Ikdienā sporta pārraides neskatos gandrīz nekad. Bet olimpiādes laikā, tā sacīt – sērfojot pa televīzijas kanāliem, gluži nevilšus apstājos pie vienas vai otras translācijas: esmu jau paspējis noskatīties džudo sacensības, Austrālijas un Norvēģijas vīriešu pludmales volejbola un Spānijas un Zviedrijas sieviešu rokasbumbas spēles, peldēšanu uz muguras. Iespējams, pie vainas arī tas, ka gribas atvaļinājumu, bet olimpiādes skatīšanās ir patīkams un nomierinošs laika izniekošanas veids.
Sacensību translācijas daļēji vēroju arī tāpēc, lai nomierinātos pēc olimpiādes atklāšanas noskatīšanās. Man bija žēl japāņu – viņi nebija to pelnījuši. Atklāšanas ceremonija, manuprāt, bija nesakarīga, saraustīta, kaut kādu (labu) ieceru kolāža. To saturēja kopā tikai obligātie rituāli. Sportistu gājiens bija ceremonijas dzīvākā daļa. Varbūt patiešām nevajag aizmirst, ka olimpiādes būtība ir sportistu sacensības, un ļoti gribas ticēt, ka tās būs veiksmīgas un galu galā paliks labā atmiņā.
Tomēr vienlaikus arī labi zināms, ka valstis uzņemas organizēt olimpiādi, lai parādītu sevi un piesaistītu pasaules uzmanību, bet šajā ziņā Tokijai gājis švaki. Runa nav tikai par Covid-19. Karantīna nevis radīja, bet saasināja problēmas.
Pirmkārt, lielie starptautiskie sporta pasākumi ir kļuvuši par monstriem, kuri milzīgo izmaksu dēļ jebkurā mirklī, šķiet, implodēs. Atceros – reiz Baku taksometra vadītājs man stāstīja, ka azerbaidžāņi uzņemot 2015. gada Eiropas spēles, bet principā varētu sarīkot arī olimpiādi. Es iebildu, ka to nu gan var atļauties tikai lielās valstis, uz ko šoferis ar neviltotu pārsteigumu balsī atbildēja: "Bet Azerbaidžāna ir liela valsts!" Tokijas olimpiādes izmaksas tiek lēstas uz 20 miljardiem dolāru. Tas apmēram atbilst Azerbaidžānas valsts vesela gada ieņēmumiem un ir divreiz vairāk par Latvijas 2021. gada plānotajiem ieņēmumiem. Japāna gan jau var to atļauties, tomēr nav arī brīnums, ka vismaz maijā 80% Japānas iedzīvotāju bija noskaņoti pret olimpiādes rīkošanu, un pēc daudzu liecinieku stāstītā atklāšanas ceremonijas klusuma mirkļos bija labi dzirdami protestētāju saukļi: "Nē olimpiskajām spēlēm!"
Šajā un Covid-19 kontekstā rīkot krāšņus priekšnesumus atklāšanas ceremonijā būtu bezgaumīgi. Un atkal japāņi, šķiet, trāpīja tieši problēmu virpuļa centrā un nespēja tikt galā. Olimpiādes atklāšanas ceremonijas žanrs acīmredzami ir novecojis. Tas sakņojas pirmstelevīzijas laikmetā, kurā skatītāji no tribīnēm veras izrādē, kas notiek arēnā. Šādai izrādei kā televīzijas priekšnesumam ir savas robežas, tāpēc režisoriem atliek vien spiest uz izrādes gigantismu. 2008. gada Pekinas olimpiāde droši vien bija šādu izrāžu kulminācija, kuru grūti pārspēt, un japāņi to arī nemēģināja. Turklāt šo izrāžu absurdumu uzskatāmu padarīja fakts, ka Tokijas Olimpiskā stadiona tribīnēs cilvēku nebija vispār, ja neskaita VIP viesus. Izšķērdīgs priekšnesums tikai valsts amatpersonām atkal būtu pilnīgi nepareizs vēstījums – atlika vai nu izrādi sadalīt un rādīt sportistiem pēc viņu ienākšanas stadionā, vai pārvērst par tīri televīzijas notikumu. Japāņi, šķiet, mēģināja darīt abus, bet laikam nespēja izšķirties, vai atklāšana ir televīzijas vai sportistu svētki, un rezultātā nebija ne šis, ne tas. Piemēram, grandiozais un tehnoloģiski brīnumainais 1824 dronu priekšnesums, kurā tie izveidoja gaisā gigantisku zemeslodi, televīzijā ne pēc kā neizskatījās, jo nevarēja saprast, ka tas ir kaut kas īsts un trīsdimensionāls, diktoriem vajadzēja skaidrot, ko cilvēki redz un kāpēc tas ir tik īpašs. Savukārt televīzijas skatītājus nevar pārsteigt ar regulārām vēsturisko kadru montāžām.
