofobu agresija saistībā ar uzsvērti miermīlīgo geju un lesbiešu gājienu – skaidrs, ka tādi vārguļi ne tikai nav pelnījuši cieņu, tie ir jāiemīca zemē. Viņi nespēj novērtēt patiesu drosmi, kuru demonstrē tie cilvēki ar citādu orientāciju, kuri saņemas "iznākt no skapja", riskējot tikt publiski noķengāti, zaudēt attiecības ar vecākiem un tuviniekiem vai darbu.

Tikpat atbilstoši Fromma teiktajam izskatās ilgas pēc ulmaņveidīga vadoņa, kas atnāks un ar autoritārām metodēm ieviesīs kārtību valstī. Šķiet, ka daļa sabiedrības ir gatava iemīlēties jebkurā diktatorā un jebkurā ideoloģijā (tai skaitā arī reliģijā), kas noņems grūto brīvības un patstāvības nastu no tās pleciem.

Ikdienas destruktivitāte parādās kā izdemolētas transporta pieturas, dzēruma kautiņi, agresīva braukšana utt. Destruktivitāte ir kļuvusi par ierastu parādību interneta komentāros, kur ar dzīvi neapmierināti cilvēki mēģina gūt kaut nedaudz labsajūtas, uzbrūkot tiem, kuri uzdrošinās publicēt savu viedokli.

Labi veicas arī ar automātisko konformismu, kas ir raksturīgs visai Rietumu patērētāju sabiedrībai. Mums ir daudz dzīvesstilam veltītu drukātu un elektronisku izdevumu, kur sīki un smalki aprakstīts, kas jādomā, kā jājūtas un kas jāvēlas. Ja ar to nepietiek, tad vēl taču ir televīzija, kur pseidopersonības sacenšas pseidorealitātes šovos un konkursos. Spēj tikai izvēlēties!

Taču cauri visām šīm vētrainajām aktivitātēm vīd pamatīgs dzīvesprieka trūkums un bezspēcības sajūta: "Ak, galu galā visi pūliņi vienalga ir velti, neviens tos nenovērtēs, turklāt, nekas nekad nemainīsies un līdz galam neizdosies!" Nonākt pie šādas atziņas ir diezgan sāpīgi, it īpaši, ja tas notiek atkārtoti. Un tad gribas bēgt. Gribas, lai kāds cits mūs vada un komandē, vai nodedzināt visu līdz zemei, vai arī radīt perfekta cilvēka tēlu, aiz kura paslēpties. Nocirst visas saites ar pasauli un cilvēkiem, lai nekad nekas un neviens vairs nespēj aizskart tik dziļi un sāpīgi.

Lai nebēgtu, ir vajadzīga drosme. Dzīvot brīvi nozīmē nevis atbrīvoties no pasaules un sevis, bet, tieši otrādi, pietuvināties, cik cieši vien iespējams – ar visām savām jūtām un domām. Dzīvot spontāni: "Lielākā daļa no mums var piedzīvot kaut vai dažus spontanitātes mirkļus, kas vienlaikus ir arī patiesas laimes mirkļi. Vai tā būs svaiga un spontāna dabasskata uztvere, vai domāšanas rezultātā gūta kādas patiesības atskārsme, vai no stereotipiem brīva jutekliska pieredze, vai pret otru cilvēku pavērsta mīlestības straume – šajos mirkļos mēs visi zinām, ka spontāna rīcība piedāvā... zināmu ieskatu par to, kāda varētu būt cilvēka dzīve, ja šāda veida pieredze nebūtu tik reta un maz izkopta parādība." (Fromm, 1942: 225)

Pēc divdesmit astoņiem gadiem kopš Fromma grāmatas pirmpublikācijas šo pašu domu hipiju princese Dženisa Džoplina nodziedāja šādi:

Freedom's just another word for nothing left to lose
Nothing don't mean nothing honey if it ain't free, now now.
And feeling good was easy, Lord, when he sang the blues,
You know feeling good was good enough for me,
Good enough for me and my Bobby McGee.

Tā pamazām ap cilvēku veidojas brīvības saliņa, kur nav bail būt pašam, tīru galvu, tīrām domām, skaidrām atbildēm pašam sev, kur starp drosmīgajām izvēlēm darīt dažreiz ir kārta tikpat drosmīgai izvēlei nedarīt neko. Un tur, uz šīs saliņas, kopā ar saviem tuvākajiem cilvēks var ik pa brīdim pieķert sevi pie domas, ka nav jābaidās par to, vai būs laimīgs vai nebūs.