Drošā telpa

Katru trešdienu jūnijā es apmeklēju Lielbritānijas organizācijas "Heart of glass" rīkoto konferenci "With For About 2020", kas šoreiz veltīta "Covid-19" krīzei un tam, kā ar to tiek galā sabiedrības marginalizētās grupas. "Heart of glass" sadarbībā ar daudzām starptautiskām organizācijām, tostarp arī ar Latvijas Jaunā teātra institūtu, jau piecus gadus pulcina māksliniekus, aktīvistus un akadēmiķus, lai meklētu risinājumus pasaules sociālajām un ekoloģiskajām krīzēm un problēmām, mazinātu nevienlīdzību un veicinātu iejūtīgākas un taisnīgākas sabiedrības veidošanos.

Šie vārdi ir bieži atkārtoti un daudziem turas mēles galā. Es varētu izklāt garas rindkopas par nepieciešamību sekmēt vienlīdzību un iejūtību un rezultātā pateikt ļoti maz un izdarīt vēl mazāk. Teorijā un vēlamībā konferences par acīmredzamajām cilvēku tiesībām, vajadzībām un efektīviem risinājumiem liekas kopā gludi kā tetra klucīši, bet praksē katrs solis prasa lielu piepūli, skar nelielu komūnu un sasniegtais nešķiet nekas ievērojams. Jo darīt otra labā vai bez tūlītēja gandarījuma ir grūti arī tad, kad šķiet, ka esi viscaur atsaucīgs un iejūtīgs pilsonis, kuram rūp diskriminācija, cilvēktiesības un apkārtējo cilvēku labklājība.

"With For About 2020" ir tikai konference, bet tā ir mazliet citāda, nekā konferences parasti mēdz būt. Sakot "es apmeklēju konferenci", es gribu to aprakstīt kā ceļojumu, jo, kā zināms, konferences bieži ietver noteiktā laikā un vietā efektīvi organizētu tikšanos ar rezervētām viesnīcām un komandējumu reisiem. Lai arī cilvēciska tikšanās klātienē stiprina komandas saites un veido uzticību, šoreiz mēs bez tā visa iztikām un centāmies klātbūtni uzturēt katrs no sava ērtā mājas krēsla (konferencē gan, jāsaka, piedalījās tikai privileģētie – tie, kuriem ir mājas un krēsls). "With For About 2020" sevi raksturo kā "lēnu konferenci ātri progresējošas krīzes laikā" un jau organizatoriskā ziņā cenšas ievērot nesteidzības principu – pirmā sesija nenotika, jo organizētāji nejutās pietiekami sagatavojušies un lūdza visus nedēļu pagaidīt. Arī nākamās tiešraides nesākās precīzi pēc starta šāviena un neķērās uzreiz pie efektīva struktūras izklāsta un sasniedzamajiem mērķiem. Šī ir tāda konference, kas mierīgi iešūpojas un kuras tiešsaistes vadītāji, kuratori Džeimss Ledbiters un Sesilija Vī gluži ikdienišķi ar tējas krūzi rokās stāsta, kā viņiem klājies pandēmijas laikā un uz kādām pārdomām šis laiks vedina, savukārt dalībnieki –akadēmiķi un mākslinieki – ir gatavi atzīt, ka viņu darbi ir diezgan viduvēji ("Tomēr esmu ievērojis, ka maniem baltādainajiem kolēģiem maksā arī par šāda līmeņa darbiem," – Džamals Džeralds.).

