Kāpēc pat tad, kad bērni ir pieauguši, vecāki un vecvecāki uztraucas, vai viņi ir paēduši un vai ap kaklu aplikuši šalli? "Bet, mammu, man jau ir trīsdesmit trīs gadi," protestē bērns, kurš šādus jautājumus uztver kā uzbrukumu viņa patstāvībai un pieauguša cilvēka statusam. Tikai ar laiku nāk atklāsme, ka māte šo ieradumu netaisās atmest līdz pat pēdējam elpas vilcienam un neatkarīgi no "bērna" vecuma (sveiciens māmiņām Māmiņu dienā!).
Man ir versija. Vismaz lielā daļā ģimeņu ir periods, kad bērni un vecāki kopā pavada daudz laika, vecāki daudz zina par saviem bērniem un viņu problēmas un intereses tiem šķiet saprotamas. Tomēr, gadiem ejot, bērnu pasaule kļūst arvien sarežģītāka, svešāka un neskaidrāka. Bet tas nenozīmē, ka bērni vecākiem kļūst vienaldzīgāki, tikai piekļūt viņu pasaulei kļūst arvien grūtāk. Sākumā vecāki smīkņā par onkuļiem un tantēm, kuri par viņu bērniem neko nezina un tāpēc, lai izrādītu interesi, izvēlas drošo: "Kā tev iet skolā? Vai labas atzīmes?" Bet pēc zināma laika vecāki nokļūst tādā pašā situācijā, tāpēc ir spiesti pārslēgties uz līmeni, kas apvieno visus cilvēkus un ir nozīmīgs ikvienam, – uz fizioloģiju. Kad viņi prasa: "Kur ir tava šalle?" – vecāki grib apliecināt savas rūpes un iesaistīties bērna dzīvē, nevis pazemot savu atvasi, tāpēc viņi izmanto vienīgo jomu, kura vēl ir pieejama: "Vai tu esi paēdis? Neapaukstējies! Kāpēc tu tā klepo, varbūt uzvārīt purva zeltpirkstīšu tēju?"
Vecāku un bērnu gadījums nav unikāls. Radi, draugi, darbabiedri, kaimiņi, paziņas. Kādam plašāks, kādam šaurāks, bet mums teju visiem ir kāds pazīstamu cilvēku loks, par kuriem mēs visu ko zinām, sekojam līdzi viņu dzīvei, apmaināmies ar ikdienas detaļām. Pirms daudziem gadiem nejauši noklausīta saruna – meitene uz ielas stāsta draudzenei: "… kaut kādi izsitumi. Es aizgāju pie ārsta, viņš saka, ka es pārāk daudz mazgājos. Es par to samaksāju piecus latus…" Tāpat arī salīdzinām savus uzskatus un pieredzi. Cita nejauši noklausīta saruna – pa Barona ielu iet trijotne un apspriež jauno bruģi. Puisis pa kreisi saka: "Es jums teikšu tā – man tas jaunais bruģis riebjas." Meitene pa labi: "Es jums teikšu tā, ka man tīri labi patīk, ir OK." Jauneklis pa vidu: "Es jums teikšu tā, ka man viņš ir pilnīgi vienaldzīgs." Bet tad dzīve mūs šķir un, atkal satiekoties, īsti nav, ko runāt: "Ko dari?" Reiz uz publisko lekciju bija atnākusi klasesbiedrene, papļāpājām. Pēc mirkļa viņa atsteidzās atpakaļ, jo bija aizmirsusi pajautāt svarīgāko: "Vai tu esi precējies?" Arī man, šādi satiekoties, svarīgākie jautājumi parasti piemirstas. Drīzāk mehānisms ir tāds – ja es saprotu, ar ko runāju, atveras atmiņas folderis un es šauju ārā pirmo, ko varu atcerēties. Ne vienmēr veiksmīgi. "Kā iet Ievai?" "Nezinu, droši vien labi."
