Ar bērniem
04.03.2021

Draudzības iespējamībošanas grūtības

Komentē
1
Saglabā

Par Ingas Žoludes grāmatu "Pirmo reizi uz Zemes" (apgāds "Liels un mazs", ilustrators Krišs Salmanis).

Inga Žolude savu debiju bērnu literatūrā "Pirmo reizi uz Zemes" ir veltījusi dēlam Marģeram, kuram šobrīd ir vienpadsmit gadu. Arī manam dēlam šobrīd ir vienpadsmit gadu, tāpēc nospriedu, ka viņš būs ideāli piemērots grāmatas recenzenta lomai. Grāmatu lasīšana viņam ir visai iemīļota nodarbe, tā nu iedevu viņam Ingas grāmatu, lūdzu izlasīt un dalīties iespaidos. Ak vai, reakcija uz šo lūgumu bija: "Kāpēc tu gribi mani piespiest to lasīt?" Biju pieļāvusi kļūdu, būdama tik tieša un piedevām likdama noprast, ka vēlāk kaut ko atprasīšu. Atcerējos, cik nelāgi bija izgājis ar brīnišķīgo Lindgrēnas darbu "Sālsvārnas salas vasarnieki". Toreiz negaidīti bija pienākušas vasaras brīvlaika pēdējās dienas, bet mājas lasīšanas kladē, kur vajadzēja būt ierakstam par trim izlasītajām grāmatām (nu, jūs varat iedomāties – autors, grāmatas nosaukums, galvenie varoņi, zīmējums un vismaz seši teikumi par grāmatu pašu), rēgojās biedējoši tukšas rūtiņas. Protams, es nespēju saskatīt problēmu – sak, grāmatas ir izlasītas kaudzēm, izvēlies trīs un aidā! Izrādījās, ka vienai no tām ir jābūt Astridas Lindgrēnas grāmatai, un tovasar pārlasītie Pepija un Emīls nederēja, jo par tiem ieraksti kladē bija tapuši jau iepriekšējā gadā. Tad es iedevu Matīsam "Sālsvārnas salas vasarniekus", pārliecināta, ka glābju bērnu no izvēlēšanās grūtībām, turklāt ir taču droši, ka viņam patiks. Kuram vispār var nepatikt šī grāmata? Rezultātā sestais un pēdējais teikums aprakstā par "Sālsvārnas salas vasarniekiem" bija šāds (citēju aptuveni): "Šo grāmatu es nevienam neieteiktu lasīt, jo tā ir ļoooooooooti garlaicīga!" Es biju šokā. Vai tas vispār ir mans dēls?! Viņš sazin cik reizes ir pārlasījis Vika "Zemūdens Bara lielo dienu" (kuru es bērnībā izmocīju kādu pusotru reizi un arī tikai tāpēc, ka viss cits jau bija lasīts un pārlasīts), bet "Sālsvārnas salas vasarniekus" viņš, lūk, atļaujas saukt par garlaicīgiem?! Tikai pēc tam apjautu, cik bīstama ir šī obligātuma birka, kuru nevilšus biju piekarinājusi tik mīļai grāmatai. Protams, es apzinos, ka ne vienmēr mana un bērnu (vai jebkuru citu cilvēku) literārā gaume sakrīt un sakritīs, bet man ir lielas aizdomas, ka šīs konkrētās grāmatas lasīšanas prieku sabojāja tieši skolas uzdevuma obligātums un tas nelaimīgais Dāmokla zobens sešu teikumu izskatā. Bet labi, Sālsvārnas laiki vēl pienāks, tagad jātiek galā ar "Pirmo reizi uz Zemes".

