Foto no festivāla "Survival Kit 11" atklāšanas
 
Sleja
14.09.2020

Būt drošībā

Komentē
2
Saglabā

Pasaulē ir spēki, kas izplata bīstamas idejas. Piemēram, man ik pa laikam nākas dzirdēt, ka secinājums ir teiktā kopsavilkums vai – ka viedokli nav nepieciešams pamatot, jo tas ir tikai viedoklis. Šie formulējumi nav absurdi, jo, noteiktā veidā interpretējot vai īpašā kontekstā lietojot, tiem varētu pat piekrist. Diemžēl cilvēki neizturas pret tiem kā pret viltīgām lamatām, bet uztver tos par skaidri nospraustu taku, pa kuru droši soļot cauri dzīvei: "Jūs jau varat teikt, ko gribat, bet tāds ir mans viedoklis…"

Viena no šādām viltīgām atziņām ir Maslova piramīda. Es neesmu pētījis, kas popularizē šo ideju un kādā veidā tas tiek darīts, bet rezultāts, manuprāt, ir baismīgs. Cilvēku atmiņās lielākoties paliek vienkārša un skaidra hierarhija: pamatā ir fizioloģiskās vajadzības un tikai tad, kad tās ir nodrošinātas, var domāt par pārējām – piramīdas augšgalā ir pašrealizācija, kas primitivizētajā versijā ir pēdējā no vajadzībām. Tu piemini vērtības, bet tev atbild ar smaidu – kā tad ar Maslova piramīdu? Vai mums vajag koncertzāli? Nē, vispirms jādomā par pamatvajadzībām.

Protams, doma nav absurda, un Abrahams Maslovs nav pirmais vai vienīgais, kurš pamanījis, ka, piemēram, cilvēkiem badā lielākoties rūp pirmām kārtām ēdiens. Bet pat tas nav pašsaprotami. Galu galā nav tā, ka visi cilvēki badā ir gatavi nogalināt citus, sadarboties ar ienaidnieku vai atteikties no mākslas. Un Maslovs nemaz neapgalvo pretējo, viņš savos izteikumos ir daudz piesardzīgāks. Turklāt viņu interesē indivīdu motivācija, un šo hierarhiju nevar vienkārši pārnest uz sabiedrību, jo sabiedrības ilgtermiņa intereses ne vienmēr sakrīt ar indivīdu īstermiņa vajadzībām. Radikāls piemērs: es neuzskatu, ka mākslas darbs varētu būt cilvēka dzīvības vērts, bet nepārprotami ir situācijas, kad mēs ļaujam riskēt vai pat ziedojam cilvēku dzīvības, lai pasargātu mākslas darbus, piemēram, ugunsgrēka gadījumā. Visbeidzot, Maslovs ar savu hierarhiju mēģina aprakstīt cilvēku motivāciju, nevis pateikt, kādai tai jābūt. Bet idejas vienkāršotāji bieži vien to skaidro kā principu, kas nosaka pareizu vajadzību kārtību. Īpaši amizanti vai bēdīgi šāda interpretācija izskatās komplektā ar internetā un dažā labā psiholoģijas grāmatā atrodamo Maslova piramīdas "apdeitoto" versiju, kur pie vajadzībām, piemēram, tiek pieskaitīta nauda, kas atbilstoši jāatzīst par svarīgāku nekā zināšanas, skaistums vai pašrealizācija.

Maslova hierarhijā drošība ir otrā svarīgākā pamatvajadzība pēc fizioloģiskajām vajadzībām un pirms mīlestības, draudzības, pārējo novērtējuma utt. Šī ir sena tēma, kas šobrīd īpaši saistās ar pandēmijas situāciju; taču drošības tēma šogad nonākusi arī "Survival Kit" projekta 11. izstādes uzmanības centrā. Tās devīze ir "Būt drošībā ir bīstami", kas angliskajā versijā skan, es teiktu, stipri atšķirīgi: "Being safe is scary" jeb "Būt drošībā ir bailīgi". Izstādē redzamie darbi patiešām apspēlē abus šos moto, un aicinu visus izstādi paspēt līdz 4. oktobrim apskatīt, bet šobrīd pakavēšos pie šķietamā paradoksa, kas drošību sasaista ar nedrošību un bailēm. Atkal jāsaka – vēlme pēc drošības pati par sevi nav atmetama, bet vienkāršotā veidā tā izspēlē ar mums dažādus trikus.