Otrs iemesls, kāpēc grandiozi atklāšanas priekšnesumi vairs nešķiet laikmetīgi, ir to ideoloģiskais vēstījums. 1980. gada Maskavas olimpiādē "piecpadsmit māsas" savas tautas dejas nevis nodejoja, bet ierindā nomaršēja (skat. Latviju 2:09:30). Autoritārajiem režīmiem Ķīnā vai Krievijā plaši, bet rūpīgi cenzēti vēstījumi par valsts vēsturi un tās kultūras sasniegumiem varbūt nešķiet problemātiski, bet pārējiem nav viegli sagremojami. Briti 2012. gada Londonas Olimpiskajās spēlēs palika pie izšķērdības un vēriena, bet mēģināja nojaukt klišejas par sevi un olimpiskajām ceremonijām. Londonas Olimpiskajā stadionā valdīja izspēlēts haoss, kūpēja dūmeņi, tika slavināts Valsts veselības dienests un bērnus biedēja mošķi. Tas viss izskatījās kā apzināti veidota alternatīva ķīniešu krāšņajai pompozitātei un disciplīnai.
Kaut ko tamlīdzīgu gaidīju arī no Japānas. Skaidrs, ka veidu, kā tā prezentēs sevi, salīdzinās ar Pekinas olimpiādi. Varēja redzēt, ka tas bija ņemts vērā – japāņi apzināti izvairījās no visām tām klišejām, kuras publika, iespējams, pat gaidīja. Tikmēr Latvijas TV žurnālisti savā naivumā pasteidzās paši tās iedzīvināt starpspēļu klipos – suši, nindzjas, sumo u.tml. Atklāšanas uzvedumos nebija pompozitātes un lielīšanās, drīzāk centieni paust empātiju, demokrātiju, parādīt sevi kā iekļaujošu sabiedrību, pat mēģinājumi jokot un, nenoliedzami, arī estētiski iespaidīgi mirkļi. Bet galu galā viss izskatījās pieticīgi. Un to var saprast – Covid-19 situācijā priekšnesums nav galvenais. Tomēr bija žēl – alternatīva autoritāristu un nacionālistu izrādēm, pirmstelevīzijas un lieltelevīzijas šoviem netika atrasta.
Slavojs Žižeks reiz izteicās, ka viņš ir pret "UNESCO universālismu", proti, ideju, ka ikviena kultūra ir brīnišķīga savā veidā – "Nē, katra kultūra ir briesmīga savā veidā, katrai kultūrai ir skapī noslēpti līķi". Tam var daļēji piekrist, un teiktais noteikti attiecas arī uz Japānas vēsturi. Savā ziņā šie "skeleti skapī" ietekmēja olimpiādes likteni. Aizbildnieciska attieksme pret sievietēm, gerontokrātija, psiholoģiska vēršanās pret tiem, kuri neatbilst kolektīva prasībām, neiejūtība pret citām kultūrām ir tikai dažas no sociālajām problēmām, ar kurām cīnās mūsdienu Japāna, un olimpiāde lika tām pievērst uzmanību veidā, kas tās organizatoriem nebija patīkams – ziņas par amatpersonu atkāpšanos teju vai labāk palika atmiņā nekā daudzas citas ziņas. Bet vienlaicīgi tas arī parāda Japānas unikālo vietu mūsdienu pasaulē, par ko daudzi viņus apbrīno, – japāņi kā reti kurš mēģina apvienot tradicionālo un moderno. Un šie skandāli savdabīgā veidā apliecina, ka tā turpina modernizēties. Japāna ir vesela civilizācija – dīvaina un neparasta civilizācija. Tā nebūt nav tikai sakuras ziedēšana, nindzjas un roboti. Žēl, ka šo unikalitāti neizdevās parādīt mirklī, kad visa pasaule bija pievērsusi tai uzmanību.
0