Bija šī mācību gada bezgalīgais ziemas brīvlaiks, un garlaicības māktais Matīss kādā brīdī tomēr atrada sevī spēkus atvērt mātes uztiepto grāmatu. Iztēlojieties – pēc pāris stundām pie manis pieskrēja zēns mirdzošām acīm, saukdams: "Mammu, paldies, ka tu iedevi man šo grāmatu, tā ir tik laba!" Ha, ha. Pēc pāris stundām "Pirmo reizi uz Zemes" tika nolikta uz mana galda ar komentāru: "Bija ļoti garlaicīgi, es daudz pāršķīru un neizlasīju līdz galam. Neliec man vairs lasīt savas grāmatas." Situācija visumā līdzinājās tai, kuru tik bieži esmu pieredzējusi virtuvē, kad pierunāju bērnus kādu ēdienu "vismaz pagaršot", bet pagaršošana tiek veikta ar tādu sejas izteiksmi, it kā mutē būtu jāliek vanckarā sutinātas tārpu astes. Līdzīgi notiek arī ar obligāto lasāmvielu – tai no sākta gala ir atrauta lasītāja labvēlība.

Pāris teikumu man no Matīsa tomēr izdevās izspiest. "Man nepatika, ka bieži nevar saprast, vai notikumi notiek īstenībā vai ir izdomāti. Vai Jūlijs sapņoja, ka viņi lido kosmosā, vai arī viņi patiešām lidoja? Vai tramvajs tiešām piepildījās ar ūdeni, vai arī to viņi visi trīs tikai iedomājās? Un kas vispār ir Neiespējamā misija? Autore to nekur nepaskaidro, varbūt viņa pati nemaz nezina?"

Ķēros pie grāmatas pati. Galvenais varonis ir citplanētiešu zēns (?) ar Zemes cilvēka vārdu Jūlijs, viņš kopā ar mammu un tēti jeb Mā un Pā ir atsūtīts uz Zemi "Neiespējamajā misijā, lai nodotos Neiespējamā iespējamībošanai. Lai informētu Zemes iedzīvotājus par Neiespējamo." Jūlijs iet Zemes skolā – visticamākais, tāpēc, lai veiksmīgāk iekļautos vietējā sabiedrībā, nevis tur sniegto zināšanu dēļ. Skolā zēns iegūst divus draugus – Hektoru un Krī –, ar kuriem vairāk vai mazāk saskanīgi pavada laiku visas grāmatas garumā. Mā un Pā strādā mājās, viņus ir svarīgi netraucēt. Ko īsti viņi dara, es tā arī nesapratu.

Iespējams, ka stāstu var lasīt arī kā līdzību par mums, cilvēkiem, jo arī mēs, tāpat kā jebkurš citplanētietis (ja vien viņš nav ieradies atkārtotā misijā, protams), esam pirmo reizi uz Zemes, arī mums ir daudz jāmācās par to, kā šeit dzīvot un kā saprasties ar citiem. Taču es izvēlējos šo grāmatu lasīt kā zinātniskās fantastikas žanram pietuvinātu darbu, jo kā tādu to lasīja arī mans dēls. Un arī rakstīt mēģinu, turot prātā neskaidrības un jautājumus, kādi varētu rasties vienpadsmitgadniekam. No šī skatu punkta darbam trūkst stingras koordināšu sistēmas, ir grūti saprast, kādi ir noteikumi spēlē, kurā lasītājs aicināts iesaistīties. Man būtu gribējies vairāk uzzināt par vietu vai apstākļiem, no kādiem Jūlijs ar Mā un Pā ir atsūtīti, kāda ir viņu pagātne, kādos veidos un cik ļoti viņi atšķiras no Zemes iedzīvotājiem jeb zemiešiem. Informācija par to ir visai skopa. Pašā grāmatas sākumā tiek atklāts, ka zēns ir piedalījies ilgos ārpasaules pētījumos, kuros savācis dažādus interesantus objektus: pārnadžu nagus, vienradžu ragus un tamlīdzīgi. Vēlāk uzzinu, ka Jūlijam, salīdzinot ar iezemiešiem, ir krietni labāk attīstītas maņas, bet nekļūst skaidrs, cik tieši labāk vai citādāk viņš redz vai dzird. Lasu, ka, "pilnveidojot dzirdes vārstuļus, varēja sadzirdēt pat vissmalkāko vibrāciju skaņas", bet laikam šo attīstības līmeni Jūlijs vēl nav sasniedzis, viņš pagaidām trenējas. Par redzi ir vēl mazāk skaidrības. Jūlijs gan norāda, ka "lielākoties Zemes iedzīvotāji skaidri redzēja tikai sevi. Visam kas bija apkārt, viņi redzēja tikai virskārtu", bet kā redz viņš pats? Uz viņa rakstāmgalda ir gan mikroskops, gan dažāda izmēra palielināmie stikli, tātad šie instrumenti viņam ir vajadzīgi. Vai viņam piemīt spēja redzēt dziļāk, zem virskārtas? To es neuzzinu.