Karantīna nepārprotami pārbauda mūsu sociālo saišu stingrību. Ne visi ļaujas šim pārbaudījumam (LETA: "Policija 9. maijā Uzvaras parka apkaimē kopumā fiksējusi 44 pārkāpumus, no kuriem 24 saistīti ar pulcēšanos un fiziskās distances neievērošanu."), bet tie, kuri distancējas, noteikti pamana gan tehnoloģiju spēku, gan vājumu. Manuprāt, karantīnai sākoties, valdīja zināms tehnooptimisms. Cilvēki sazvanījās, sazūmojās, saskaipojās – "Kā iet? Ko dari? Kā atgriezies Latvijā?", bet šobrīd reti kurš alkst pēc šādas komunikācijas, drīzāk cer uz karantīnas beigām.
Tās komunikācijas formas, kuras piedāvā tehnoloģijas, savā ierobežotajā laukā nepārprotami zeļ un plaukst. Bet vai tās var aizvietot tradicionālo saskarsmi, piemēram, "parastu" draudzību? Ja jūs piederat pie paaudzes, kurai sociālo tīklu persona ir daļa no jūsu identitātes, šajā identitātes daļā karantīna neko daudz droši vien nav mainījusi, varbūt vienīgi padarījusi vēstījumus vienveidīgākus. Gluži kā jūra izskalo liedagā plastmasas pudeles un maisiņus, mūsu pieticīgā realitāte šobrīd izskalo pa savu perimetru cita veida tehnoloģiskos atkritumus – fotoattēlus ar suņiem un kaķiem, pašiņus ar griestiem fonā un no interneta palienētas joku bildes. Nekam vairāk nepietiek materiāla. Es neticu, ka tie spēj aizvietot sarunas par ādas izsitumiem vai ielas bruģi, jo tās vismaz prasa zināmu koncentrēšanos uz komunikāciju, bet šie attēli vienkārši izplūst caur mums. Kaut kur lasīju, ka liela daļa cilvēku pārsūta un "šēro" ar citiem rakstus, kurus paši nelasa. Vai pēc karantīnas, satiekoties ar "WhatsApp" grupas biedriem, mums būs, par ko runāt? Vai par fotoattēliem, ar kuriem esam dalījušies? Diez vai. Drīzāk satikšanās būs jāsāk ar atgriešanos pirmskarantīnas laikā: "Jā, es redzēju tavas ziņas, smējos pušu plīsdams, bet tagad izstāsti – kas patiešām tavā dzīvē noticis kopš pēdējās tikšanās reizes?"
No otras puses, tehnoloģijas neapšaubāmi uztur spēkā saikni starp cilvēkiem. Grūti pat iedomāties, kāda mums šķistu karantīna, ja būtu jādzīvo bez telekomunikācijas brīnumiem. Skaidrs, ka tie nav radīti dziļai un niansētai saskarsmei, bet ātrums un attāluma nebūtiskums arī ir liela vērtība. Kā vienmēr, svarīgas ir nianses. Jautājums, kuru liek uzdot pandēmija, nav "Vai tehnoloģijas var aizvietot "tradicionālu" komunikāciju?", bet gan "Kas ir tās jomas, kurās tehnoloģijas var izrādīties noderīgākas par ierastajām praksēm un kuras tās nevar aizvietot?".
Tas pats attiecas uz draudzību karantīnas laikā. Es nodalītu divus draudzības aspektus, kurus var sajaukt. Aristotelis "Nikomaha ētikā" norāda – "katra draudzība balstās arī uz zināmu līdzību". Bet šis līdzības, saprašanās un vienprātības pārdzīvojums ietver gan to, ka draugiem ir kopīga pieredze, gan to, ka viņiem ir līdzīgs skatījums uz dzīvi. Dažkārt draudzībā svarīgāka ir kopīga pieredze, kopā pārdzīvotais, dažkārt līdzīgs skatījums. Mans minējums būtu, ka tādu draudzību, ko vairāk saista pirmais, nevis otrais, nav iespējams uzturēt attālināti, bet, ja ir līdzīgs skatījums uz lietām, tad, arī pēc daudziem gadiem sastopoties, cilvēkiem ir sajūta, it kā viņi nebūtu šķīrušies. Kad satiekas pirmie, viņiem nekas cits neatliek, kā runāt par tēmām, kurās nevar kļūdīties, sak', "tu vēl aizvien bez šalles staigā?".
1