Jāsāk ar to, ka es ļoti simpatizēju ebrejiem. Nevaru to racionāli argumentēt. Sajūtu līmenī – šī tauta ir tik daudz piedzīvojusi, ka tā (lai gan vispārinājumi ir slikta lieta) nav remdena, tajā ir, kā latvieši saka, draivs. Plus apbrīnojama spēja saglabāt savu patību un vienlaikus organiski klātbūt citās kultūrās. Īsi sakot, simpatizēju. Un tādēļ ar klusām šausmām vēroju, kā daļa Izraēlas sabiedrības vai, precīzāk sakot, šo daļu pārstāvošie politiķi veicina jau tā arvien jūtamāko vēsumu Izraēlas un Rietumu demokrātiju attiecībās.
Lūk, dažas mediju ziņas pagājušajā mēnesī. "Izraēlas ārlietu ministra vietniece Cipi Hotoveli mudinājusi savas valsts diplomātus Izraēlas teritoriālās pretenzijas uz visu Svētās Zemes teritoriju, arī uz okupēto Rietumkrastu, pamatot ar Bībeli. [..] Viceministre Jeruzalemē uzrunājusi Ārlietu ministrijas darbiniekus, un šīs uzrunas ieraksts nosūtīts 106 Izraēlas misijām ārvalstīs, vēsta vietējie mediji. [..] "Starptautiskā sabiedrība operē ar morāles un taisnīguma apsvērumiem. Ņemot vērā to, mums ir jāatgriežas pie pamata patiesībām par mūsu tiesībām uz šo zemi," viņa sacīja."
Dažas dienas agrāk pēdējā brīdī tika atcelts neilgi pirms tam ieviestais aizliegums Rietumkrasta teritoriju palestīniešiem, kas ik dienu brauc strādāt uz Izraēlu, atpakaļceļā braukt autobusos kopā ar izraēliešiem.
Neapšaubāmi antisemītisms Eiropā nav izzudis, tomēr ir pilnīgi neadekvāti paziņot, kā to šī gada martā izdarīja Pasaules Ebreju kongresa prezidents Lauders, ka apdraudētības ziņā ebreji Eiropā šobrīd ir līdzīgā situācijā kā pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados.
Nu, kas tas tāds?! Kā lai liberālo vērtību piekritēji jūs, draugi, aizstāv, ja jūs paši rīkojaties pretēji šīm vērtībām un pilnai laimei mētājaties ar vispārinošiem apvainojumiem, šādi uzbrūkot arī saviem draugiem Eiropā?
Lai gan kopējais fons it kā mudinātu uz pretējo – Izraēlai pastiprināti jāmeklē sabiedrotie. Piemēram, spriežot pēc "The Economist" vēstītā pagājušajā nedēļā, šā gada maijā Obama knapi atrunājis eiropiešus atlikt pret Izraēlu vērstus soļus (finansēšanas ierobežojumi kopējiem projektiem zinātnē, aicinājums ANO Drošības padomei aktivizēt neatkarīgas Palestīnas valsts izveides procesu u.c.). Jāpatur prātā arī tādi ilgspēlējošie faktori kā Eiropas valdību nepieciešamība (vismaz pašu valdību pieņemtā) vairāk ņemt vērā šo valstu musulmaņu kopienu skatījumu un Eiropas kreiso aprindu, kuras publiskajā telpā pārkliedz citas grupas, negatīvā attieksme pret Izraēlu.
Vai jums nepietiek ar, ja tā var teikt, tradicionālajiem pretiniekiem un latento antisemītismu?
Lai cik emocionāli sāktas, tālākās pārdomas nav autora, tā teikt, privāto attiecību ar simpātiju objektu noskaidrošana. Runa ir par to, kā viena gudra nācija šauj sev kājā, manuprāt, kļūdaini reaģējot uz apdraudējumiem un pret to vērsto kritiku vispār.
Dažas versijas par iespējamajiem iemesliem.
Ebreji savu valsti ir ieguvuši/izcīnījuši tik ilgā un mokošā ceļā, ka viņi psiholoģiski nav gatavi kompromisiem, pat ja tas ir viņu pašu interesēs. Izraēlas draugi gadiem ilgi argumentē, ka pašu ebreju interesēs – ja viņi uztur tēzi par Izraēlu kā tieši ebreju valsti – ir neatkarīga Palestīna. Pretējā gadījumā nepielūdzamā demogrāfija kardināli izmainīs Izraēlas etnisko sastāvu jau pēc dažām desmitgadēm. Kā pret sienu.