Turpinot salīdzināt šo konferenci ar ceļojumu, pēc pirmās notikušās sesijas es teiktu, ka biju vietā, kur gandrīz nekas nenotika, mēs kustējāmies uz priekšu ļoti lēni, var teikt, knapi vilkāmies, un vispār nebija skaidrs, vai kaut kur nokļūsim. Mēs virzījāmies visi kopā, nemēģinot cits citu apsteigt, aizlīst priekšā, pārkliegt, izcelties ar asprātību vai zināšanām, ieņemt labāku vietu, tieši otrādi – mēs pagaidījām pārējos, kamēr visi pieslēdzas, izveido savienojumu un saprot teikto. Mūsu galvenais uzdevums bija briesmīgi politkorekts un nāvīgi garlaicīgs: radīt safe space jeb "drošu telpu" gan tiešsaistē, gan bezsaistē, lai cilvēki, ar kuriem sarunājamies, viens pret otru izturētos cieņpilni un pretimnākoši. Liela daļa pirmās konferences dienas tika veltīta sarunai par robežām, kas jāievēro dalībniekiem, par to, ka ikviens ir atbildīgs par savu rīcību, par to, ka mums visiem ir atšķirīgas fiziskās un emocionālās robežas un ka, pirms tās taisāmies šķērsot, jāpalūdz otram vārdiska piekrišana. Par to, ka eiblisms, homofobija, transfobija, rasisms, seksisms vai aizspriedumi pret cilvēku spējām, patvēruma statusu, klasi, etnisko piederību, dzimumu, tautību vai reliģiju šeit nav gaidīti, bet mēs apņemamies priekšlaicīgi neizdarīt pieņēmumus par citu viedokļiem.

Sabiedriskais aktīvisms un "aktīvisti" ir vārdi, kas var raisīt asociācijas ar hiperenerģiskiem cilvēkiem, kas skaļi protestē un māca citus dzīvot, bet tā ir drīzāk mediju ilustrācija. Realitātē sabiedriskais aktīvisms bieži ir diezgan kūtra un piesardzīga darbība, kuru lielā mērā veido pārdomas, interesēšanās, cerības un centieni, neregulārs brīvprātīgā darbs no iztikas pelnīšanas brīvajā laikā, mākslas projekti, kas bieži neizceļas ar spozmi, popularitāti un panākumiem un kurus bieži veic paši marginalizēto grupu pārstāvji ar ierobežotiem līdzekļiem.

Šogad konference ir mazliet citāda ne tikai tāpēc, ka notiek tiešsaistē, bet arī tāpēc, ka marginālās grupas tiek burtiski nostādītas centrā un tieši šīm grupām tiek vaicāts: kādi ir iespējamie scenāriji šajā "Covid-19" krīzē, kurai sekos taupības pasākumi, iespējams, ekoloģiskais sabrukums, vēl bargākas robežas, rasisms un sabiedrības sašķeltība? Kādas pārmaiņas var veikt aktīvisti, mākslinieki, organizācijas savās kopienās un ārpus tām? Kādi ir iespējamie pašorganizācijas veidi? Tiek jautāts ne tikai tas, kā jūtas marginalizētās grupas šajā krīzē un kā tām palīdzēt, bet arī vaicāts pēc padoma: kādus risinājumus un rīcības veidus marginalizētie cilvēki ir spējuši atrast, lai izdzīvotu vēl pirms "Covid-19" krīzes? Jo izskatās, ka šobrīd tie noderēs arī plašākām sabiedrības grupām, kas līdz šim sevi nav identificējušas kā marginālas vai riska kategorijai piederošas.

Mēs meklējam idejas pie cilvēkiem, kas jau iepriekš ir dzīvojuši izolācijā un kuru pārvietošanās, darba vai socializēšanās iespējas bijušas traucētas. Mēs painteresējamies – kāda kultūras un sabiedriskā dzīve ir patvēruma meklētājiem ar neskaidru statusu? Vai kāda ir ikdiena cilvēkam ar īsāku paredzamo dzīvildzi nekā citiem? Piemēram, britu māksliniekam Martinam O’Braienam (Martin O’Brien), kurš sevi dēvē arī par zombiju, jo nu jau par vairākiem gadiem ir pārsniedzis to dzīves ilgumu, ko dakteri viņam bija paredzējuši. Šo uzdāvināto laiku viņš sauc par "zombiju laiku", kurā vairs nav lielu mērķu un lietu, kas jāpaspēj, kurā dzīves gaita kļuvusi neparedzama, neplānota un kurā viņam mainījušās attiecības ar nāvi. Viņa slimība – cistiskā fibroze – ietver elpošanas mazspēju, hroniskus elpceļu iekaisumus un regulāru, krēpainu klepu. “Covid-19" situācijā viņš ietilpst riska grupā, taču arī pārējā laikā mākslinieks apzinās, ka, regulāri būdams slims ar kādu infekcijas slimību, viņš ir drauds apkārtējiem un pat tad, kad neapdraud, viņš ir cilvēks, kurš visu laiku klepo un no kura visi uzmanās. Savu veselības stāvokļa pieredzi O’Braiens pārvērš mākslas pieredzē, izkopjot noteiktu estētisku formu, kas raksturo slimības un nāves tuvuma komplekso un pārsteidzošo realitāti.

