Foto: "Unsplash"
 
Komentārs
08.06.2020

Dramatiski vizuālie tēli vēl neko nenozīmē

Komentē
0
Saglabā

Pandēmijas izraisītais emocionālais fons traucē adekvāti novērtēt "karstās ziņas" politikā.

Kārdinājums pandēmijas kontekstā bieži izskanošo vērtējumu "pasaule vairs nebūs tāda, kāda tā bija iepriekš" attiecināt arī uz politiku ir cilvēciski saprotams. Liekas tikai loģiski, ka pandēmijas izraisīto pārmaiņu vērienīgums daudzu cilvēku dzīvē nozīmē arī pārmaiņu vērienīgumu politikā. Taču, manuprāt, tā nav, un tālākajā tekstā es mēģināšu to pamatot, aprakstot protesta akcijas ASV, kā arī valdošajiem režīmiem Krievijā un Baltkrievijā it kā nozīmīgus "datumus" tuvāko mēnešu laikā.

Sākšu ar mūsu kaimiņvalstīm, jo to gadījumā manai skepsei ir līdzīgi iemesli un, protams, protesti ASV arī saturiski atšķiras no neapmierinātības Krievijā un Baltkrievijā.

Krievija. 1. jūlijā notiks kaut kas līdzīgs referendumam par izmaiņām valsts konstitūcijā, un, ja tās tiks apstiprinātas, Vladimirs Vladimirovičs Kremlī netraucēti sēdēs vēl vismaz desmit gadu. Vienlaicīgi tiek apgalvots, ka Putina reitings ir pamatīgi pazeminājies, to skaidrojot ar kopumā racionālu argumentu kopumu. Proti, ja vēl nesen Krievijas sabiedrības vairākumu pārāk neuztrauca pilsonisko brīvību izzušana, tad pandēmijas gadījumā publika konstatēja, ka dārgais nacionālais līderis atbildību par pandēmijas ierobežošanu pārceļ uz reģionu vadītājiem un arī ekonomikas stimulēšanas pasākumi ir pabāli. Tā teikt, kāda jēga no "stingrās rokas", ja tās nav tad, kad stingrība nepieciešama? Loģika, atkārtošos, saprotama, tikai jautājums ir – nu, un tad? Ja balsotāju aktivitāte būs nepietiekama vai balsojums Kremli neapmierinās, to visu "sazīmēs" tā, kā vajag. Savukārt tas, ka režīms spēj tikt galā ar jebkādiem protestiem, vairs nav jāpierāda.

Baltkrievija. 9. augustā notiks prezidenta vēlēšanas, un demokrātiski noskaņotie eksperti patīkami uzbudināti komentē, ka tik aktīvi kā šoreiz baltkrievi savu nepatiku pret Lukašenko režīmu iepriekš nav pauduši – tūkstošiem cilvēku stāv rindās, lai parakstītos par alternatīvo kandidātu reģistrāciju. Un vispār Aleksandrs Grigorjevičs esot visiem apnicis, Covid-19 gadījumā vispār rīkojies neadekvāti, pie tam pats to jūt – ne velti nomainījis valdība sastāvu. Vēlreiz – nu, un tad? "Sazīmēs", kā nepieciešams.

Abos gadījumos kopīgais – ja autoritāram režīmam ļauj iesakņoties, tad, kamēr vien tas var paļauties uz spēka struktūru lojalitāti, tam patiesībā ir dziļi nospļauties uz reitingiem, sankcijām, nokaitinātiem iedzīvotājiem, pandēmiju un ekonomisko krīzi. Varu atgādināt Venecuēlu, kur 2019. gada sākumā tika skaitītas režīma pēdējās stundiņas un Rietumi paguva atzīt par valsts galvu pat jaunu līderi. Gads pagājis, režīms turpinās. Īsi sakot, nekādas pandēmijas autoritārus režīmus neapdraud.