Lasot mūsdienu cionistus, rodas iespaids, ka viņi ir ļoti norūpējušies par to, ka Izraēlas ebreju jaunākajām paaudzēm šī valsts nenozīmē to pašu, ko valsts izveidotāju un karus ar arābiem piedzīvojušajām vecākajām paaudzēm. Šī situācija gan nav unikāla, savukārt kā risinājumu cionisti redz naratīvu, kas atgādinātu vēstures traumas un izcīnītā nozīmīgumu. Problēma šādā modelī ir tā, ka plaši uzturēts patoss – lai cik cilvēciski saprotams – sastindzina debates. Jo īpaši attiecībās ar ārpasauli. Kritiskas piezīmes tiek traktētas kā vēstures noliegums, tātad pazīme, ka kritizētājs ir vismaz slēpts antisemīts.
Raksturīgs izteikums, tā autors – Izraēlas prezidents Reuvens Rivlins, maija sākumā viesojoties Vācijā. "Mēs nēsājam holokaustu sev līdzi. Es domāju, ka līdzīgi ir arī daudziem vāciešiem, kad viņi domā par Izraēlu." Domāju, ka Rivlins kļūdās, jo sapludina tautu un valsti. Respektīvi, kaut cik adekvāts mūsdienu eiropietis nevar neatcerēties holokaustu, domājot par ebrejiem – paša valstī, Izraēlā vai citur dzīvojošiem un sastaptiem. Bet noziegums pret tautu – izjusts dziļi un patiesi – netiek uzskatīts par alibi Izraēlai kā valstij. Šķiet, to Izraēlas politiķi diemžēl nesaprot, jo viņi tautu un valsti saprot kā pilnīgi sakrītošus lielumus.
Rezultāts šādam "vai nu – vai nu" modelim attiecībās ar Rietumu demokrātijām ir tāds, ka vai nu mīļā miera labad Rietumu politiķi un viedokļu līderi atver slūžas vispārīgu draudzīgu frāžu plūdiem, kas, būdamas frāzes, saturiski patiesībā neko nenozīmē arī pašas Izraēlas interesēm (atvainojos, bet šķiet, ka tas ir Latvijas gadījums), vai arī nervozāki indivīdi iedarbina pretreakciju "pats muļķis!".
Tas, ko daļa Izraēlas politiskās elites un, iespējams, daļa ebreju aktīvistu vispār nesaprot: liberāļi – neebreji – aprakstā lieto plašā nozīmē citu valodu. Bet tas nenozīmē, ka veids, kā par kaut ko tiek runāts, ir primārais. Tas mazliet atgādina ļoti daudzu ebreju reakciju uz Hannas Ārentes grāmatu "Eihmans Jeruzalemē". Niknumu izraisīja tas, ka ebrejiete Ārente, reflektējot par nacista Eihmana tiesas procesu, lietoja apzīmējumu "ļaunuma banalitāte", "banālais ļaunums". Ārentei tika pārmesta nodevība pret pašas tautu, jo kā gan nacistu noziegumus var saukt par "banālu ļaunumu"? Ārente patiesībā gribēja pateikt, ka "[..] ļaunumam nekad nav dziļuma, tajā nav nekā dēmoniska. Tas var iznīcināt visu pasauli tieši tāpēc, ka izplatās kā sēnīte". (No viņas vēstules Geršomam Šolemam.) Vai, kā komentē mūsdienu Vācijas rakstnieks Aloizs Princs, "Eihmana dēmonizācijā viņa redz draudus – viņam tiek piešķirts nozīmīgums, kādu viņš nav pelnījis. Rezultātā var rasties iespaids, ka mums ir darīšana ar tumšiem spēkiem, pret kuriem cilvēki ir bezspēcīgi. Hannas Ārentes skatījumā aiz šiem "tumšajiem spēkiem" slēpjas pilnīgi reāla organizācija, ar kuru var cīnīties un ar kuru vajag cīnīties".
Respektīvi, esmu pārliecināts, ka liberāļi Rietumos ļoti labi apzinās, piemēram, apdraudējumus, ar kuriem saskaras Izraēla, bet viņi pašsaprotami par tiem runā citā valodā nekā Izraēlā dzīvojošie ebreji ar savu unikālo pieredzi un emocionālo fonu. Nu, un?
Rezumējot: var prognozēt, ka plaisa starp Rietumu liberāļiem un Izraēlu diemžēl paplašināsies. To mazināt varētu citu retoriku un domāšanas instrumentu lietojošu ebreju organizāciju (piemēram, "J Street" ASV) nostiprināšanās. Kā arī jāpatur prātā nošķīrums starp Izraēlas politiķiem un virkni starptautisko ebreju organizāciju, un reliģiskām draudzēm (Latvijas gadījumā "Šamir"), kuru rūpju un interešu fokuss ir cits.
4