Vēstījums, kas izteikti caurauž šo konferenci, – "Solidaritāte ir rīcība, nevis heštags." Es domāju – daudzi cilvēki visā pasaulē pieredzējuši līdzīgu pandēmijas un karantīnas atspoguļojumu medijos un sociālajos tīklos: bažas, neticību, izmisumu, satrauktu sekošanu statistikai, personīgos stāstus, apņemšanās, mēģinājumus saskatīt pozitīvos aspektus, uzmundrinājumus, solidārus sveicienus. Daudzviet cilvēki saorganizēja pateicības aplausus mediķiem, sāka rasties arī finansiāla atbalsta fondi, tika ātri meklēti risinājumi robežu slēgšanai, pilsoņu nogādāšanai mājās, mājmācības platformas, uzsākta dezinfekcijas līdzekļu un mutes aizsegu ražošana. No vienas puses, bija vērojama nepieredzēta cilvēku solidaritāte, no otras – izgaismojās nesakārtotās medicīnas aprūpes, izglītības, bērnu aprūpes, pabalstu, kultūras atbalsta un citas jomas.

Lai arī situācijas lokāli mēdz atšķirties, visiem kopā un katram personīgi šī krīze un dīkstāve radīja apjukumu – kā rīkoties, kurai informācijai ticēt, kā izdzīvot fiziski, ekonomiski, mentāli? Kā izturēt karantīnu, izolēšanos, šķiršanos, distancēšanos, pakalpojumu trūkumu? Kā cik necik sabiedriski aktīvs cilvēks, kas reizēm piedalās protesta demonstrācijās vai uzraksta par kādu sociāli sāpīgu tēmu, es jutu tādu kā spiedienu vai pienākumu meklēt atbildes, būt avangardā ar secinājumiem, ko varam gūt no šīs pieredzes. Pašā krīzes sākumā man bija "Rīgas Laikam" jāuzraksta ekfrāze – literārs apraksts par kādu zīmīgu gleznu, taču pēkšņi neviens (!) no līdz šim svarīgajiem, uzrunājošajiem mākslas darbiem man nešķita spēcīgs un atbilstošs. Es nespēju noorientēties – kurā virzienā vispār ir vērts lūkoties un kuri mākslinieki runā par jautājumiem, kas ir aktuāli šodienas krīzē? Pēkšņā izolācija no domubiedriem un ideju aprites mani burtiski bija paralizējusi – par manu lielāko dzīves problēmu bija kļuvusi mājmācība šaurajā dzīvoklī paralēli neatliekamiem maizes darbiem un es nespēju būt pat pietiekami atbalstošs vecāks saviem bērniem, kur nu vēl aktīvs sabiedrības loceklis, kas spētu iestāties par idejām un kopējām vērtībām. Pirmās atbildes un mierinājums vismaz manā redzeslaukā nāca no Latvijas Jaunā teātra institūta jaunumu lapas, kur katru dienu parādījās to mākslinieku darbi, kas arī līdz šim vienmēr ir dzīvi reaģējuši uz aktuālajiem politiskajiem un sabiedriskajiem procesiem un savā praksē arvien izmēģinājuši jaunas mākslas komunikācijas formas.