Un kā viņš ir uzbūvēts? Pēc izskata viņš neatšķiras no cilvēka bērna, viņam arī sāp, ja viņam iekniebj, bet tālāk? Kā viņš funkcionē, vai viņā darbojas kāda programma? Par to vedina domāt, piemēram, fakts, ka Jūlijs, uzzinājis vārdu "džeki", to augšuplādē savā atmiņā. Bet vai šāda augšuplādēšana notiek ar visu viņa uzņemto informāciju? Kur ir viņa atmiņas robežas? Acīmredzot informācija par dzīvi uz Zemes viņa atmiņā nav ielikta (par spīti pirmsmisijas apmācībai, ko viņi ir izgājuši), to viņš pavisam nemoderni meklē vienkāršā rokasgrāmatā. Kā darbojas viņa organisms? Viņam nav nepieciešams ne ēst, ne gulēt, bet viņš spēj darīt gan vienu, gan otru. Par zemiešu ēdieniem viņš neko daudz nezina. Varbūt skolā viņiem nedod pusdienas, bet viņš ir ciemojies pie Hektora un ēdis zupu, ir ēdis Pā ceptās pankūkas (un kāpēc viņš tās pēkšņi sadomāja cept, kāpēc viņiem mājās vispār ir pārtika?), citreiz, atgriezies mājās, Jūlijs izēd pusburciņu ievārījuma, un viņam garšo gan salda, gan sāļa tēja. Ja viņam nav fizioloģiskas nepieciešamības ēst, kā viņš to var darīt? Un kur tas viss paliek? Domājams, ka uz tualeti viņam nav jāiet, jo komiskajā epizodē, kur Jūlijs mēģina palīdzēt Pā atrast pauzi (zēns domā, ka tas ir priekšmets, kas jāpaņem, bet viņam nav ne jausmas, kā tas varētu izskatīties), kā vienu no variantiem viņš piedāvā poda birsti.

Interesants ir arī jautājums par ģimeni. Kā rodas citplanētiešu bērni? Jūlijam ir ne tikai Mā un Pā, bet arī vectēvs, kurš stāstā tiek pieminēts garāmejot. Jūlijs pastāsta draugiem par kādu senu notikumu, kad viņš nejauši esot tā samudžinājis laiku, ka Mā un Pā uz brīdi bijuši viņa vecumā un vectēvam nācies visu pārprogrammēt. Nu, labi. Tātad viņi ir kaut kas līdzīgs mākslīgajam intelektam? Vai būtnes, kas ir tik atšķirīgas no cilvēkiem, ka mēs par viņām neko nevaram zināt? Lasot radās iespaids, ka pirms ierašanās uz Zemes viņi neko nav zinājuši ne vien par draudzību, bet arī par mīlestību. Tādā gadījumā rodas jautājums – ar kādu mērķi viņi veido ģimenes? Jūlija ģimene, dzīvojot uz Zemes, pamazām cilvēciskojas (Kā tas notiek? Vai cilvēciskums viņiem vienkārši pielīp? Vai varbūt tas ir intelektuālas piepūles rezultāts? Varbūt viņi ir ārkārtīgi talantīgi spoguļotāji? Kādā brīdī Mā un Pā bija "atklājuši, kā ģenerēt prieku, un veikuši priekrades eksperimentu viens ar otru", varbūt viņi visas šīs pārmaiņas panāk tieši eksperimentu rezultātā?); vienvakar Jūlijs, kurš jau ir aizgājis gulēt, bet vēl nav iemidzis, jūt, "kā Mā noglāstīja manu pieri – vai viņa domāja, ka man ir temperatūra?". Tātad Jūlijs šādu maiguma izrādīšanu līdz šim nav pieredzējis. Tajā mazumiņā, ko autore atklāj par attiecībām ģimenē, Mā un Pā gandrīz vienmēr ir kaut kur citur, savā svarīgajā domu un ideju pasaulē, un Jūlija galvenais uzdevums, šķiet, ir viņus netraucēt.