Protesti ASV (to priekšvēsturi nepārstāstīšu) prognozējami ieguvuši daudz lielāku starptautisku ievērību, un, protams, arī to kontekstā izskan viedokļi par "pagrieziena punktu", "tagad vai nekad", "izšķirošu brīdi valsts attīstībā" un līdzīgi. Domāju, ka notikušais un notiekošais tiks aktīvi ekspluatēts šoruden ASV prezidenta vēlēšanās, turklāt no pretējām pozīcijām, tomēr šaubos, ka gada laikā kaut kur "uzsūksies" iemesli, kas protestus izraisīja. Tā vienkārši nenotiek – lai cik neviltotas būtu iesaistīto un no malas vērtētāju emocijas. Nesen lasīju kādu tekstu par Īrijas (un Ziemeļīrijas) politisko partiju vēsturi, un secinājums ir šāds: skaidrs, ka desmit gadu ilgajā pilsoņkarā netrūka ar vardarbību saistītu situāciju, kas tobrīd varēja likties kā unikālas un ar neatgriezenisku ietekmi, tomēr patiesībā pārmaiņas notika izstieptā periodā, kura ietvaros ir problemātiski izbūvēt ietekmējošo faktoru svarīguma hierarhijas. Tas, ka protestu dalībnieku un viņu ideju piekritējiem liekas, ka "te tāpat viss ir skaidrs", ir loģiski no viņu viedokļa, tomēr jebkuros patiešām nozīmīgos pārmaiņu procesos ir iesaistīti daudzi un atšķirīgi spēlētāji, tāpēc neizbēgami parādās nianses un pretrunas. Ilustrācijai varu minēt tekstu par kādu citu "revolūciju" – jāatzīst, mani pašu pārsteidza tas, ka 1968. gada protestētāju ekosistēmā netrūka tādu priekšstatu par sieviešu vietu sabiedrībā, kas no šodienas viedokļa liekas "progresīvajiem dumpiniekiem" nepiestāvoši. Vai tas mazina simboliskā 1968. gada nozīmi? Droši vien, ka ne. Tas liecina par jebkāda būtiska procesa iekšējo sarežģītību.

Iepriekš paustais nenozīmē, ka aktīvai rīcībai "šeit un tagad" nav nozīmes un var paļauties uz saprāta un taisnīguma teju vai neizbēgamu uzvaru, kas tiks sasniegta pakāpeniski un bez stresa. Mani šī teksta kontekstā vairāk interesē tas, ka mēs (mani pašu ieskaitot) pārāk paļaujamies uz vizuālo tēlu notiekošā novērtējumā. Ja ielu piepilda protestētāji, ja video redzamas cilvēku sakāpinātas emocijas, tad mums šķiet, ka to taču neviens (proti, vara) ignorēt nevar, jo pārāk "spēcīgs skats". Man šķiet, ka mūsdienu vizuālo tēlu pārsātinātajā pasaulē esam kļuvuši nepacietīgi – ja ir "spēcīgs skats", tad ir "spēcīgs iespaids", tātad jābūt arī ātram rezultātam. Ja izvēlamies kādu salīdzinājumu no hronoloģiski neseniem, ar politiku nesaistītiem notikumiem, tas būtu tas pats, kas noskatīties īsu un efektīgu kosmosa kuģa "Crew Dragon" starta videoklipu un pasludināt šo startu par "uzvaru" – ignorējot gan pirms tam ieguldīto darbu un piedzīvotās neveiksmes, gan to, ka kosmosa kuģim, lai misija būtu uzskatāma par izdevušos, vēlams arī veiksmīgi nolaisties.

Tas, kāpēc mūsu pasaules uztverē vizuālo tēlu "rindas" ieguvušas tik izšķirošu nozīmi, ir interesants jautājums, ko apspriest kognitīvo zinātņu, kultūras vēstures un sociālantropoloģijas pārstāvju kompānijā. Šim tekstam tas ir pārāk plašs. Savukārt, ja runājam par protestiem ASV, tad iemesls, manuprāt, ir ne tikai ksenofobija un rasisms, bet arī it kā demokrātisku valstu daudzu iedzīvotāju – tostarp policistu – gatavība, kā saka, vispirms šaut un pēc tam domāt. Primitīvisms, agresija argumentu aizstāvībā un sev vēlamā sasniegšanā. 21. gadsimta it kā tik pārtikušo un veiksmīgo Rietumu iedzīvotājs, šķiet, viegli ķeras pie vardarbības attiecībās ar līdzpilsoņiem, un domāju, ka tam ir dziļāks sociāls un kultūras konteksts. Ja tā ir, tad ar tiesas spriedumiem, kādas amatpersonas atlaišanu un "sabiedrībā pazīstamu cilvēku" paziņojumiem būs par maz.

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs. Studējis vēsturi, pēdējos gados dīvainā kārtā pievērsies "life sciences". Ikdienas ieradumos prognozējams līdz nelabumam – ja devies ārpus Lat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!