Iestāšanās par idejām nenotiek pēkšņi, un, ja tā notiek, tad tās nav neko vērtas. Par idejām jāstāv un jāturas ilgi, jāaug ar tām un galvenais – jāspēj tikt pāri tikai idejas fāzei. Tad tās neapgāžas pie pirmā vēja. Ir vajadzīga regulāra, kaut vai neliela, bet rīcība, kopības apziņa un atbalsts. Kad 2020. gada konference tika plānota, "Covid-19" Eiropā vēl nebija izplatījies, Džordžs Floids vēl bija dzīvs un Mineapolē nemieru nebija, bet konferences saturs tik un tā ir kā atbildes reakcija uz šiem notikumiem – varbūt šī reakcija būtu asāka, ja konference notiktu mēnesi vēlāk. Savukārt, ja konference būtu notikusi mēnesi agrāk, kāds varbūt teiktu – par daudz uzmanības rasisma problēmai, ja divus mēnešus agrāk – kā gan mūs skar sociālā distancēšanās? Esošā situācija liek domāt, ka ikviena no tēmām, kas konferencē tiek aplūkotas, – ekoloģija, migrācija, rasisms, fiziskā un garīgā veselība, sieviešu tiesības, LGBTQ + utt. – jebkurā brīdī var kļūt akūta un numur viens.

Kā daudzi krīzes sākumā, arī es pieķēros pirmajām pozitīvajām domām un parādībām, ar ko cilvēki dalījās internetā: cik daudz mākslas, mūzikas un teātra pieejams tiešsaistē! Cik kluss un tīrs gaiss bez lidmašīnām, cik tīri kļuvuši Venēcijas ūdeņi! Otrajā konferences sesijā ģeogrāfe, klimata aktīviste un Austrālijā dzīvojošā māksliniece ar invaliditāti AM Kangīzere (AM Kanngieser) atspēko Venēcijas tīro ūdeņu mēmu/fenomenu. Viņa runā par to, kā dzidro ūdeņu un tukšo, zaļo dabas ainavu mēs saistām ar veselību, sakot – "redz, kā daba pati sevi sadziedē no mūsu cirstajām rētām". Mēs saskatām pozitīvo apstāklī, ka cilvēki tagad vairāk dzīvo mājās, mazāk patērē, mazāk migrē, neņemot vērā to, ka liela daļa pasaules sabiedrības tā ir jau dzīvojusi arī agrāk, vai to, ka migrācija daudziem ir izdzīvošanas jautājums. Šiem tīrās dabas ideāliem pamatā ir cilvēka kā netīra un destruktīva spēka pretnostatīšana dabai. Idejām par tīrāku, dzidrāku un "dabiskāku" pasauli bieži nāk līdzi arī domas par to, ka varbūt pat labi būtu zaudēt daļu populācijas... jo mēs taču esam pārapdzīvojuši, sabojājuši planētu, mēs paši esam kā vīruss uz tās. "Kas ir šie "mēs", kas ir lieki uz planētas?" jautā Kangīzere. Noteikta sabiedrības daļa, kura dalās ar neskartās dabas un tīro ūdeņu bildītēm internetā, ar tiem "mums", kuru uz pasaules ir par daudz, bieži vien saprot tumšādainos trešās pasaules pilsoņus, vecos, slimos un neizdevīgos pasaules iedzīvotājus. Māksliniece uzskata, ka idejas par dabas dabisko atlasi un attīrīšanos mēdz būt cieši saistītas ar baltādaino pārākuma idejām un tas, cik bieži "Covid-19" krīzes laikā cilvēki ir dalījušies ar šo vēstījumu un cik daudzi bijuši fascinēti par pasauli "bez mums", paver diezgan biedējošu ainu, jo sevišķi ņemot vērā, ka Venēcijas tīro ūdeņu mēmi bija safabricējums un gulbji tur nekad nav atgriezušies.