Bet visvairāk stāsts "Pirmo reizi uz Zemes" ir stāsts par draudzību – kā atklājuši citplanētiešu zinātnieki, "šķiet, ka Zemes cilvēki ir apsēsti ar šo draugu tēmu". Jūlijs draudzību izmēģina praksē, jau pirmajā skolas dienā viņa "sistēma" izvēlas Hektoru un Krī par draugiem. Vēlāk viņi pieņem zvaigžņu vārdus, kļūstot par Herkulesu (Hektors), Andromedu (Krī) un Kentauru Alfu (Jūlijs), un noslēdz zvaigznāju aliansi. Vecāki Jūliju ir brīdinājuši, ka nedrīkst Zemes cilvēkiem atklāt pārāk daudz par sevi, jo viņi var to nesaprast, un man liekas, ka Jūlijs nav  godīgs pret draugiem, ierosinot slēgt aliansi un nepastāstot, ko tā nozīmē. Hektoram un Krī tā ir rotaļa, nekas vairāk. Vēlāk, kad draugi, sabijušies no tā, kas ar viņiem notiek, lūdz Jūliju aliansi anulēt, Jūlijs visai augstprātīgi atbild: "No kādas galaktiskās nomales jūs esat! Jūs nezināt, ka alianses zvērestu nevar tā vienkārši lauzt? Tas tagad ir ierakstīts zvaigžņu kartē! Ja zvaigznāju izjauksim, visa galaktika var sabrukt. Tādā veidā jūsu pašu rīcības dēļ jūs beigtu pastāvēt." Par laimi, Hektors un Krī galaktiku nesabrucina, viņi pakļaujas liktenim un gūst prieku no trijotnes savādās draudzības. Bet mani (pieņemu, tas ir tikai no pieauguša lasītāja pozīcijām) nepamet sajūta, ka Jūlijs (to neapzinoties) ir abus ievilinājis bezizejas situācijā, un par to es uz viņu dusmojos. Ideja par draudzību kā neizjaucamu zvaigznāju aliansi ir ļoti skaista, bet man būtu gribējies redzēt, kā bērnu draudzība attīstās dabiskākā ceļā un ka šo savienību visi trīs noslēdz no brīva prāta un apzinoties, ko dara.

Pārlasot līdz šim uzrakstīto, es formulēju galveno problēmu, kāda ir manās attiecībās ar šo stāstu, – es to spēju lasīt tikai ar prātu, man pietrūkst tā elementa, kas iekustinātu manu sirdi. Nezinu, kāpēc tā, un ne jau visu iespējams saprast un izskaidrot; reizēm draudzība ar grāmatu, tāpat kā draudzība ar cilvēku, vienkārši neizveidojas. Iespējams, tāpēc man rodas tik daudz jautājumu – es gribu zināt vairāk tāpēc, ka jūtu pārāk maz. Taču jāatceras, ka grāmata nav domāta man, tā ir rakstīta vērīgiem un aizrautīgiem bērniem un veltīta autores dēlam – kādā intervijā viņa par to stāsta kā par ziņu "no sirds uz sirdi". Stāstā ik pa laikam uznirst teikumi, kas nav tik svarīgi sižeta attīstībai, bet ir sajūta, ka mammai bijis ļoti svarīgi to pateikt savam bērnam – un bērnam būs svarīgi tos izlasīt; ja ne tagad, tad vēlāk noteikti.

Mēs tikmēr mēģinām pārlaist pandēmijas ziemu, priecājamies par gaismas neizbēgamo tuvošanos un neprātīgi ilgojamies pēc saviem draugiem, par spīti tam – bet varbūt tieši tāpēc –, ka reizēm viņi runā un izdarās tā, it kā būtu no citas planētas.

Jolanta Pētersone

Jolanta Pētersone ir tulkotāja no norvēģu un zviedru valodas, reizēm arī no krievu. Tulko gan lieliem, gan maziem. Brīvajā laikā palīdz augt diviem bērniem un sapņo par grāmatu lasīšanu.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!