Viens piemērs, protams, ir politika. Vismaz kopš Tomasa Hobsa laikiem politiskajā filozofijā regulāri ir atkārtota doma, ka valstij jānodrošina miers un drošība. Tam var piekrist, jo drošību tādā nozīmē kā aizsardzību, teiksim, no laupītāja uzbrukuma, reti kurš var nodrošināt pats un viens no iemesliem, kāpēc izvēlamies dzīvot kopā ar citiem, nevis katrs savā nodabā, arī droši vien ir drošība. Tomēr ar šo atziņu regulāri tiek manipulēts, un no tā rodas arī drošības bīstamība. Tās vārdā var attaisnot teju jebkādus ierobežojumus.

Autokrātiem regulāri patīk atsaukties uz drošību kā attaisnojumu brīvību ierobežojumiem. Bet vērts pamanīt, ka lielākoties runa nav par tādiem draudiem, kas būtu pielīdzināmi Maslova bada stāvoklim. Varbūt autokrāta varu var attaisnot, lai novērstu pilsoņu karu, bet diez vai var attaisnot šo varu tikai tāpēc, ka pastāv kaut kādi potenciāli riski. Ne velti autokrātiskiem un totalitāriem režīmiem nākas nepārtraukti pārspīlēt vai izdomāt ārējus vai iekšējus draudus (skat. Baltkrievija). Un nevajag nemaz autokrātus, kaut vai, kā vairākos savos tekstos norādījis Mišels Fuko, Žans Bodrijārs un citi, apdraudējums sabiedrībā funkcionē kā varas tehnoloģija un disciplinējošs aparāts – kodolreaktors ražo enerģiju, bet vienlaicīgi tas liek samierināties ar veselu varas sistēmu, kas uzrauga, lai nekas slikts nenotiktu.

Atbilstoši aizliegumi, kas tiek ieviesti, lai ierobežotu koronavīrusa izplatīšanos, nav absurdi, bet tie ir bīstami. Es neteiktu, ka tie nav vajadzīgi, bet ne jau mani vien uzmanīgu dara degsme, ar kādu valsts institūcijas ievieš šos ierobežojumus, un tas, cik viegli cilvēki drošības vārdā tiem gatavi pakļauties. No tā, ka uz dažiem mēnešiem tiek ierobežota pulcēšanās vai ceļošanas brīvība, neizriet, ka esam ļāvušies totalitārismam, bet mēs ieejam bīstamā zonā.

Viena no problēmām, kas rodas, kad spēlējas ar autoritārismu, – izmaiņas notiek pamazām un, par spīti visai uzmanībai un piesardzībai, pienāk brīdis, kad ir jau par vēlu. Piemēram, politiskās partijas, kas iestājas par drošību, nekad nepiedāvā tikai drošību. Tas vienmēr ir komplekts, un arī vēlētāji vienmēr spiesti izvēlēties komplektus. Ne vienmēr viņiem ir iespēja izvēlēties, kādās attiecībās iegūt drošību, labklājību, brīvību un labklājību. Manuprāt, tas ir viens no veidiem, kā autoritāristi demokrātijās nonāk pie varas, – vēlētājiem tiek piedāvāta, piemēram, drošība, ko viņi vēlas, bet komplektā nāk atteikšanās no brīvajiem medijiem vai brīvajām vēlēšanām. Tieši tāpēc demokrātisko institūciju nosargāšana ilgtermiņā parasti ir daudz svarīgāka par īstermiņa labumiem.

Visbeidzot, drošības aizstāvji nekad neizpilda savu solījumu. No vienas puses – jau minēto iemeslu dēļ, proti, nedrošība ir vajadzīga, lai drošības aizstāvji varētu palikt pie varas. No otras puses, vismaz drošības apziņa patiešām ir bailīga, jo nevar domāt par drošību, nedomājot par draudiem. Maslovs agrīnajā darbā "Cilvēka motivācijas teorija" raksta: "Tāpat kā cilvēkam, kuram ir sāta sajūta, nav bada sajūtas, tāpat cilvēks drošībā vairs nejūtas apdraudēts." Bet tā acīmredzami nav. Vai precīzāk – tas ir iespējams vienīgi tad, kad drošība ir tikai daļa vai pat blakne no labas dzīves. Ja drošība kļūst par mērķi, tā vienmēr nes līdzi arī bailes.

Artis Svece

Artis Svece ir filozofs, publicists, Latvijas Universitātes Filozofijas un ētikas nodaļas docents, viņa pētnieciskais lauks aptver dzīvnieku studijas, ekokritiku, sociālo filozofiju un kritisko domāša

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!