Taču sākumā konference iešūpojās ļoti pakāpeniski – bez tik skaļiem apgalvojumiem un lieliem vārdiem, lai arī tajā piedalās daudzi zināmi aktīvisti un mākslinieki. Mēs vērojām no dažādām pasaules vietām iesūtītās "video provokācijas" – viedokļus, pārdomas, pašizolācijas realitātes ainiņas, kas kuratoriem likušās zīmīgas, reaģējot uz "Covid-19" situāciju. Mēs pieslēdzāmies novatoriskajam māksliniekam Braienam Bamanjam (Brian Bamanya) Ugandā, kurš ieveda mūs savā garāžā, kur viņš ar paštaisītu elektrolīzes aparātu no sāls un ūdens ražo nātrija hipohlorītu – dezinfekcijas līdzekli virsmu tīrīšanai, kurš praktiski neko nemaksā. Viņš pilda to savāktās, lietotās plastmasas pudelēs un dala apkārtnes iedzīvotājiem.

Konferencē ik pa laikam tiek parādīti rakstnieces un mākslinieces Selīnas Tompsones (Selina Thompson) īsi mājas video ar kaķīti Bellu. Kaķītis skatās uz viņu, viņa – uz kaķīti, un nekas nenotiek, bet Tompsone, kura savos darbos vienmēr cenšas iekļaut tos, kuri tradicionāli no mākslas pasaules bijuši izslēgti, ir ietverta "The Stage 100" topā kā viena no ietekmīgākajām māksliniecēm skatuves mākslas nozarē. Mēs noklausāmies kanādietes Keisijas Torntones (Cassie Thornton) sagatavoto prezentāciju par "Hologrammas" projektu, kas ļautu optimizēt medicīnas aprūpes sistēmu un kuru ar brīvprātīgo līdzdalību mēģināts īstenot Grieķijā. Uzzinām arī, ka šajā grieķu slimnīcas modelī pacientu nesauc par slimnieku (kas nozīmē 'vājinieks'), bet gan par atnācēju, kuram nepieciešama vispusīga, ne tikai medicīniska palīdzība. Konference piedāvā patiešām daudzveidīgas un interesantas sarunas un pētījumus par sieviešu lomu, par migrācijas jautājumiem, ko es nedomāju šajā rakstā atstāstīt – kam interesēs, konferences ieraksta saites vēlāk būs pieejamas internetā un tā turpināsies vēl līdz jūnija beigām.

Rindkopu tālāk es izstāstīšu par metodi, kas man līdz šim vislabāk palīdzējusi strukturēt domas par notiekošo. Bet pirms tam vēl pateikšu, ka man šobrīd ir kauns un grūti – tas ir tas, kas ir izkristalizējies šīs pandēmijas laikā. Man ir grūti tikt galā ar saviem ieradumiem un atteikties no dažādiem pakalpojumiem, baudām un prioritātēm. Man ir bijis ļoti nopietni jāpadomā arī par to, kāpēc es par katru cenu cenšos izpildīt dedlainus un nodot darbus situācijā, kurā tas kļuvis teju neiespējami un paši darbi ir zaudējuši savu jēgu. Es nelepojos ar mērķtiecību un produktivitāti, kas reizēm iet pāri gan pašas, gan citu cilvēku komforta zonai, un ar ambīcijām, kuru dēļ reizēm nobīdu malā bērnus – tad atkal tieši viņi man vairāk nekā jebkurš cits ir iemācījuši domāt par otra vajadzībām. Es nožēloju savu lecīgo izrunāšanos internetā un to, ka "zinu, kā ir pareizi", un to, ka mēdzu aizskart vai apklusināt kādu, kurā man būtu derējis ieklausīties. Es nožēloju savu paviršību pret citu viedokļiem un jūtām, tomēr nenožēloju savu nostāju pret ksenofobisku naidu, jo naids nav viedoklis un tam nav argumentu. Tas ir naids, kuru baro bailes, nezināšana un nevēlēšanās uzzināt. Es apzinos, ka, ja vien gribu, arī krīzes situācijā joprojām varu atrast mazliet pārpalikuša laika, enerģijas, līdzekļu vai uzmanības, lai kādam palīdzētu, uzklausītu, paskaidrotu vai arī lai sāktu kaut ko mainīt arī sevī. Un varbūt tieši šī personīgā ieradumu mainīšanas pieredze man ļaus vislabāk saprast, kāpēc sabiedrībā pārmaiņas nenotiek tik ātri, kā gribētos.

Pašās beigās vēl pārstāstīšu britu mākslinieces, aktīvistes un skatuves mākslas profesores Loisas Vīveres video uzstāšanos jeb "kopīgu pasēdēšanu uz lieveņa" un padomāšanu par "Pandēmijas alfabētu". Tie, kuri skatīsies konferences ierakstu paši, var tālāk nelasīt, māksliniece to noteikti izstāsta daudz labāk. Viņa aicina arī katram pašam padomāt par to, ko esam pandēmijas krīzes laikā mācījušies un kādu vārdu pie katra burta gribētu nosaukt.

A – kā "assemble" – pulcēšanās un vajadzība satikties, lai darītu, domātu un cerētu kopā.

B – kā bites. Mācīties no bitēm, kā atbalstīt savu kopienu un kopīgi aizstāvēt to, kā būt indivīdam, kas strādā sabiedrības labā.

C – "cake" un "care". Kūciņa un rūpes. Kā rūpēties par otru saldā, patīkamā veidā un no sirds.

D – distance. Ne tikai kā distancēšanās, bet arī kā palūkošanās uz sevi/otru/situāciju no malas, lai ieraudzītu pilnīgāku ainu.

E – kā ēšana.

F – "freedom" – brīvība. Padomāt par to, cik tā ir dažāda. "Freedom from" un "freedom to" – ne tikai būt brīvam no kaut kā, bet reizēm mēs uztveram brīvību kā iegūtu pilnvaru, atļauju. "Brīvs no infekcijas" pret "brīvtiesīgs inficēt"?

G – "grief" – sēras. Mēs sērojam kolektīvi – ne tikai pēc zaudētiem tuviniekiem, bet arī pēc darba, pēc nepabeigtiem iesāktiem projektiem, sapņiem u.c.

H – kā horizontāls. Vajadzība piedomāt un parūpēties par cilvēkiem, kas vienkārši ir tuvumā, nevis pēc viņu hierarhiskās vērtības.

I – "interdependence" jeb savstarpējā atkarība. Kā mēs sadzīvojam ne tikai cilvēku starpā, bet arī ar citām sugām. Un "infekcija" – mēs varam cits citu inficēt ne tikai ar slimību, bet arī ar labu garastāvokli un idejām.

K – "kindness" – laipnība un "kinship" – kā sapratne un garīga radniecība starp cilvēkiem, jo tā var būt svarīgāku attiecību pamats nekā asinsradniecība.

L – izdomājiet paši.

M – "mutual" – savstarpējs, abpusējs. Grupas, cilvēki, organizācijas, kas var palīdzēt viena otrai, uzsverot, ka solidaritāte no labdarības atšķiras ar to, ka tajā nav hierarhijas.

N – normāls. Kas vispār ir normāls? "Normālība mums nodara vairāk ļauna nekā laba. Nost ar normālību!"

Q – "queer" kā "kvīrs", bet arī kā darbība – nepiekrist, apšaubīt, atmest tradicionālās kategorijas.

P – izdomājiet paši.

R, S – "reside" un "stay". Kā palikt mājās, apdzīvot tās un padomāt par savu vienkāršo eksistenci.

U – "unprecedented" – bezprecedenta notikums un slimība, bet vēl vairāk "unpresidented" – "bezprezidenta" laiks, kurā lielo valdību vadītāji tik maz ko spēja noteikt un vadīt. Iespēja padomāt par iekļaujošāku un mazāk prezidējošu pārvaldes formu.

X – kā "eXtra" – saprast, cik daudz man pieder, kas ir par daudz un bez kā varētu iztikt.

W – "wilding" – kā atstāt vairāk vietas savvaļai, nenopļaut visas pļavas, neizcirst mežus un saglabāt līdzsvaru ekosistēmā.

Z – veltīts "zoom", jo piezūmējot mēs cits citu varbūt labāk ieraugām un saprotam, cik svarīgs mums ir A – "assembly" jeb pulcēšanās.